Par dilemmu bērnībā - spēlēt klavieres vai bumbu, senlatviešiem, latīņu valodu, dzīvi pēc insulta pārciešanas, sirreālismu mūzikā, muzikālo darbību un attīstību cauri laikiem un lieliem dzīves pieturas punktiem. Par to visu un vēl vairāk - Rimanta Ziedoņa sarunā ar mūziķi Arni Medni raidījumā "Jā".
Sveiks, Arni!
Sveiks, Rimant!
Paldies, ka piedalies sarunā ar mums.
Kā lai nerunā? Taču tāpēc ir mute dota.
Šodien ārā saulains laiks...
Kāds būs vakarā?
Sāksim ar jautājumu – kāpēc esi mūziķis, kāpēc izvēlējies šo ceļu?
Man cita ceļa nebija, jo es esmu piedzimis un uzaudzis mūziķu ģimenē. Mani vecāki bija mūziķi, viņu draugi un draugu draugi arī. Es vienkārši neko citu neredzēju un nezināju, kā tikai mūziku. Un pilnīgi loģiski, ka mani – tādu mazu kverpli – aizstiepa uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.
Alternatīvu nebija vispār?
Es arī jutu, ka man tā jādara. Es tā labi jutos, man tie visi cilvēki likās forši. Mums Rumbulā arī bija tāda vasarnīciņa, mums tur kaimiņi mazdārziņos arī bija vieni vienīgi mūziķi. Tur viens kaut kur spēlēja kaut kādu vijoli un cits kaut ko citu. Un man likās, ka tā ir normāla dzīve, ka tā ir jābūt.
Vai vari mazliet konkrētāk raksturot šos cilvēkus?
Savus vecākus?