"Dienu pirms svētceļojuma man sāka sāpēt galva un bija drebulis, es devos uz virtuvi pie saimniecēm pēc zālēm, un man iedeva, nebija nekādu problēmu," norāda puisis.
Jaunietis uzskata, ka kopienā pielietotā darba terapija ļoti palīdz jauniešiem mainīties. Pēc viņa novērojumiem, jaunieši ir mierīgāki un nepavada lielāko daļu dienas pie datoriem vai viedierīcēm.
"Bija dažādi stāsti. Vienu bērnu vecāki atsūtīja, jo viņš mājās neko nedarīja un runāja pretī. Cits šeit nokļuva, jo visu dienu pie datora sēdējis. Citi bija labprātīgi devušies un bija arī tādi, kam amatpersonas bija piespiedušas šeit atrasties sliktas uzvedības dēļ," stāsta Jānis.
Zēnam ir sava versija par to, kurš varēja uzrakstīt iesniegumu par Bruknas kopienā notiekošo.
"Dienu pirms svētceļojuma mēs devāmies uz vietu, kur nakšņosim. Pa ceļam mēs iebraucām paēst, tur mēs bijām sasēdušies pie vairākiem galdiem. Viens no zēniem, kurš, iespējams, bija sastāstījis visādas lietas attiecīgajām iestādēm,
viņš sēdēja pie mūsu galda un sāka stāstīt, ka viņš bija samelojis, ka viņu aiztiekot."
Jautāts, kāpēc viņš tā darīja, Jānis atbildēja, ka "viņš [tas zēns] jau bija kontaktējies ar vienu no bijušajiem jauniešiem, kas senāk tur [Bruknā] strādāja, un
laikam gribēja panākt sev ērtāku situāciju, lai mazāk būtu jāstrādā, tāpēc sastāstīja visādas lietas".
Jānim ir saglabājušās labas attiecības ar vienu no kopienas jauniešiem, ar ko viņš regulāri sazinās. Tāpat viņš pats fizisku vardarbību tur neesot pieredzējis, tāpēc viņš ir izbrīnīts par medijos izskanējušo informāciju.