"Pedofilija ir garīgās veselības problēma, ko joprojām neārstē pienācīgi." Kā dzīvo "tikumīgie pedofili" un kā ārsti cenšas viņiem palīdzēt? (14)

Pārkers vēlas, lai pedofiliem nebūtu tik sarežģīts ceļš ejams, lai iegūtu dzimumtieksmi mazinošus medikamentus. Tāpat daudziem pedofiliem - un jo īpaši tiem, kuri nav izdarījuši noziegumus - var būt grūti doties uz psihoterapiju, nemaz nerunājot par medikamentozo ārstēšanu. Profesionāla palīdzība iedzen bailes par to, ka jebkurā mirklī ārsts par tevi varētu ziņot atbildīgajām iestādēm.

Pēdējo gadu desmitu laikā pētnieki ir nonākuši pie jaunām atklāsmēm par pedofiliju

Pedofilija, šķiet, ir iedzimta seksuāla orientācija, ko cilvēks neizvēlas un nevar mainīt. Seksuālas tieksmes pret bērniem attīstās aptuveni pusaudžu vecumā.

Lai gan pētnieku zināšanas ir attīstījušās, veselības aprūpe vēl aizvien stagnē. Bez nedaudzajiem zinātniekiem, kuri pedofiliem nodrošina terapiju un medikamentus, psihoterapeitu un psihiatru zināšanas pedofilijas rehabilitācijā vēl aizvien ir niecīgas. Tas ir novedis pie tā, ka daudzi cilvēki sāk paši sevi ārstēt, kā to darīja Pārkers. ASV pāris štatos pedofiliem veic ķīmisko kastrāciju vien pēc kriminālatbildības konstatēšanas.

Vēl svarīgāk ir tas, ka pētnieki ir noskaidrojuši, ka ir atšķirība starp pedofiliju un seksuālu vardarbību pret bērniem. "Lielākā daļa cilvēku dzird šos vārdus un domā, ka tie ir sinonīmi. Tas tā nav," norādīja Kanādas klīniskais psihologs un neirozinātnieks Džeimss Kantors, kurš pēta pedofiliju.

Medijs "Vice" norāda, ka apmēram puse no bērnu seksuālajiem varmākām ir īsti pedofili. Otra puse dzimumtieksmes ziņā dod priekšroku pieaugušajiem un vardarbīgi izturas pret bērniem, jo ​​ar viņiem ir viegli manipulēt. No otras puses - bērnu pornogrāfijas likumpārkāpēji gandrīz vienmēr izrādās pedofili.

"Jebkuras mūsdienīgas, profilaktiskas pedofila ārstēšanas mērķim vajadzētu palīdzēt cilvēkiem pārvaldīt savas seksuālās tieksmes, nevis mēģināt tās mainīt," sacīja Kantors.

Tā kā pedofilija un seksuālā vardarbība nav sinonīmi, pedofilijas ārstēšana nav tikai bērnu seksuālas vardarbības novēršana - tā ir arī palīdzība cilvēkiem ar viņu vispārējo garīgo veselību un labklājību. To varētu būt grūti pieņemt, jo no sākuma ir jāatzīst, ka cilvēki, kurus seksuāli piesaista bērni, ir pelnījuši dzīvot veselīgi un jēgpilni.

Tikai nesen sabiedrības uzmanības lokā nokļuva tiešsaistes atbalsta grupas pedofiliem, kuri nepārkāpj likumu. Vispazīstamākā domubiedru grupa ir bāzēta ASV un tā saucas "Tikumīgie pedofili". Tā tika izveidota 2012. gadā kā drošs patvērums pedofiliem, kur apspriest viņu iekšējo cīņu un apņemšanos nepadoties. Pārkers ir viens no "tikumīgajiem pedofiliem", grupā viņš ir pazīstams kā "Double22".

2020. gada aprīlī Zviedrijā tika publicēts pirmais pētījums par hormoniem, kas ārstētu pedofiliju. Tajā konstatēts, ka zāles mazina gan augstu dzimumtieksmi, gan seksuālās simpātijas pret bērniem un ka medikamentu ietekme ir manāma jau divu nedēļu laikā.

