Covid-19 izplatība Latvijā turpina pieaugt, neskatoties uz ieviestajiem piesardzības pasākumiem, piemēram, obligātu sejas masku nēsāšanu virknē publisku vietu un nemitīgiem aicinājumiem ievērot distanci. Taču ir vietas, kur šīs prasības ievērot ir grūti. Lai noskaidrotu, kā ir strādāt vietās, kur ik dienu jānonāk tiešā saskarē ar citiem cilvēkiem, par saviem darba apstākļiem portālam "Apollo" pastāstīja trīs dažādu jomu nodarbinātie.
"Telpās - distance, bet ārā nevienam neinteresē"
Zane* strādā par skolotāju kādā no Rīgas vidusskolām. Pirmdien, 30. novembrī, spēkā stājās prasība, ka katram skolēnam jānodrošina trīs kvadrātmetru prasība klases telpā, savukārt skolotājiem jāstrādā sejas maskās un jāievēro trīs metru attālums no skolotājiem.
"Skolas ir tik lielas, cik viņas ir, un katrai skolai ir savas iespējas. Mana skola, par laimi, ir diezgan liela un sadalīta pat divās ēkas," viņa pastāstīja. Pašlaik mācību process tiek organizēts tā, ka 1.-3. klašu skolēni mācās vienā ēkā, pārējie - otrā, savukārt vecāko klašu skolēni mācās atsevišķi.
Taču arī tad, ja telpas ļauj mācību stundas vadīt atbilstoši prasībām, starpbrīžos tās ievērot vairs neesot iespējams.
"Protams, pats interesantākais liekas, ka klasēs soli, kur nedrīkst sēdēt, ir aizzīmogoti, ievērojot tos trīs kvadrātmetrus, un klases tiek dalītas divās grupās. Bet starpbrīžos gaiteņos, kā arī ejot ēst, visa klase iet kopā, un atkal vairs neievēro pat vienu metru. Visi bakstās, visi kaut ko ņemas, bet klasē sēdēt vajag tā," stāstīja Zane.