Covid-19 sekptiķi un ierobežojumu atbalstītāji tiekas mākslas frontē - dzejā

Kad pavasarī ārkārtas situācijā bijām mājās,

Un gandrīz nezinājām blakus kaimiņam kā klājas,

Mums apkārt skandināja – mājas, ziepes, divus metrus,

Tad epidemiologi nojauta, ka miers būs kādus mēnešus četrus.

Drīz brīvi pārvietoties varējām bez sejas maskas,

Un tikai zemessargi savās apmācībās vilka kaskas.

Mēs nojautām, ka rudens nāks bonusā ar otro vilni,

Drīz attālinātā darbā deldēsim mēs atkal zvilni.

Kad dienā saslimušo skaits jau sāka pārsniegt simts,

Tad varēja jau just, ka nelīdzēs vairs tikai absints.

Tad atkal mazgājām mēs rokas biežāk nekā paduses-

Gan plaukstas, delnas, pirkstus, arī pirkstu iekšpuses.

Bet ziņas turpināja pienākt diezgan negatīvas,

Jo aizvien vairāk radās testu atbildes pozitīvas.

Iesāku es ar īsu situācijas aprakstu,

Lai par ko šajos pantos rakstīts būs, jūs labāk saprastu.

Tālāk es centīšos nedaudz raksturot jauno ikdienu,

Lai ierobežojumus ievērot aicinātu ikvienu.

Inficēto skaits diennaktī rakstāms jau trīsciparu skaitlī drūmā,

Beidz šērot sazvērestības teorijas, lai nav stundām ilgi jāsēž zoom'ā.

Uzliec masku arī tad, kad skrien pēc kārtējās aļika paciņas pastā,

Neuztraucies, neviens nedomās, ka esi kādā sektā vai īpašā etniskā kastā.

Kad ieej objektā, kopā ar sejas vairogu uzliec arī ķiveri,

Jo tu taču esi atbildīgs brigadieris, kas domā arī par savu ģimeni.

Nešķaudi uz katra ielas stūra, labāk šķaudi savās mājās -

Salvetē vai elkonī, da vienalga, kaut vilnas zeķēs, kas kājās.

Un atrodoties sabiedriskā vietā, kur vairs neesi viens,

Atceries mūsu zvaigzni – Kristaps Porziņģis – divi metri divdesmit viens.