Šis pētījums ir pirmais, kurā piedalās cilvēki, kuri sevi identificējuši kā pedofilus un paši meklējuši palīdzību. Pētījumā vēl iespaidīgāk ir tas, ka tajā bija iekļauta "placebo" grupa, kas ir nozīmīgs pavērsiens klīniskajā seksuālajā zinātnē un tiesu psihiatrijas jomā.

"Es domāju, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēki to [pedofiliju] vienkārši neuztver kā garīgās veselības problēmu,"

sacīja Džona Hopkinsa Universitātes Psihiatrijas un uzvedības zinātņu katedras asociētais profesors Freds Berlins. "Cilvēki pamatoti rūpējas par bērnu aizsardzību. Tāpēc mēs vienkārši stigmatizējam cilvēkus, kuri ir orientēti uz bērniem. Bieži vien viņus pat neuzskatām par cilvēkiem, kam varētu būt nepieciešama palīdzība. Manuprāt, viņus nevajadzētu uztvert kā otrās klases pacientus."

2014. gadā žurnālists Lūks Malone izveidoja rakstu par jauniešiem, no kuriem daži bija nepilngadīgi. Viņi atklāti stāstīja, ka viņus piesaista vēl jaunāki bērni, un kā viņi ar šīm tieksmēm tiek galā.

Kad Ādams, viens no Malones stāsta jaunākajiem pedofiliem, atzinās terapeitei, ko viņš jūt patiesībā, "viņa kļuvusi ārkārtīgi auksta un skarba". Viņa ar laiku sākusi kliegt uz zēnu un visbeidzot pastāstījusi to Ādama mātei.

"Ir milzīgs un pamatots iemesls, kāpēc pedofili izvairās no terapeitiem un ārstiem - šiem cilvēkiem ir pienākums ziņot policijai, ja viņi uzskata, ka viņu pacienti var kādu apdraudēt," sacīja viens no domubiedru grupas "Tikumīgie pedofili" dibinātājiem Ītans Edvardss. "It īpaši, ja viņi [ārsti] šajā jautājumā nav īpaši apmācīti un dzīvo ar vispārpieņemtu pārliecību, ka visi pedofili agri vai vēlu uzmācas bērniem. Pedofilam ir ļoti bīstami meklēt terapeitu."

Zviedrijas psihiatrs un augstāk minētā pētījuma galvenais autors Kristofers Rahms pētījuma izstrādes laikā saticies ar dažādiem pedofiliem. Viens no tiem bija autobusa šoferis, kurš ikdienā ved bērnus uz skolu. Vīrietis ik dienu cīnījās ar saviem impulsiem un fantāzijām, taču nekādā veidā nebija nevienu seksuāli aizskāris.

Rahms meklēja pētījumus, lai palīdzētu noteikt vislabāko pacienta ārstēšanu, un atrada plaisu pieejamajos zinātniskajos materiālos: nav pētījumu par dažādu zāļu salīdzinājumiem vai ieteikumu par to, ko varētu vislabāk izmantot terapijai.

Kantors uzskata, ka tas ir kas vairāk nekā tikai plaisa literatūrā, kad runa ir par pedofiliju. "Tas ir melnais caurums," viņš teica.

"Šī ir tēma, par kuru zinātnieki garīgās veselības jomā ne tikai neinteresējas, bet arī aktīvi noraida."

Tas motivēja Rahmu veikt pētījumu. "Ja ir cilvēki, kas meklē palīdzību, vislabāk būtu viņiem palīdzēt preventīvi - pirms kaitējuma nodarīšanas." 

Zāles, ko Rahms pētīja, ir "Degarelix", ko ASV Pārtikas un zāļu pārvalde 2006. gadā apstiprināja kā preparātu progresējoša prostatas vēža ārstēšanai. Tā ir injekcija, kas sāk darboties uzreiz un tās iedarbība ilgst apmēram trīs mēnešus. Medikaments bloķē smadzeņu signālus, kas piegādā testosteronu ķermenim.

Kvalitatīvās intervijās pētnieku komanda atklāja, ka dažiem dalībniekiem bijusi pozitīva ietekme. "Cilvēki aprakstīja iekšējā miera sajūtu," sacīja Rahms. "Viņi izjuta mazāku spiedienu, viņiem bija labāka intīmā dzīve ar partneriem. Daži aprakstīja, ka kaitinošās domas par bērniem pazuda, un viņi varēja koncentrēties uz citām lietām. Un daudzi aprakstīja, ka viņiem ir zudis impulss masturbēt un varēja ieraudzīt bērnus kā parastus cilvēkus, nevis seksuālus objektus." 

