Sociālais eksperiments ar sevi. Ingus Rutulis par Eiropas apceļošanu kopā ar kaķi un iespējām, ko pavēris kendamu bizness (6)

Ingus braucienā devies kopā ar savu kaķi Keki, kurš jau iepriekš bija radis pie garākiem pārbraucieniem, dodoties Ingum līdzi uz dažādiem pasākumiem. Ingus stāsta, ka viņa kaķis šī brauciena laikā ir kļuvis ļoti patstāvīgs un dzīvo savu dzīvi, kamēr saimnieks, piemēram, gatavo vakariņas.

"Kad piebraucam kādā stāvvlaukumā vai kempingā, kaķis izlec no busiņa un dodas savās gaitās. Vienu reizi gan kaķēns kaut kur noklīda un es jau biju apzinājis vietējās pilsētas "Facebook" grupas, bet vakarā, kad aizgāju līdz treilerim, viņš pēkšņi ne no kurienes atgriezās. Tā nu tagad, man gatavojot vakariņas vai darot ko citu, Keke dodas savās gaitās un es varu būt drošs, ka viņš atgriezīsies," stāsta Ingus.

Esot prom, Ingus laiku pavada līdzīgi kā Rīgā, bet uzskata šo par ļoti labu pieredzi, kurā sevi iepazīt. Viņš apgūst daudz dažādu prasmju, piemēram, žonglēšanu un skeitošanu. Ingus atzīst, ka tieši būšana vienam ir izšķiroša sevis un savu spēju apzināšanā. Piemēram, pēc tam, kad viņa draugam atcēla lidojumu, lai īsinātu laiku Ingus nolēma pārbaudīt savu izturību kāpjot kalnā, no kura paveras skats uz augstāko virsotni Alpos.

"Apmēram sešas stundas kāpu un tad sapratu, ka pa pilnīgu tumsu jātiek arī lejā. Liela daļu cilvēku gan jau nemaz vienatnē nesaņemtos, bet tā bija patiešām vērtīga pieredze," viņš atzīst.

Sarunājoties ar Ingu, rodas iespaids, ka viņu šī brauciena laikā īpaši apbūrusi Francija. Ne tikai izslavētā Parīze, bet arī Burgundija, kur Ingus ļāvās vīnu dārzu burvībai.

"No draudzenes Zelmas noskaidroju, vai tur nav iespējams sarunāt darbiņu, kas būtu ne vien iespēja piepelnīties turpmākajam braucienam, bet arī lieliska iespēja izbaudīt jaunu pieredzi. Līdz šim tādu darbu nekad strādājis nebiju. Tā nu mēs septiņas stundas dienā lasījām vīnogas, bet pēc tam baudījām sava darba augļus. Dzīvojām ļoti skaistā mājā. Šāda pieredze Francijā tiešām ir kaut kas, un nekādā ziņā nav pielīdzināma dārzeņu lasīšanai Vācijas fermā," viņš stāsta.

Vīna dārzos Ingus arī nosvinēja savu dzimšanas dienu, kurā dārzu saimnieks jubilāru sveica ar 1994. gada vīnu, kam vīnogas sākuši lasīt tieši tajā dienā, kurā Ingus dzimis. 

Pavisam citas sajūtas viņš smēlies Parīzē.

Atbraucot uz Parīzi, Ingus ar draugu devās uz skeitparku, kur viņu stādīja priekšā "katakombu princim". Šis puisis Ingu izvadāja pa cilvēkiem nepieejamām katakombām, kur viņi kopā pavadīja apmēram 12 stundas. 

"Man teica, ka tur neiet uz īsu laiku, tāpēc mēs ilgi maldījāmies. Katakombas ir vairākos stāvos un mēs vairākkārt apmaldījāmies. Pat šim puisim, kurš tur pavada daudz sava brīvā laika, bija grūti atrast atpakaļceļu," atminas jaunietis.

Ingus stāsta, ka viņu galvenais mērķis bija atrast tur notiekošu ballīti, kas katakombās esot diezgan ierasta lieta. 

"Mēs atradām divas ballītes, bet neviena no tām nebija mūsu meklētā draugu kompānija," viņš stāsta.

