"Viņš nekad nav bijis eksperiments!" Bērns medicīniskā drāmā - "zēns burbulī"

"Deivida īsā dzīve mums mācīja drosmi, pacietību un sapratni. Viņš pieņēma unikālos dzīves apstākļus, bet ļoti gaidīja veidu, kā iznākt no sava "burbuļa". Mēs viņu sagatavojām, lai viņš spētu socializēties un galu galā pievienotos ārpasaulei. Zinātne aizsargāja Deividu, viņš nekad nebija eksperiments," skaidro viņa māte.

Deividam bija draugi, mājskolotāji un viņš spēlējās un cīnījās ar savu māsu tāpat kā jebkurš mazais brālis. Viņš bija iesaistīts visos viņu mājas dzīves aspektos. Kerola Anna ar prieku atceras Halovīnu, kad Deivids, tērpies "burbulī" ar gumijas cimdiem, pasniedza konfektes citiem bērniem un ārstējošajiem ārstiem.

Plašsaziņas līdzekļi Deividu sauca par "zēnu burbulī". Ģimenes mērķis bija sargāt savu zēnu no medijiem, bet kādu dienu, kad viņam bija astoņi vai deviņi gadi, viņš esot ieraudzījis savu fotogrāfiju avīzē.

"Nākamajā dienā Deivids man teica, ka viņš ir zvaigzne," ar siltām atmiņām atceras mamma. "Es nezināju, uz ko viņš atsaucās, tāpēc es viņam atbildēju, ka jā - viņš patiešām ir zvaigzne, jo viņš uzmirdzēja manā dzīvē.

Deivids manis teikto ātri laboja un teica, ka viņš ir zvaigzne, jo viņa attēls iepriekšējā dienā bija avīzē, un zvaigznēm nav jākārto rotaļlietas. Es viņam atbildēju, ka šodien viņa attēla nav nevienā izdevumā, tāpēc steidzami ir jākārto savs "burbulis"!"

Nebija paredzēts, ka Deivids uzaugs izolēts no ārpasaules. Bet, kamēr ārsti gaidīja zāles un vecāki - brīnumu, atbildīgie nolēma viņu turēt sterilā vidē.

Bērna audzināšana šāda tipa izolācijā bija attīstības ziņā riskanta un ētiski apšaubāma. Bet jebkura Deivida saskarsme ar ārpasauli nozīmētu viņa nāvi. Ārsti domāja, ka zāles ir tepat aiz stūra. Tikmēr Deivids kļuva par ilgtermiņa pētāmo objektu.

Priecīgs, gaišs un sabiedrisks, viņš katrā solī apstrīdēja cerības. Viņam patiešām bija redzes problēmas, jo viņš tika pilnībā audzināts slēgtās telpās, un viņam bija depresijas simptomi.

Deivida ilgstošā ieslodzījuma laikā medicīnas tehnoloģijas progresēja. Bet eksperimentāla kaula smadzeņu transplantācija no viņa māsas bija zēna nāvessods. Neatklāts Epšteina-Barra vīruss viņa smadzenēs izraisīja limfomu. Viņš nomira no vēža 1984. gadā 12 gadu vecumā.

Tā kā viņš tika audzināts sterilā vidē, viņa nāve ļāva pētniekiem apstiprināt sen pastāvējušu hipotēzi, ka Epšteina-Barra sindroms var izraisīt vēzi.

Īsais Deivida mūžs sniedza arī ieskatu par imūndeficīta sindromu. Saskaņā ar Imūndeficīta centra datiem izdzīvo 91% zīdaiņu, kuriem agrīnā stadijā diagnosticēta saslimšana un kuriem pēc trīs ar pusi mēnešu vecuma tiek veikta transplantācija.

Deivida māte vēl aizvien turpina uzturēt Deivida piemiņu, strādājot Imūndeficīta centrā kā ilggadēja padomes locekle.

Kerola Anna uzskata, ka, pateicoties Deivida dzīvei, medicīna ir gājusi uz priekšu un daudziem bērniem ar tādām pašām komplikācijām nu ir iespēja dzīvot veselīgi.

"Deivids bija liela svētība mūsu ģimenei un visai pasaulei," atklāj puisēna māte.