Jaunākie pētījumi liecina, ka "cilvēka labākie draugi" ir arī mūsu senākie draugi dzīvnieku pasaulē

Dati liecina, ka suņu pieradināšanu var izsekot 11 000 gadu senā pagātnē līdz jaunākā ledus laikmeta beigām. Tas apstiprina, ka suņi tika pieradināti pirms jebkuras citas zināmas dzīvnieku sugas.

Šajā laikā suņu pavadoņi bija plaši izplatīti visā ziemeļu puslodē un varēja izšķirt vismaz piecas suņu šķirnes.

Neskatoties uz Eiropas suņu paplašināšanos koloniālās ēras laikā, šo seno vietējo šķirņu paliekas mūsdienās dzīvo Amerikā, Āzijā, Āfrikā un Okeānijā.

Jaunākais pētījums aizpilda dažus tukšumus "cilvēku labāko draugu" vēsturē.

Pētījuma līdzautors un Seno genomu laboratorijas vadītājs Londonas Krika institūtā Dr. Pontuss Skoglunds sacīja, ka tiek uzskatīts, ka tajā laikā "visi cilvēki bijuši mednieki", tad paliek atvērts jautājums:

"Kāpēc cilvēki tā rīkojās, ka viņi pieradināja nevis medīja suņus? Tas galu galā mūs visvairāk interesē."

Zināmā mērā suņu ģenētiskie modeļi atspoguļo cilvēku vēsturi, jo cilvēki, pārvietojoties, ņēma līdzi savus dzīvnieku pavadoņus. Bet bija arī būtiskas atšķirības.

Piemēram, agrīnie Eiropas suņi sākotnēji bija dažādi, šķiet, ka tie cēlušies no divām ļoti atšķirīgām populācijām, no kurām viena bija saistīta ar Tuvo Austrumu suņiem, bet otra - ar Sibīrijas suņiem.

Daudzi dzīvnieki, piemēram, kaķi, iespējams, kļuva par mūsu mājdzīvniekiem, kad cilvēki pirms vairāk nekā 6000 gadiem apmetās dzīvot saimniecībās. Kaķi, iespējams, bija noderīgi tādu kaitēkļu kā peles apkarošanai.

"Vēsture liecina, ka suņiem mājvieta varēja būt gandrīz jebkur: aukstā Sibīrija, siltie Tuvie Austrumi, Dienvidaustrumāzija. Manā prātā visas šīs ir iespējas," skaidroja Skoglunds.