Balss ieraksti no cietuma - kā lietotne palīdzēja mātei un meitai izveidot sirsnīgas attiecības

Kavēšanās bērnības atmiņas

"Keita centās būt laba māte par spīti visām problēmām un man ir tikai labas atmiņas par viņu. Tieši tāpēc nolēmu viņai palīdzēt," skaidroja Klēra.

Sieviete dalījās dažādos stāstos par bērnībā piedzīvoto. "Atceros, ka kādu laiku dzīvojām kopā ar mammas toreizējo dzīvesbiedru. Mums bija Stafordšīras bulterjera kucēns, kurš vienmēr mani gaidīja mājās pēc skolas."

Tāpat Klēra atminējās, ka jau 12 gadu vecumā viņa bija garāka par savu mammu. Savukārt 13 gadu vecumā Klēra pārvācās dzīvot kopā ar savu tēvu. Abas uzturēja kontaktus, taču vienā brīdī Klēra saprata, ka vairs nevēlas turpināt komunicēt ar māti.

"Ja es nebūtu pieņēmusi šādu lēmumu, tad mana dzīve pašlaik nebūtu tāda, kāda tā ir. Saikne ar māti bija jāpārrauj," stāstīja Klēra.

Jau no bērnības viņa sapņoja, ka kļūs par veselības aprūpes darbinieci. 

Nu Klēra ir 21 gadu veca - viņa mācās, paralēli strādā un dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru. "Tieši tāpēc, satiekot Keitu, es viņu neuztvēru kā savu māti."

Pirmais mātes apmeklējums cietumā

Atminoties pirmo reizi, kad māti apmeklēja cietumā, sieviete sacīja: "Tas bija kaut kas maģisks, kaut kas pavisam citādāks - es sapratu, ka tā ir mana mamma!"

"Keita izskatījās ļoti slikti - viņa bija kalsna, izskatījās slima," stāstīja Klēra.

Tajā brīdī viņa saprata - mātei ir jāpalīdz. Viņa saprata, ka Keitai aiz cietuma restēm izdzīvot vienai pašai būs ārkārtīgi sarežģīti.

Klēra sūtīja vēstules un apmeklēja Keitu tik bieži, cik vien varēja. Pirms Covid-19 pandēmija pārņēma Lielbritāniju un apmeklēt ieslodzītos bija atļauts, Klēra mēroja četru stundu ilgu ceļu ar sabiedrisko transportu, lai satiktu māti.

Vienīgais veids, kā pandēmijas laikā sazināties ar māti, bija taksofoni, kas atradās arī cietumā. Ieslodzītajiem ir aizliegts izmantot mobilos tālruņus. Vienam cietumniekam dienā bija ļauts telefonu lietot ne vairāk kā 20 minūtes. 

Sarunu iespējas ierobežoja arī tas, ka katrā cietuma korpusā bija konkrēts laiks, kad varēja veikt zvanus ar tuviniekiem.

"Jebkurš cietumnieks kādam ir vajadzīgs - vecākiem vai kādam citam tuviniekam. Ir ļoti būtiski nepārraut saites ar ģimenes locekļiem," skaidroja Klēra.

Lietotne, kas atkalapvienoja ģimeni

Klēra sociālajā tīklā "Facebook" pievienojās grupai, kurā katram dalībniekam kāds tuvinieks atradās ieslodzījumā. Viņa lūdza pēc palīdzības un izstāstīja par toreizējo situāciju.

Kāds no lietotājiem viņai ieteica lietotni "Prison Voicemail" - tā ļāva cietuma darbiniekiem nodot ziņas ieslodzītajiem un cietumnieki varēja nosūtīt balss ziņas atpakaļ tuviniekiem.

"Sveika, māt! Šī lieta ir kā balss pasts. Man šī lietotne ir telefonā, un tas ir noderīgi. Man tevis ļoti pietrūkst.

Ceru, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu neizjūti spriedzi. Ceru, ka kaut nedaudz tevi šādā veidā atbalstīšu," savā pirmajā balss ziņā sacīja Klēra.