Ingus atminas, ka šīs ilgās stundas pavadījis pilnīgi slapjām kājām, dzerot aliņus un maldoties pa šaurajām ejām. Viņš atzīst, ka, apzinoties, ka atrodas pazemē, emocionāli esot bijis diezgan smagi. Piemēram, sastopot citus cilvēkus, pastāv iespēja, ka pats ārā vairs netiksi.

"Ja kādam rodas jautājums, kāpēc ir vērts riskēt ar pazušanu zem zemes, jāatgādina vēlreiz, ka, ja es to neizdarītu tad, iespējams, to neizdarītu nekad. Un, ja man ir iespēja piekļūt vietām, kurām visi piekļūt nevar, tad es gribu to vēl vairāk," saka Ingus.

Sava brauciena laikā Parīzē viesojies jau divas reizes un katrā no tām ticis pie jauna tetovējuma. Drīz vien viņš plāno Parīzē atgriezties atkal, kas nozīmē, ka uz Latviju viņš atbrauks par trim tetovējumiem bagātāks.

"Vienmēr, kad paskatīšos uz šiem tetovējumiem, atcerēšos sajūtas, kas tajā brīdī valdīja telpā, cilvēkus, kas man bija apkārt. Tas noteikti nav tas pats, kas Rīgā pierakstīties uz tetovēšanas salonu," viņš stāsta.

Kāds draugs no Parīzes Ingum iedeva sava drauga kontaktus ar ieteikumu sazināties par pārnakšņošanas iespējām. Ingus stāsta, ka māja, kurā šis pusis dzīvo, esot kā no filmām.

"Man piedāvājā palikt viņa mājas pagalmā un, tur iebraucot, sajūta bija kā pasakā. Iekopts ļoti skaists dārzs, tējas namiņš, vīnogu lauki un baložu māja, kas ir lielāka par manu vecāku privātmāju Latvijā. Tā nu es no nekurienes nonācu prātam neaptveramā vidē un tajā brīdī vispār nezināju, ko domāt.

Tiesa, ja ir zemākas ekspektācijas, arī pārsteigums vienmēr sanāk daudz lielāks," stāsta Ingus.

Laikā, kad Ingu nav izmitinājuši draugi vai paziņas, viņš palicis "airbnb" vai treilerī. Arī šobrīd viņi ar Keki dzīvo treilerī. Viņš stāsta, ka vairāk par 400 km dienā cenšas nenobraukt, jo nācies saskarties arī ar ekstrēmākiem brīžiem. Reiz, braucot lejup pa kalnu, braucamā bremzes atteikušās darboties. Par laimi, viņš ticis cauri vien ar asākām izjūtām.

Ingus viesojies arī Milānā, kur devās sagaidīt draugu, kurš pie viņa atlidoja no Latvijas. Abi aizbrauca uz Šveices alpiem, kur sanākusi neliela saķeršanās ar kempinga īpašnieku.

"Pēc ilga kāpiena kalnā, lai noskatītos saullēktu, mēs kempingā atgriezāmies ap deviņiem rītā. Visi jau rosījās un ēda brokastis, bet mēs devāmies gulēt. Ap vieniem dienā mēs pamodāmies, atvērām durvis, bet tur jau priekšā nikns kempinga īpašnieks, kurš sāka lamāt par nokavētu aizbraukšanas laiku," atminas Ingus.

Abi gan bija apmulsuši, jo iepriekšējā dienā bija vienojušies, ka varēs palikt vēl vienu dienu. Arī tagad Ingus centās vienoties mierīgā ceļā, piedāvājot samaksāt par to dienu, lai varētu uzturēties, bet tā vietā vīrietis viņiem uzlika sodu un lika braukt prom. Ingus atzīst, ka tā ir pirmā reize, kad atļāvies vecākam cilvēkam pateikt kādu rupjāku vārdu. Vīrietis atbildi pārādā neesot palicis un, jauniešiem aizbraucot, ar dūri sitis pa Inga automašīnu. 

Arī ar likumsargiem šī brauciena laikā Ingum sanācis aprunāties ne vienu reizi vien, tomēr šķietami draudīgās situācijas izvērtušās viņam par labu.