Lielākā daļa pētījuma grupas dalībnieku, kuri saņēma aktīvo vielu, teica, ka viņi vēlētos turpināt to lietot. Daudzas pedofiliem izmantotās terapijas šādā veidā nav apstiprinātas, bet tiek izmantotas.

Terapijai jābūt vērstai uz personas seksuālo interešu pārvaldīšanu, skaidri atzīstot, ka šīs intereses, iespējams, nekad nemainīsies. Agrāk terapija dažkārt koncentrējās uz traumu meklēšanu, jo tika uzskatīts, ka traumas bērnībā noveda pie vardarbīgas izturēšanās pieaugušā vecumā.

Patiesība esot mazliet sarežģītāka. Piedzīvota seksuāla vardarbība bērnībā var būt iemesls seksuālai vardarbībai kā pieaugušajam, bet tas ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks ir pedofils.

"To es esmu dzirdējis atkal un atkal," sacīja Kantors.

"Visi terapeiti liek koncentrēties uz bērnības traumām. Bet patiesība ir tāda, ka viņi ir jau piedzimuši tādi."

Ja cilvēks agrāk ir skatījies bērnu pornogrāfiju vai izdarījis seksuālu vardarbību, terapeitiem vajadzētu palīdzēt saprast, kā un kāpēc viņi zaudēja paškontroli un kā iekārtot dzīvi tā, lai tas tā neatkārtotos. Nevis mācīt, kā izkliedēt simpātijas pret bērniem.

Dažiem cilvēkiem šo procesu varētu apvienot ar dzimumtieksmi mazinošām zālēm. "Daudzi uzskata, ka viņi labprātāk dzīvotu šādā stāvoklī nepārtraukti, nevis ar šīm drausmīgajām dzimumtieksmēm," sacīja Kantors.

Rahms neatbalsta zāļu lietošanu mūža garumā. Pētnieks norāda, ka cilvēkam šī zāļu terapija var būt nepieciešama vien dažus mēnešus. "Mums jāpāriet uz nākamās paaudzes pētniecību un jāattīsta medicīnas kvalitāte," sacīja Rahms. "Mums ir jānovērtē mūsu ārstēšana un jāiegūst uz pierādījumiem balstīta terapija, lai mēs zinātu, ko mēs darām."

Ķīmiskā kastrācija

Vārdam "kastrācija" ir tumša vēsture un negatīva nokrāsa: Vācijā nacistu diktatūras laikā pieauga dzimumnoziedznieku piespiedu kastrāciju skaits. Laikā no 1934. līdz 1944. gadam kastrēja vismaz 2800 dzimumnoziedznieku. ASV dažos štatos vēl aizvien kastrē melnādainos vīriešus, kuri ir apsūdzēti izvarošanā.

Šādu iemeslu dēļ Rahms ir noraizējies, nosaucot "Degarelix" par "ķīmisko kastrāciju". Viņš uzskata, ka pētniekiem un mediķiem vajadzētu precīzi aprakstīt zāļu darbības un blakusparādības, tāpat Rahms uztraucas, ka atsaukšanās uz to kā kastrāciju, varētu cilvēkus aizbaidīt.

Rahms sacīja, ka ikviena persona, kas piedalījās viņu pētījumā, to darījusi brīvprātīgi un tika detalizēti informēta par visām iespējamām "Degarelix" lietošanas blakusparādībām. Viņiem bija iespēja jebkurā brīdī pamest pētījumu.

Veiksmīgu atlabšanu sekmē ģimenes un draugu atbalsts, kas pedofiliem bieži vien trūkst. Viņi ārstējas un pārdzīvo to vieni paši, jo nespēj par to runāt ar citiem. "Jums ir divas izvēles iespējas," sacīja tiesu psihologs un seksologs no Toronto universitātes Maikls Seto. "Jūs to nedarāt vai melojat par to."

