Tiesa: Zolitūdes traģēdijas krimināllietā manipulēts ar pierādījumiem, vairākas personas pretlikumīgi atzītas par cietušajām (1)

Izvērtējot prokuroru Kaspara Cakula, Jekaterinas Kušakovas un Agra Skradaiļa darbību pirmstiesas kriminālprocesā, lietas kvalitāti, nododot lietu tiesai, un darbu iztiesāšanas laikā, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa atzina, ka ir pamats vērst Ģenerālprokurora un virsprokurora uzmanību uz tiesas konstatētajām nepilnībām un likuma normu ignorēšanu, kas būtiski apgrūtināja lietas iztiesāšanu.

Tiesa secinājusi, ka prokurori krimināllietā iekļāvuši arī tādus materiālus, kas nav attiecināmi uz konkrēto noziegumu, un tādus, kas netiks izmantoti pierādīšanā.

Tiesas ieskatā nav rodams pamatojums, kādēļ bija nepieciešams krimināllietā lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā iekļaut tik liela apjoma dokumentus, dokumentu mapes un datu nesējus, kas aptver vairākus tūkstošus dokumentu.

Tie bijuši salikti neskaitāmās kastēs, bet valsts apsūdzības uzturētāji apsūdzības runā tiesas debatēs tos nav analizējuši un atsaukušies uz tiem.

Minētos lietiskos pierādījumus un dokumentus bija nepieciešams apskatīt apsūdzētajām personām, to aizstāvjiem un tiesai, kas patērēja cilvēkresursus, laiku un radīja nevajadzīgus izdevumus, norāda tiesa.

Vienlaikus nav saskatāms loģisks izskaidrojums, kādēļ kratīšanas laikā tika izņemti un lietai vispār tika pievienoti tādi dokumenti kā pisuāra jaucējkrāna rokasgrāmata, dažādas instrukcijas, izlietnes uzstādīšanas shēmas, AS "Citadele banka" brošūra "Bankas Citadele kreditēšanas piedāvājums" un daudzi citi tamlīdzīgi materiāli, kuriem acīmredzami nav nekāda sakara ar šajā kriminālprocesā pierādāmo priekšmetu, secinājusi tiesa.

Minētais liecina par to, ka lietai ir pievienots teju viss, kas vien jebkad tika atrasts pie apsūdzētajām personām, tādējādi šādas formālas rīcības rezultātā mākslīgi tiek palielināts krimināllietas sējumu skaits un lietisko pierādījumu un dokumentu vienības, kas nebūt nesekmē lietas ātrāku izskatīšanu, uzskata tiesa.

Tiesas saīsinātais spriedums vien sastāv no 849 lapām, no kurām 560 lapas jeb sprieduma lielāko daļu veido tikai šīs lietisko pierādījumu un dokumentu uzskaitītās vienības.

Minētie fakti tiesai radījuši saprātīgas šaubas, ka apsūdzību uzturošie prokurori paši zina, kas atrodas liela apjoma lietā, kuru nosūtījuši uz tiesu.

Šīs šaubas pastiprinot apstāklis, ka lietisko pierādījumu un dokumentu kastes, kuras tiesa saņēma no prokuratūras, bija aizlīmētas ar valsts policijas lentēm, kas liecina par to, ka, visticamāk, prokurori šīs kastes pirms lietas nodošanas tiesai nebija vēruši vaļā un iepazinušies ar to saturu.

Tādējādi šādu dokumentu esamība lietā tiesai liek apšaubīt prokuroru kā uzraugošo prokuroru un valsts apsūdzības uzturētāju profesionalitāti un nopietnu attieksmi pret saviem amata pienākumiem tik sabiedrībai būtiskā un nozīmīgā kriminālprocesā.

Tiesai nav zināmi šādas rīcības iemesli, taču tiesa pieļauj, ka tie varētu būt dažādi - nevēlēšanās vai nespēja iedziļināties lietas apstākļos, lietas plaša sabiedriska rezonanse un spiediens lietu ātrāk virzīt uz tiesu un tamlīdzīgi. Turklāt šāda prokuroru darbība esot vērtējama kā necieņa gan pret tiesu, gan pārējiem procesa dalībniekiem.

Tiesa norāda, ka tiesai iesniedzamās krimināllietas materiālos ir jābūt pierādījumiem, ar kādiem valsts apsūdzības apsūdzētāji pierādīs izvirzītos pieņēmumus, ka apsūdzētie ir vainīgi. Turklāt, noteicošais pierādīšanas procesā ir tiesai iesniegto pierādījumu kvalitāte, nevis materiālu kvantitāte.

