Raidījums: Brukna neder, kādas ir iespējas saņemt atbalstu "grūtajiem bērniem" un jauniešiem Latvijā? (5)

Bruknas muižā "Kalna svētību kopiena", ko vada priesteris Andrejs Mediņš, izpelnījās pārmetumus par bērnu nesamērīgu nostrādināšanu, attiecībā uz pusaudžiem pielietotās pāraudzināšanas metodes bija nelegālas un vērtētas kā nerezultatīvas un pat traumējošas. Taču kur ģimenēm, saskaroties ar pusaudžu uzvedības problēmām un atkarībām, vērsties?

Latvijā pienākums un atbildība palīdzēt un risināt krīzes situācijas ar "grūtajiem bērniem" un viņu vecākiem ir pašvaldībām. Raidījums "Aizliegtais paņēmiens" vētīja, kā tas notiek, un eksperimentā meklēja palīdzību pusaudzei ar uzvedības problēmām.

"Aizliegtais paņēmiens" uzklausīja jaunietes Danas stāstu, viņa bija tā dēvētais "grūtais bērns". No pašvaldības puses bijuši protokoli, administratīvās komisijas, korekcijas programmas, bet trūcis psiholoģiskā atbalsta.

Kāds ir pašvaldību plāns, ja vecākiem rodas problēma "grūtais bērns"? "Aizliegtais paņēmiens" sarīkoja nelielu eksperimentu, zvanot uz vairākām pašvaldībām ar jautājumiem, ko tās var ieteikt un piedāvāt.

Eksperimentā vietvarās vērsās mamma ar bažām par savu 13 gadus veco meitu, kura esot dzērusi sidru un pīpējusi zālīti, kā arī pasliktinājušās sekmes.

Secinājums: pašvaldību piedāvātie risinājumu ir sadrumstaloti un komunikācija ne vienmēr vecākiem palīdzoša. Iezīmējas problēma, ka katras pašvaldības iekšienē nav skaidrs, kurš uzņemas atbildību un kāda ir pamata formula, lai sniegtu vērtīgu konsultāciju un risinātu situāciju.

Situāciju ar vietvaru risinājumiem vērtēja arī sertificēts bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs: vienas pieturas aģentūras, kur varētu vērsties pēc palīdzības, nav.

"Aizliegtais paņēmiens" modelēja vēl vienu situāciju - ar 15 gadus veco pusaudzi ar agresīvu un provokatīvu uzvedību, kā arī laika pavadīšanu datorspēlēs un iesitis citam skolēnam.

Kā rīkoties vecākiem? Situāciju komentēja psihiatrs Ņikita Bezborodovs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

Pašlaik viena no populārākajām alternatīvām atbalstam jauniešiem ir Pusaudžu resursu centrs, ko 2018. gadā izveidoja Bērnu slimnīcas fonds. Pērn tāds tapis arī Liepājā. Pieprasījums gan ir tik liels, ka sāk veidoties rindas.

Citās pašvaldībās vēl sliktāk – šādu centru nemaz nav.

Turklāt tie nav tikai daži bērni, kam vajadzīga šāda palīdzība. 2018. gadā veikts pētījums liecina, ka Latvijā patiesais bērnu un līdz ar to arī ģimeņu skaits, kam būtu nepieciešams atbalsts, ir daudzkārt lielāks, nekā pašlaik tas tiek saņemts.

Tikmēr Labklājības ministrija norādīja uz valsts atbalsta iespējām jauniešiem:

1) Pusaudžu resursu centrs spēj sniegt atbalstu vidēji 200 līdz 250 bērniem gadā.

2) Slimnīcā “Ģintermuiža” pakalpojums gadā saņem no 20 līdz 60 bērni.

3) Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Konsultatīvā nodaļa sniedz Eiropas Savienības finansētu pakalpojumu bērniem ar uzvedības traucējumiem un saskarsmes grūtībām, kā arī viņu vecākiem, aprūpētājiem un pašvaldību speciālistiem. Kopš 2016. gada novembra speciālisti ir izstrādājuši 866 atbalsta programmas bērniem.

4) VBTAI paredzētas īpašas ģimenes psihoterapijas atbalsta jeb resursu grupas pusaudžiem, kuru vecāki dzīvo šķirti vai atrodas šķiršanās procesā.

5) Rīgā līdzās pašvaldībai, kas atbalstu sniedz vidēji 50 jauniešiem gadā, pakalpojumu sociālā riska jauniešiem nodrošina arī Latvijas Samariešu apvienība ar programmu "Palēciens". Līdzīga programma darbojas Tukumā, kuru nodrošina novada Sociālais dienests.

6) Latvijā ģimenes asistenta pakalpojumam pietuvinātus pakalpojumus nodrošina vairāk nekā 31 pašvaldībā, liecina Labklājības ministrijas (LM) datu apkopojums.

Vienlaikus ministrijā atzīst – sociālajiem darbiniekiem bieži iztrūkst specifisku prasmju darbā ar dažādām klientu mērķa grupām. Tāpēc pašlaik izmēģinājuma projektā attiecīgo apmācību nodrošina 15 pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem.

Ministrijas ieskatā nepietiekama ir arī ģimenes ārsta komandas iesaiste bērnu psihiskās veselības novērtēšanā. Latvijā trūkst arī bērnu psihiatru un neirologu.

LM arī atzina, ka skolas nereti “piever acis” uz to, vai šie bērni apmeklē izglītības iestādi. Nezināmu iemeslu dēļ nevienā no skolām ik gadu nav reģistrēti vairāk nekā tūkstotis obligāto izglītības iegūšanas vecumu sasniegušo bērnu.