"Vai mēs ieslīgsim "Matriksā"? Saruna par paplašināto realitāti mūsu ikdienā ar jauno mediju mākslinieci Ievu Vīksni

Kā pašlaik pasaulē un Latvijā tiek pielietotas virtuālās un paplašinātās realitātes iespējas?

VR un AR pašlaik ir fāzē, kurā mēs joprojām mēģinām saprast, kā ar šīm tehnoloģijām rīkoties pēc iespējas lietderīgāk.

Viena lieta, kas ir novērojama jau tagad - augmentētā realitāte noteikti ienāks mūsu ikdienā krietni ātrāk, nekā virtuālā realitāte.

Viens no iemesliem ir tas, ka šī tehnoloģija tikai papildina realitāti mums apkārt, turpretī virtuālā realitāte pieprasa pilnīgi jaunas pasaules konstruēšanu, kuras baudīšanai turklāt ir nepieciešams papildus aprīkojums, teiksim, brilles. Tas gan nenozīmē, ka virtuālajai realitātei nav savi pielietojumi - Latvijas firma "Exonicus", piemēram, sadarbojas ar ASV armiju, izstrādājot simulācijas, kas kareivjus sagatavotu rīcībai traumu gadījumā. Šajā gadījumā tehnoloģijas spēj sniegt veidu, kā sagatavot cilvēkus ekstrēmām situācijām, nesimulējot tās reālajā vidē.

Viena no jomām, kur jau pašlaik var novērot AR sniegtās iespējas, ir arhitektūra un būvniecība. Latvijā veidotais uzņēmums "BIMSynch" izmanto augmentēto realitāti, lai izstrādātu programmatūru, ar kuras palīdzību celtniecības laikā uzreiz vizualizētu dažādas detaļas, piemēram, vietas, kur būtu jāatrodas komunikācijām un pat skrūvēm. Tas ļoti uzskatāma veidā varētu atvieglot šo profesionāļu ikdienu - šādā veidā celtniecības profesionāļiem ir iespējams apskatīt vēlamo rezultātu nevis vizualizācijās, bet gan realitātē ar viedierīces palīdzību.

Paplašinātās realitātes risinājumus plaši izmanto arī medicīnas jomā - gan apmācībās, gan reālā darbā.

Cita sfēra, kurā gan AR, gan VR tehnoloģijām ir ļoti liels potenciālais lietderības koeficients, ir izglītība - gan skolas vidē, gan, piemēram, darbiniekiem, kuru darbs būs saistīts ar paaugstināta riska apstākļiem un kur pat ļoti var noderēt iepazīšanās ar bīstamām situācijām drošos apstākļos. 

Viena no lietām, ar kurām jau ir pazīstami daudzi viedierīču lietotāji, ir lietotnes, ar kuras atpazīst konkrētus attēlus - šādi, piemēram, ir iespējams ar fotogrāfijas palīdzību noteikt auga sugu vai iztulkot svešvalodā rakstītu drukātu tekstu. To palīdz darīt datorredze - tieši pateicoties šai tehnoloģijai, mēs "Instagram" vai "Snapchat" varam izmantot kādu "filtru", kas izmaina mūsu sejas vaibstus. Datorredze ir ļoti svarīga arī citu AR risinājumu gadījumā - bez tās viedierīce nevarētu noteikt, kur atrodas plakne vai citas ģeometriskas sastāvdaļas, no kurām sastāv mūsu pasaule.

Būtībā ļoti daudzi, nemaz to neapzinoties, jau vairākus gadus savā ikdienā izmanto augmentētās jeb papildinātās realitātes tehnoloģijas.

Telefona kamera, protams, neko pa īstam "neredz" - tas ir algoritms, kas atpazīst konkrētus punktus cilvēka sejā un no tiem "nolasa", ka priekšā redzamais attēls ir cilvēka vaibsti.

Visas šīs tehnoloģijas tiek apzīmētas ar "lietussarga terminu" - XR. Tas sevī ietver gan AR, gan VR, gan miksētās realitātes risinājumus - tehnoloģijas, kas izmanto elementus gan no papildinātas, gan virtuālās realitātes.

Kas ir veids, kādā tu vēlētos redzēt šo tehnoloģiju attīstību tuvākajā nākotnē?

