FOTO ⟩ Andris Bulis Vērmanes dārzā ieslodzīts cietumā

“Mēs visi šobrīd esam nosacītā cietuma režīmā: nedrīkst darīt to un šo, jāstaigā maskās, jāsēž mājās, uz teātri vairs nedrīkst iet, jābūt divu metru distancē un vēl daudz kas cits. Arī seriālā "Tunelis" patiesībā esam ļoti tuvu tam, kāda ir mūsu ikdiena pandēmijā. Jā, cietumā ir savi noteikumi, kodi un valoda, tomēr cietumnieki ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs! Tikai atrodoties reālā ieslodzījumā vai tam pietuvinātā vidē, var saprast, kā mūsu domāšana ierobežojumu ietekmē izmainās,” par jaunā seriāla un mūsu ikdienas saikni stāsta Andris Bulis.

Viena no oriģinālseriāla "Tunelis" stāsta norises vietām ir cietums, bet varoņu dzīvesstāsti ir daudzslāņaini un ne vienmēr cieši saistīti ar šo vidi. Filmēšana pamatā norit Brasas cietumā, kur konsultanti – bijušie ieslodzītie, apsargi, tiesu un ieslodzījuma vides eksperti – ne tikai sniedz aktieriem noderīgas konsultācijas (piemēram, ka rokas nedrīkst likt kabatās, kamēr staigā ārā, cietuma pagalmā, jo tām obligāti jābūt redzamām), bet arī stāsta par šīs slēgtās vides likumiem. Nacionalitātei tur nav nozīmes: Latvijas cietumos nereti visi sarunājas krievu valodā, izmantojot slengus un specifiskus kodus.

Bulis dalās savā pieredzē no pirmās filmēšanas dienas Brasas cietumā: “Kad pirmo reizi aizgājām uz Brasas cietumu, ieraudzījām reālu, pārsteidzošu vidi. Pēc pirmās filmēšanas dienas, astoņām stundām karcerī, bija ļoti spēcīga apziņa, ka tur cilvēki ir atstājuši savas dzīves. Pēc iznākšanas no filmēšanas laukuma pusstundu sēdēju automašīnā un nevarēju pabraukt. Skaudri sapratu: par daudz ko dzīvē nav vērts sūdzēties, vajag vienkārši aiziet tur, pasēdēt cietumā, un visas sīkās ķibeles kļūst nesvarīgas.”

Seriāla galvenās lomas atveidotājs zina stāstīt, ka Brasas cietumā vēl arvien ir redzami bijušo ieslodzīto atstātie uzraksti uz sienām – brīžiem ne ļoti pieklājīgi, pārsvarā krievu valodā. Figurē datumi un iemesli, par ko viņi bija ieslodzīti, dažādi simboli. Šoku piedzīvo liela daļa jauniešu, kuri piedalās masu skatos, atklājot, kāda patiesībā ir cietuma vide.

Par domāšanas maiņu cietumā Andris izsakās tieši: “Dīvainā sajūta ir, ka, filmējot cietuma kamerā, cilvēks ļoti ātri pierod un pieņem apstākļus. Tagad saprotu tos cilvēkus, kam dzīvē nav, kur iet, kuri ir atgrūsti. Viņiem nav ģimenes, nav nekā, cietums viņiem ir vienīgā vieta, kur eksistēt. Tur ir savi noteikumi, viņi zina, kā tur dzīvot. Tādam cilvēkam, kurš ir “atsēdējis” savus piecus gadus, pēc atbrīvošanas pasaka “ej”, bet kur tad viņš lai iet? Ko sabiedrība sagaida no tāda cilvēka, ja viņš ir to piedzīvojis? Mana “pēcgarša” par ieslodzītajiem: mēs gribam, lai tie cilvēki integrējas, vienkārši un atvērti nāk pretī un sveicina visus, bet viņiem cietumā būtiski mainās domāšana. Protams, viņi ir pārkāpuši noteikumus, bet mēs nekad nezinām, tieši kāpēc cilvēki to izdarīja.”