"Mums jāuzstāj, lai cilvēki, kuriem ir šāda orientācija, nezaudētu paškontroli," sacīja Seto. "Ja mēs par to padomājam, tā varētu būt diezgan liela nasta! Nav pārsteidzoši, ka dažiem no šiem ļaudīm varētu būt nepieciešama psihoterapeita palīdzība."

Dažus pedofilus piesaista pieaugušie un bērni, dažus - tikai mazgadīgie. Tiem, kurus piesaista tikai bērni, ir jābūt vietai, kas palīdzētu viņiem tikt galā ar skumjām par nespēju veidot romantiskas un seksuālas attiecības.

Ir arī citas bažas, dažas teju ikdienišķas: kā viņi, piemēram, rīkojas, atbildot uz jautājumiem, ko draugi un kolēģi uzdod par viņu personīgo dzīvi? Pārkeram reiz draugi esot jautājuši, vai viņš ir gejs, un vīrietis atminas, ka nezināja, kā uz to atbildēt.

"Es neesmu gejs, bet es noteikti neesmu heteroseksuāls un noteikti neesmu nebinārs," viņš teica. "Kā, lai atbild?"

Gerijs Gibsons nodibināja Seksuālās vardarbības novēršanas asociāciju kā vienu no iespējamiem šīs problēmas risinājumiem. Gibsons ir izveidojis terapeitu sarakstu, kuri ir "pedofiliem draudzīgi". Šobrīd sarakstā ir aptuveni 400 profesionāļu. Asociācija galvenokārt koncentrējas uz pedofiliem, kuri nepārkāpj likumu, taču viņi palīdzēs arī tiem cilvēkiem, kuri ir kādu aizskāruši un vēlas apstāties.

"Cilvēki tur vienkārši ir izmisuši," sacīja Gibsons.

Viņš ir strādājis ar pedofiliem, kuri tik ļoti ir izmisuši pēc palīdzības, ka viņiem tika veikta fiziska kastrācija. Viens vīrietis devās uz Meksiku veikt operāciju. Atgriezies viņš mēģināja atrast ārstu, kurš uzraudzītu viņa atveseļošanos. "Es nevarēju atrast ārstu, kurš viņu uzņemtu," sacīja Gibsons. "Neviens negribēja viņu redzēt. Beigās es atradu terapeitu, kas piekrita, bet es kaut kā zaudēju kontaktu ar pašu pacientu... Mani uztrauc, kas ar viņu notika."

Vēl nesen asociāciju gandrīz pilnībā pārvaldīja Gibsons viens pats, taču pašlaik notiek ievērojama paplašināšanās. Vīrietis norādīja, ka viņa sapnis ir iegūt daudzmiljonu dolāru stipendiju, lai izveidotu mentoru programmu pusaudžiem no 13 līdz 17 gadiem, kuri izzina, vai viņi ir pedofili. "Esmu pieteicies stipendijai jau trešo reizi," viņš teica. "Varbūt trīs lietas - labas lietas, jo abas iepriekšējās reizes es tiku atraidīts."

Mērķis ir palīdzēt ikvienam, kuram ir seksuāla rakstura tieksmes pret bērniem un kurš negrib pārkāpt likumu, pauž "tikumīgs pedofils" un asociācijas jaunais prezidents Roberts Hilmens.

Hilmens skaidro, ka biedrības mantra ir: "Visi pedofili ir nākuši šajā pasaulē, nepārkāpjot likumu, un mērķis ir palīdzēt tā to saglabāt. Laimīgi un garīgi veseli cilvēki nemoka bērnus."

"Cilvēki izdara visneiedomājamākās lietas, kad jūtas izmisuši," norādīja Kantors. "Šīs domubiedru grupas un terapijas palīdz viņiem dzīvot tādu dzīvi, par kādu ir vērts cīnīties. Kad cilvēkam ir pilnvērtīga dzīve, tad viņam ir lielāks gribasspēks kontrolēt sevi, jo neviens nevēlas riskēt ar to labo, kas viņam ir."

Hilmens un Gibsons vēlas, lai ikviena persona, kuru piesaista bērni, varētu dzīvot normālu dzīvi un noskaidrot, kas viņiem pašiem vislabāk der. Tas var sevī ietvert eksperimentēšanu ar medikamentiem, un var arī bez tiem. Asociācija nekontrolē savus terapeitus - viņi visi darbojas neatkarīgi, izmantojot dažādas ārstēšanas metodes. Tās ne vienmēr ir veiksmīgas.