Izvērtējot lietas materiālus, tiesa secinājusi, ka tajos ir atrodami arī vairāki dokumenti svešvalodās, kuriem nav pievienots tulkojums valsts valodā.

Izvērtējot lietas materiālus un normatīvo regulējumu, tiesa spriedumā ir konstatējusi, ka pirmstiesas procesā ir pretlikumīgi pieņemti lēmumi par vairāku personu atzīšanu par cietušajām, taču tiesai Kriminālprocesa likums nav piešķīris procesuālas tiesības jeb līdzekļus šādus lēmumus atcelt.

Nelikumīgi pieņemto lēmumu rezultātā ir iestājušās tādas sekas, ka personas piedalās kriminālprocesā kā cietušās ar atbilstošām procesuālajām tiesībām, lūdz piedzīt viņu labā radītās kaitējumu kompensācijas, kuras viņiem šajā procesā juridiski nepienākas. Šādu personu piedalīšanās kriminālprocesā radījusi nevajadzīgus izdevumus valsts budžetam, turklāt minētajām personām tika dotas viltus cerības saņemt kaitējuma kompensāciju.

Līdz ar to prokuratūrai nepieciešams izvērtēt radušos situāciju un veikt atbilstošus pasākumus tā novēršanai un turpmākai nepieļaušanai.

Izvērtējot apsūdzības runu tiesas debatēs, tiesa pievienojas aizstāvības izteiktajam viedoklim un uzskata,

ka valsts apsūdzības uzturētāji vietām ir centušies manipulēt ar pierādījumiem, neskatoties uz to,

ka dažkārt iegūtās ziņas lietā ir nepilnīgi atspoguļotas, tās ir pretrunīgas vai vienkārši neatbilst lietā noskaidrotajiem apstākļiem, teikts blakuslēmumā.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa secinājusi, ka prokurori, īstenojot kriminālprocesā izmeklēšanas uzraudzību un valsts apsūdzības uzturēšanu, nav ievērojuši profesionalitātes, kompetences un objektivitātes kritēriju.

Turklāt, neskatoties uz ilgstošo darbu prokuratūrā, prokurori nav pienācīgi pildījuši savus likumā noteiktos pienākumus šajā kriminālprocesā un ir pieļāvuši profesionālu nolaidību, uzskata tiesa.

Tās vērtējumā šāda prokuroru attieksme pret profesionālajiem pienākumiem ir nepieņemama, jo tā var būtiski ietekmēt prokuratūras un tiesas darba kvalitāti, radīt nevajadzīgus izdevumus valsts budžetam, līdz ar to mazināt sabiedrības uzticību tiesu varai kopumā.

Noskaidrot apstākļus, kas ietekmēja prokuroru darba kvalitāti, nav tiesas, bet gan Ģenerālprokuratūras pienākums.

Prokuratūra šonedēļ izplatītajā preses paziņojumā norāda, ka apsūdzības uzturētāji, iepazīstoties ar apjomīgo spriedumu un tajā sniegto tiesas motivāciju, šobrīd gatavo apelācijas protestu par visām tām sprieduma daļām, kurās prokurori kategoriski iebilst tiesas sniegtajam novērtējumam.

Papildus iepriekš minētajam, valsts apsūdzības uzturētāji uzskata par priekšlaicīgu atklāt pret tiesas spriedumu vērsto iebildumu detalizētāku saturu, jo tas prasa izsvērtas, pamatotas un juridiski noformulētas motivācijas izklāstu.

Pirms pilna apelācijas protesta tapšanas nebūtu korekti izvērst publisku diskusiju par apelācijas protesta projektu un šobrīd pastāvošo sākotnējā redzējuma argumentāciju, uzskata prokuratūra, norādot, ka plašāka informācija sabiedrībai tiks sniegta, tiklīdz tas būs iespējams.

Jau ziņots, ka Zolitūdes traģēdijas krimināllietu izmeklēja Valsts policija, kura pēc pierādījumu savākšanas to nodeva apsūdzības celšanai prokuratūrā.

2013. gada 21.novembrī, Zolitūdē sabrūkot lielveikalam "Maxima", dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus.

Būveksperti secināja, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva. Prokuratūra deviņām personām apsūdzības uzrādīja par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu.

Pirmās instances tiesā krimināllietā par vainīgu tika atzīts būvinženieris Ivars Sergets, kuram bez sešu gadu cietumsoda piespriests arī liegums piecus gadus strādāt savā profesijā.

Spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā.