Vecāku revolūcija 2019 ⟩ Ar ko kopīgas maltītes līdzinās terapijai? Inga Akmentiņa-Smildziņa par ģimeniskiem rituāliem

"Mani novērojumi ir tādi, ka kopīgas maltītes ir tādās ģimenēs, kurās aug viens bērns, kurās ir mazi bērni, un ģimenēs, kuras nav šķīrušās," savu redzējumu klāsta lekcijas autore. 

Ko tad mēs redzam ģimenes spogulī - vakariņās?  Inga veikusi kādu pētījumu, kurā aptaujājusi vecākus, speciālistus un bērnus no 10 līdz 14 gadu vecumam. 

Veiksmīgajos stāstos varēja dzirdēt, ka bērni prot gatavot gandrīz visu, kas ir apsveicami, jo var secināt, ka vecāk ēdiena pagatavošanā tomēr iesaista arī bērnus.

"Mūsdienās ir tendence, ka vecāki, vēloties pasargāt bērnus no traumām, nejauši pasargā viņus pārāk no svarīgu prasmju apgūšanas, tostarp ēst gatavošanas. Te iezīmējas arī vecāku pārgurums un slinkums iesaistīt bērnu šajā procesā. Vai otra galējība, iedod planšeti, lai nemaisās pa kājām," runā Inga. 

Gandrīz ideālas vakariņas, bez viedierīcēm, bija 50% aptaujāto. Atsevišķi ģimenes vakariņo 20% gadījumu. 

Formula "viedierīce + ēšana" gandrīz vienmēr nozīmē pārēšanos. Nervu šūnas tiek nodarbinātas ar informāciju, kas nāk no ekrāna, nevis šķīvja. 

"Bēdīgi, ja bērns saka, ka ēšana nav svarīgs rituāls, kas nozīmē, ka bērns varbūt nekad nav piedzīvojis maltīti kā patīkamu brīdi. Un, ja viņš nezina, tad nevar to nodot nākamajām paaudzēm," uzsver Inga Akmentiņa-Smildziņa.

"Te arī akceptējamais ir šī piederības sajūta. Galds ir vieta, kur var sarunāties un katrs justies uzklausīts un piederīgs. Visā pasaulē ir kāds, kuram tu rūpi. Ar valodām bagāta vide mājās - veiksmīga bērna attīstība."

Video: Noklausies lekciju!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!