"Barselonā vienu nakti nolēmu pārnakšņot vienā no stāvvietām, kuras Covid-19 dēļ bija slēgtas. Nolēmu, ka gan jau neviens nepieķers, tomēr nakts vidū kāds klauvēja pie durvīm. Atvēru durvis un priekšā policija, kura skaidro, ka šeit palikt nedrīkst. Pirmkārt, biju pārsteigts, ka mani tiešām nakts vidū kāds kaut kur dzen. Pēc tam lūdzu, lai viņi padalās ar kādu vietu, kur man nakts vidū tagad palikt un pēkšņi viņi piedāvāja mani uz turieni aizvest," stāsta Ingus.

Arī nākamajā dienā bija saķeršanās ar policiju.

"Braukājām es elektroskūteriem un uzbraucām uz ielas, kur tas bija liegts. Priekšā izlēca policists, kurš prasīja parādīt autovadītāja apliecību. Mēs, protams, nesaprašanā un bez dokumentiem pie rokas. Policists pateica, ka mums paveicās un viņam šodien ir brīvdiena, tāpēc palaida mūs vaļā, bet brīdināja, lai uzmanamies no citiem likumsargiem, citādi tiksim pie bargiem sodiem," veiksmes stāstā dalās Ingus.

Par spīti slēgtajām stāvvietām, Ingus atzīst, ka Covid-19 ieviesis arī pozitīvas pārmaiņas - ceļojot nekur nav cilvēku. Piemēram, rindā pie Eifeļa torņa esot aptuveni septiņi cilvēki, kamēr līdz šim rindā nācies pavadīt pat vairākas stundas.

Nu viņš ir pieveicis pusi plānotā brauciena, tomēr, vērojot Covid-19 situācijas straujo attīstību, atlikušā brauciena ilgums vēl ir miglā tīts. 

"Mazliet bēdāšos, ja brauciens aprausies, tomēr es esmu no šī sagaidījis visu, ko gaidīju. Man gribējās aizbraukt citur, nostādīt sevi jaunā situācijā un vērot pašam sevi. Kā sociālais eksperiments. Esmu daudz ko sapratis, esmu izdomājis, ko vēlos darīt. Tas arī bija šī brauciena galvenais mērķis. Man vienmēr ir paticis mācīties un darīt kaut ko jaunu, es noteikti negribētu visu mūžu nodarboties ar vienu un to pašu.

Kendamu spēli esmu izgājis, tagad gribas paņemt nākamo," saka Ingus.

Kopš biznesa sākšanas pirms apmēram trim gadiem Ingus ne reizi nebija braucis atvaļinājumā. Protams, bija sanācis paceļot, tomēr tādā atpūtas braucienā gan ne, tāpēc šis esot kā viņa atvaļinājums. 

"Es ticu, ka visiem vajag izvēdināt galvu, ne tikai man. Kad biju Latvijā un katru nedēļas nogali notika ballītes, divi mēneši paskrēja ļoti ātri, bet šeit tā laika izjūta ir pavisam citādāka - šeit pat nevar izskaitīt, kas un kad ir sadarīts, jo noticis ir ļoti, ļoti daudz," viņš stāsta.

Ingum svarīga ir nemitīga kustība un attīstība un arī tagad, sākoties Covid-19 otrajam vilnis, viņš plāno mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Ja pirmajā reizē visi bija apmulsuši un lielu daļu laika noslinkoja mājās, tad otrajā piegājienā gan esot jāmācās jaunas lietas un prasmes. 

"Es izbaudu dzīvi. Galvenais ir nelaist garām iespēju. Zinu, ka daudziem tādu iespēju pazust uz ilgāku laiku nav, taču man tāda tagad bija un es to izmantoju.

Nevar sēdēt mājās un pēc gadiem attapties, ka bija moments, kurā bija visas iespējas, bet tās vienkārši palaida vaļā.

Mani vecāki īsti nav ceļojuši. Manuprāt, pat ar lidmašīnu nav lidojuši, tāpēc viņi mani vienmēr ir mudinājuši ceļot, kamēr esmu jauns. Protams, visur var aizbraukt arī ar ģimeni vai pensijas vecumā, taču to nekad nevarēs izbaudīt kā jaunībā," stāsta Ingus.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!