Man ļoti patīk, kā AR izmanto muzeji un izstādes - tas ir tiešā veidā skaidrojams ar manu iesaisti mākslas un kultūras nozarēs. Šajās jomās attiecīgā tehnoloģija sniedz iespēju "atdzīvināt" dažādus objektus un mākslas darbiem dot papildus dimensijas. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem - lietotnes, ar kuru palīdzību ir iespējams objektus ienest savā vidē un caur viedierīci aplūkot to pilnā izmērā.

Pašlaik liels darbs tiek ieguldīts arī dažādu tehnisko risinājumu izstrādei - piemēram, brillēm, kas ļautu mums izmantot papildināto realitāti bez viedierīces turēšanas, šādā veidā pieredzi padarot pat autentiskāku. Šo tendenci lielā mērā uzsāka "Google" ar savu viedo briļļu projektu - viņu vīzija bija par ierīci, kura reāllaikā spētu lietotājam atrādīt paziņojumus un ļautu veikt virkni darbību, neiesaistot rokas, piemēram, veikt videozvanus. 

Es nedomāju, ka tas ir šīs tehnoloģijas galējais potenciāls, taču nevar noliegt, ka tas varētu ieinteresēt plašu patērētāju loku, kas motivē uzņēmējus veikt progresu tieši šajā virzienā.

Protams, šādi tehnoloģiskie risinājumi var radīt virkni ētiskas dabas jautājumu un problēmu - labs ir jautājums par to, kas notiktu ar cilvēku savstarpējo komunikāciju, ja vairs nebūtu iespējams nošķirt, vai cilvēks tajā pašā laikā caur savām brillēm, piemēram, neraksta e-pastu vai neskatās saturu internetā.

Savādā kārtā virtuālā realitāte šķiet mazāk problemātiska, nekā papildinātā realitāte - kamēr VR gadījumā cilvēks sagatavojas tam, ka viņš piedzīvo simulāciju, AR risinājumi var izpludināt šo nošķīrumu.

To spilgti varēja novērot ar populārās lietotnes "Pokemon GO" spēlētājiem, kuri, dzenoties pēc virtuāliem mošķiem, nereti nokļuva visai bīstamās vietās un situācijās.

Vai šādas tehnoloģijas sev līdzi nenes psiholoģiskās atkarības risku?

Man šķiet, ka šajā jautājumā svarīgākā ir cilvēkam jau piemītošā nosliece uz atkarībām - nedomāju, ka te galveno lomu spēlē tehnoloģijas. Labs piemērs tam ir datorspēles - ir cilvēki, kuru aizraušanās var būt neveselīga, taču lielākā daļa šos produktus izmanto apzinīgi un tie nepasliktina viņu dzīves kvalitāti. 

Runājot par augmentēto realitāti, manas lielākās bažas ir saistītas nevis ar to, ka mēs nemanot ieslīgsim "Matriksā", bet gan to, ka pastāv iespēja piemirst, ka raugāmies uz papildinātu pasauli, kas, lai arī izskatās pēc īstenības, tāda līdz galam gluži nav.

Par to runā daudzi - mūsdienās, kad tik izplatīti ir, piemēram, sejas filtri, nedrīkst ticēt visam, ko mēs redzam ekrānā.

Tas pieprasa zināmu kritiskumu pret to, ko redzam sev apkārt, taču domāju, ka sabiedrība samērā ātri spēs tam pielāgoties. Ja runa ir par virtuālo realitāti - lai cik advancēta tā nebūtu, šī tehnoloģija tomēr nevar aizvietot pasauli, kuru mēs izprotam un piedzīvojam ar visām maņām.

Kas ir projekti, pie kuriem tu pašlaik strādā?

Jauno mediju mākslas programmu Liepājas universitātē es pabeidzu, izstrādājot virtuālās realitātes pieredzi, kuru lietotājs kontrolē ar saviem biometriskajiem datiem - to palīdz darīt ierīce, kas lasa smadzeņu viļņus, līdzīgi kā encefalogrāfijā. Šajā pieredzē lietotājs, atkarībā no tā, vai viņš atslābinās vai koncentrējās, attiecīgi grimst vai ceļas uz augšu.

Tas, kas mani turpina interesēt un ar ko, visticamāk, saistīšu savu maģistra darbu, ir biometrisko datu izmantošana, lai papildinātu to, kas notiek virtuālajā pasaulē. Tas ir tiešs veids, kā personalizēt katra lietotāja pieredzi.

Šādiem risinājumiem varētu būt pielietojums arī terapijā. Nav teikts, ka šāds rīks varētu pilnībā aizvietot ārsta klātbūtni, taču tas varētu padarīt attiecīgo terapiju pieejamāku un palīdzēt cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!