Iespējamā Rīgas mēra māte atklāti par dzīvi pēc traģēdijas, kurā zaudēja vīru un vīratēvu (2)

Staķe intervijā stāsta, ka "drīz būs pusgads, kopš Rīgas Stradiņa universitātē mācu Sociālajā darba katedrā. Galvenokārt nodarbojos ar studentu praksēm. Vedam viņus uz iestādēm, rādām, kā darīt, kā tas izskatās dzīvē. Katrā ziņā interesenti gan man, gan studentiem paskatīties, kā tās lietas notiek."

Tas bijušajai politiķei nav jauns darbības lauks: "Politikā savulaik ienācu no augstskolas. Tagad būtībā esmu atgriezusies tur, kur biju. Tikai tolaik mācīju topošos mūzikas skolotājus, bet citādi - tas pats. Pieredze politikā palīdz organizēt studiju procesu. Kaut vai tas, ka tagad ļoti labi zinu daudzu iestāžu vadītājus, zinu, ko viņi var ko jaunu pastāstīt studentiem.

Man katrā ziņā nekad nav piemitis tas, ko mēdz dēvēt par falšu lepnumu un iedomību - sak, es biju ministre, un cits darbs man ir par prastu! Tieši otrādi - man vienmēr bijusi tā jušana, lai es būtu normāls ierindas cilvēks.

Man nekad nav patikusi slava, atpazīstamība. Ministres amatā diemžēl no tās nevarēju norobežoties. Arī tagad tas velkas līdzi.

Dagnija ir atklāta arī par dzīvi pēc briesmīgās traģēdijas, kas aprāva viņas tuvinieku dzīvības. 2018. gada 29. decembrī plkst. 17.38 Jūrmalā, Meža prospekta un Skujenes ielas krustojuma rajonā, automašīna uzbrauca četriem gājējiem. Gājēji devās uz Dzintaru koncertzāli, kur kora sastāvā uzstājās Dagnijas dēla Andreja Staķa atvase.

Viens no gājējiem - Dagnijas vīrs Juris Staķis mira notikuma vietā, otrs - Dagnijas vīratēvs Gunārs Staķis - dzīvību zaudēja slimnīcā. Pārējie divi cietušie - eksministres dēla Andreja sievas vecāki - ar smagām traumām tika ievietoti Gaiļezera slimnīcas reanimācijas nodaļā.

"Bija jau jāatgriežas dzīvē uzreiz. Nebija, kad sadugt. Laiks iet uz priekšu. Jaunā paaudze skolās jāsūta, viss notiek. Bet skaidrs, ka ik dienas par to bija jādomā. Arī tagad ir jādomā... Iegrimt ilgās sērās nav risinājums. Bet, protams, tas laiks nebija un nav viegls. Nav dienas, kad mazdēls Jānītis nepiemin vecvectētiņu. Katru dienu - vecvectētiņš tā darīja un šitā būtu darījis...

Viņiem bija īpaša saikne. Puika vienmēr teica: "Veciņ, iesim padarboties!" Un abi gāja. Kad tu zini, ka tas ir nenovēršams, ka tā būs, tad pierodi, un zaudējums varbūt tiek pieņemts vieglāk.

Bet kad tas notiek pēkšņi... Nevienam ko tādu nenovēlētu.

Mums jau tas viss turklāt bija dubultā. Divi dzīvi palikušie bija vecākā dēla sievas vecāki," atklāj Staķe, minot, ka izdzīvojušie ilgu laiku pavadījuši bezsamaņā, nemaz nezinot par zaudētajiem tuviniekiem. Nu abi ir atkopušies.

"Kopš tā laika man nav Ziemassvētku. Jāatzīst, man šie svētki arī nekad nav īpaši patikuši. Varbūt jau bija kaut kāda nojausma? Manam vīratēvam gan bija ļoti bagātīgs Ziemassvētku dzejoļu krājums. Viņš vienmēr skaitīja tos pie eglītes. Tagad man šo svētku nav vispār. Pagājušajos Ziemassvētkos aizmukām, aizbraucām pie vecākās meitas uz Vāciju, lai te mājās nav jābūt. Es vienkārši nevarēju. Nevarēju, un viss. Bet citādi galā tiekam. Jātiek! Nav variantu," stāsta bijusī ministre.

Ikdienu Dagnija Staķe pavada saimnieciski: "Mums, mājiniekiem, ir stingri sadalītas apkopjamās teritorijas. Meitai - visas ārējās platības: burkāni, kabači, visi dārzeņi, kas aug ārā, un zaļumi. Pavasarī zaļumus, lai tie ir agrāk, viņa sasēj arī siltumnīcā. Mums ir divas siltumnīcas, un par tām atbildīga esmu es. Kad nāk tomātu stādīšanas laiks, tad zaļumi no siltumnīcas tiek izvākti. Šogad iestādīju pusotra simta tomātu stādu, un teikšu atklāti, lai arī sākumā 17 stādi nosala, tomāti šogad bija un vēl ir - brīnišķīgi un ļoti garšīgi.

Šovasar mūsu dienaskārtībā, pateicoties "kovidam" un tam, ka esam mājās, bija broileri. Tumē dzīvojam mājā kopā ar jaunāko meitu, znotu un viņu bērniem. Ar znotu Jāni Ozolu - to, kurš korim "Maska" diriģents, - izdomājām: bērniem ļoti garšo vistas gaļa, mazmeita gatava kaut vai trīs reizes dienā ēst vistas buljonu, tātad jāaudzē broileri. Ne mēs līdz šim bijām vistas audzējuši, ne zinājām, kā tas jādara, bet šķūnītis, kuru pielāgot vistu kūts vajadzībām, gan bija.

Pavasarī paņēmām 50 gabalus - ar domu, ka puse diez vai izdzīvos. Izaudzējām 44, vakar pēdējos četrus nokāvām. Bet lieli un smagi bija pēdējie. Ne jau vieni paši tos apēdām. Tas būtu par traku. Tika arī radiņiem. Nākamgad noteikti atkal audzēsim broilerus. Pat saldētavu esam nopirkuši, lai varētu ilgāk uzglabāt."

Par dēla politiskajām ambīcijām Dagnija izsakās pozitīvi: "Ja cilvēks izvēlējies būt politikā, grib augt, tad viņam ir jātiecas uz augstākajiem amatiem. Ja piedāvā, nav jādomā, ir jādara. Šī viņam būs lieliska iespēja parādīt, uz ko ir spējīgs. Varu teikt, ka viņam ir izteiktas diplomāta spējas. Mārtiņš spēj visu labi nogludināt. Es neatceros, ka viņš jelkad būtu iesaistīts kādos konfliktos.

Jau no skolas laikiem viņam ir līdera dotības - draudzējās ar vienaudžiem, bet tika respektēts un uzskatīts par savējo arī vecāku skolasbiedru vidū. Viņš par politiku sāka interesēties jau skolas laikā.

Kā tagad atceros - bija viens no līderiem skolas partijā "Zelta cels". Jā, jā, tieši "cels". Un "cels" tāpēc, ka datorā nekādi neesot varēts dabūt burtu "ļ".

Lai politikā varētu veiksmīgi darboties, jāspēj pieņemt nepopulārus lēmumus. Un tad ir jābūt mugurkaulam. Mārtiņam ir. Kaut vai tāpēc, ka viņš nav karjeras politiķis. Viņš ir pietiekami labi nodrošināts, tādēļ savās darbībās brīvs - nav no kāda atkarīgs."

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!