Persona, kas atrodas ieslodzījumā atbildes ziņu varēja nosūtīt atpakaļ ar taksofonu palīdzību. 

"Es nezināju, ka šādā veidā varu saņemt tavas ziņas. Ir tik patīkami dzirdēt tavu balsi. Es līdz pat šai dienai nezināju, ka ir iespēja sazināties šādā veidā. Ir patīkami dzirdēt visus jaunumus, kas notiek tavā dzīvē.

Ar nepacietību gaidu, kad atkal nāksi mani apciemot. Man tūdaļ beigsies nauda zvanam, tāpēc gaidu, kad varēšu tevi atkal satikt," savā pirmā balss ziņā sacīja Keita.

Šādi abas sievietes turpināja sazināties regulāri, jo Klēra paralēli strādāja, bet Keita darbojās cietuma virtuvē.

Balss ziņās abas sievietes dalījās jaunākajos un aktuālākajos notikumos viņu dzīvēs. Parastas sarunas ātri vien kļuva arvien sirsnīgākas un abu attiecības uzlabojās arvien straujāk.

Keita un Klēra viena otru apsveica Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. 

Lietotne ir vienkārši lietojama, taču darbojas vien kopš 2015. gada. Tās līdzautors Kīrans Bols uzskata, ka tā ir unikāla, jo krietni paplašina ieslodzīto un tuvinieku iespējas sazināties.

"Neviens necenšas pielāgoties mūsdienām. Tas ir acīmredzami un ir bēdīgi, ka ieslodzītajiem un viņu tuviniekiem nav palīdzības," teica Bols.

Keitas garīgā veselība ar katru dienu turpināja uzlaboties, jo viņa saprata - lietotne ļoti palīdz uzturēt saikni ar ārpasauli.

"Klēra dalījās visās atmiņās un stāstos par bērnību. Viņa man pat pastāstīja, kādus trikus ir iemācījusi savam sunim," stāstīja Keita.

Klēra nevēlējās likt mātei domāt, ka viņa ir pamesta viena pati. No vienas puses šāda veida saziņa palīdzēja Keitai izciest cietumsodu, bet no otras puses - tas palīdzēja arī Klērai.

Pagājušajā gadā Klērai bija nepieciešama asins pārliešana, kas sievieti ļoti satrauca. Lai nomierinātos, viņa telefonā klausījās visas mātes sūtītas balss ziņas.

Attiecību uzturēšana ar ieslodzītajiem ir glābējs

Britu eksperti norāda, ka 39% gadījumu, kad ģimene ir saglabājusi kontaktu ar ieslodzītu, cietumnieks pēc iznākšanas no cietuma likumu vairs nepārkāpj.

Ārste Lorna Brūksa norādīja, ka kontakta uzturēšana uzlabo dzīves kvalitāti arī ģimenes locekļiem, kuri gaida cietumnieka iznākšanu no ieslodzījuma.

"Tas samazina depresijas risku, kā arī uztraukumu par tuvinieka atrašanos cietumā," skaidroja Brūksa.

Keitas iznākšana no cietuma

Klēra sacīja, ka "Prison Voicemail" ir pilnībā atjaunojusi viņas attiecības ar māti. "Pirmo reizi dzīvē man ir patiešām lieliskas attiecības ar savu mammu. Tās ir attiecības, par kurām nebiju cerējusi, ka kādu dienu atjaunosies."

Keita meitai bija apsolījusi, ka līdz viņas nākamajai dzimšanas dienai, tiks galā ar metadona atkarību.

"Es zinu, ka viņai būs ļoti grūti un vissmagākajā brīdī būs nopietnas problēmas, taču es viņai palīdzēšu," tolaik sacīja Klēra.

Keita izpildīja savu solījumu un viņai vairs nav narkotiku atkarība. "Lielākais nopelns šajā uzvarētajā cīņā ir Klērai."

2020. gada septembra vidū Keita tika atbrīvota no cietuma un ģimene beidzot atkalapvienojās arī tiešā veidā.