"Tas man bija ļoti labs treniņš. Arī politika ir vīriešu pasaule." Dana Reizniece-Ozola par savu ceļu šaha pasaulē (4)

Atšķirībā no seriāla galvenās varones, viņu neapmācīja kāds vīrs, kurš atklājis bērnā talantu, bet gan profesionāli šaha treneri sporta skolā. 

"Es esmu mūsu sporta, mākslas un mūzikas skolu fane. Manuprāt, tā Latvijā ir tāda unikāla sistēma, ka, neatkarībā no ģimenes finansiālā stāvokļa, bērnam ir iespēja attīstīt savus talantus.

Es nāku no ne pārāk turīgas ģimenes, mēs dzīvojām Kuldīgā, bet tas, ka man sporta skolā bija iespēja nodarboties ar šahu, ir ļāvis pilnveidoties un atvēris daudz durvju dzīvē.

Droši vien lielā mērā tieši šaham varu pateikties par saviem panākumiem dzīvē. Viss, kas ir sasniegts, ir manas ģimenes un šaha treneru dēļ," viņa stāsta.

Tiesa, ģimenē sparinga partneru Reizniecei-Ozolai neesot bijis, ja nu vienīgi kādās svētku reizēs varēja tanti vai onkuli apspēlēt.

Viņa atzīst, ka panākumu atslēga šajā sporta veidā un, viņasprāt, dzīvē kā tādā ir smags darbs.

"Pārsvarā spēlēju profesionāli - šaha klubā vai trenera mājās sešas dienas nedēļā, tam veltot vairākas stundas dienā. Tas manī ir radījis pārliecību, ka veiksme jānopelna, un par čempioniem kļūst tikai tie, kas ļoti, ļoti daudz strādā.

Kad man kādreiz kāds jautā, kas ir svarīgāks - darbs vai talants, mana atbilde ir, ka galvenais talants ir prasme strādāt," teic Reizniece-Ozola.

Reizniece-Ozola ir vairākkārtēja čempione un noteikti būtu ieguvusi vēl daudz titulu, tomēr, iestājoties augstskolā, viņa no profesionālā šaha aizgāja un pati to sauc par vienu no smagākajiem lēmumiem savā dzīvē.

"Sapratu, ka pastāvīgas izaugsmes nodrošināšanai ir nepieciešams darbs ar labiem un, diemžēl, dārgiem treneriem. Mums tā sistēma ir sakārtota tik tālu, kamēr tu mācies sporta skolā, pēc tam viss ir atkarīgs lielā mērā no paša - vai tu vari ieguldīt tik, cik nepieciešams augstu panākumu sasniegšanai, īpaši ņemot vērā, ka šahs nav Olimpiskais sporta veids, kas ir tāda sava veida īpatnība," viņa stāsta.

Tobrīd tādu iespēju nebija, tāpēc Reizniece-Ozola pieņēmusi lēmumu mācīties, strādāt un darīt daudz ko citu paralēli šaham un aizmirst par to kā par savu profesiju.

"Es gan ne brīdi neesmu to nožēlojusi, jo kaut kā man dievs devis iespēju apvienot gan profesionālo karjeru, gan šaha spēlēšanu. Joprojām aktīvi spēlēju un pārstāvu Latvijas izlasi," viņa stāsta.

Šāda sistēma, kurā vairākkārtējiem čempioniem var nākties aiziet no profesionālā sporta finansiāla atbalsta trūkuma dēļ pastāv vēl šodien, taču politiķe stāsta, ka nevar sūdzēties, jo sporta skolas atbalsts bijis milzīgs, kas nodrošinājis viņā nemitīgu izaugsmi.

"Savulaik, kad kļuvu par Eiropas čempioni jauniešiem, valsts maksāja stipendiju kā izcilai sportistei, un varu teikt, ka tas man deva iespēju mācīties augstskolā, jo ar šo naudiņu, ko nopelnīju ar sportu, varēju nosegt savus ikdienas tēriņus. Dzīvojot vienā pilsētā, mācīties citur bija sarežģīti, jo tolaik nebija tādas stipendiju sistēmas - ja varēja ģimene atļauties, tad tas bija iespējams, ja nevarēja, tad nē," viņa stāsta.

Reiz par šaha nozīmi mūsdienu pasaulē Reizniece-Ozola ieminējās sarunā ar portālu TVNET. Arī tagad viņa uzsver, ka tam ir ļoti laba ietekme uz cilvēka prātu, tāpēc šahs būtu jāpopularizē visu bērnu vidū.

"Šahs, manuprāt, ir viena no tām jomām, kas bērnam ļoti labi strukturē prātu. Ja nodarbojas ar šo sporta veidu, iemācās tādas prasmes, kas ļoti labi noder nākotnē. Tāpat šobrīd profesiju loks mainās tik strauji, ka neviens nevar prognozēt, kādas profesijas būs pēc 20, 30 gadiem.

Tāpēc vislabākais, ko izglītības iestādes var izdarīt, ir dot bērniem prasmes.

Šahs tāds ir - tas attīsta gan radošumu, gan iztēli, gan sadarbības prasmes, gan disciplīnu, gan arī koncentrēšanās spēju, un tās ir tikai dažas no tām.

Piemēram, koncentrēšanās spēja un uzmanības noturēšana uz vienu lietu ilgstoši ir viena no tām lietām, kas mūsdienu jauniešiem sagādā lielas problēmas, jo uzmanības novērsēju un kairinātāju ir ļoti daudz. Paši sevi varam pieķert pie domas, ka ir grūti izlasīt garāku tekstu - mēs skatāmies virsrakstu, meklējam kaut ko izceltu vai vadāmies pēc bildes.

Mēs cenšamies iespējami īsi uztvert informāciju un skriet tai pāri.

Pat grāmatu ir grūti izlasīt un šahs ļoti palīdz šādu prasmju attīstīšanai. Tāpēc arī atbalstu ideju par šaha ieviešanu skolās, protams, ne kā obligātu mācību priekšmetu, bet kā fakultatīvu vajadzētu piedāvāt gan.

Arī mani bērni spēlē šahu. Viņi gan to nedara profesionāli, tomēr dara, un es redzu, ka tas viņiem palīdz, kaut vai kopējā mācību procesā," stāsta Reizniece-Ozola.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!