"Es zinu vienu puisi, kurš izdarīja pašnāvību," sacīja Gibsons. "Bet es domāju, ka mēs, iespējams, esam izglābuši vairākas dzīvības un vēl vairāk bērnus no vardarbības."

Šīs atbalsta grupas un terapijas nodrošina glābšanas riņķi, taču tās negarantē konsekvenci ārstēšanā un neaizpilda zinātniskās literatūras nepilnības, kad runa ir par to, kuras procedūras konkrētai personai varētu būt vislabākās. Daudzas atbildes vēl aizvien ir neskaidras.

Medikamentiem - jā vai nē?

Pēc apmēram piecu nedēļu ārstēšanas Pārkers atklāja, ka viņš jūtas daudz labāk no zālēm, kuras pasūtījis tiešsaistē. "Tas bija kā diena pret nakti," viņš teica. "Es nevaru to vārdos izskaidrot, cik tā bija laba sajūta. Kad es par to domāju, es vienkārši atgūlos krēslā un apmierināti dziļi ieelpoju, zinot, ka vairs tā necietīšu kā līdz šim. Ir pazudis gan fizisks uzbudinājums, gan uzmācīgi tēli prātā."

Viņš neuzskata, ka par zālēm būtu jādomā tikai kā par vienu no pieturas punktiem terapijā. "Es nekad neesmu uzskatījis sevi par apdraudējumu citiem." Pārkers nelieto zāles, lai apturētu sevi no uzmākšanās bērniem, bet gan tāpēc, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Kad Makss Vēbers, kurš palīdz vadīt pedofilu atbalsta grupas tīmekļa vietni Vācijā, saprata savas nepārvaramās simpātijas pret ļoti jauniņām meitenēm 20 gadu vecumā, viņš atklāti pateica, ka bija nobijies.

"Toreiz mana izpratne par pedofiliju bija nepareiza kā lielākajai daļai sabiedrības - visi pedofili ir varmākas," viņš teica.

Vēbers šobrīd ārstējas. Viņš medikamentus salīdzina ar brillēm. "Jūs varat tās uzvilkt, lai skaidri redzētu lietas, kuras vēlaties mainīt savā dzīvē."

Vēbers pedofiliju salīdzina arī ar slīkšanu - viņam nācās pacīnīties, lai nostātos uz pirkstgaliem un nenogrimtu. "Man vajadzēja daudz spēka, lai tiktu ar to galā, lai nesāktu sevi ienīst," viņš teica.

Makss lietoja zāles apmēram deviņus mēnešus. Tajā laikā, kad viņa seksuālās jūtas tika apspiestas, viņš atguva savu dzīvi un atklāja, ka pat bez medikamentiem viņš var būt blakus bērniem bez nekādām problēmām. "Tagad es zinu, ka esmu atbildīgs, un neviens mani nevar aizvainot."

Pirms diviem gadiem 22 gadus vecais Deivids, kurš nesen absolvēja koledžu Ņujorkā un ir viens no brīvprātīgajiem vienaudžu pedofilu atbalsta grupā, izmisīgi vēlējās lietot hormonālos medikamentus.

"Es ienīdu sevi par to, ka man ir jūtas pret bērniem, un es vienkārši gribēju būt līdzīgs visiem citiem," viņš teica.

"Es meklēju internetā padomus, kā nomākt libido, bet es nevarēju atrast terapeitu, pie kura justos droši."

Kopš tā laika atbalsta grupas, piemēram, "Tikumīgie pedofili" palīdzēja viņam saprast, ka jūtas pret bērniem nav tas, ko viņš ir pats izvēlējies. "Galu galā man nebija vajadzības iziet šādu ārstēšanas kursu ar bīstamām blakusparādībām," viņš teica.

Deivids domā, ka viņa pieredze ar vienaudžu atbalsta grupu atklāj kaut ko ļoti nozīmīgu. Viņaprāt, medikamenti var palīdzēt mazināt fiziskos simptomus, taču - atbalsta trūkums, izolētības sajūta, kauns - ir jārisina citādāk.

"Pusaudža gados es cīnījos ar nopietnu depresiju, trauksmi un es ienīdu sevi, kad sāku saprast, ka esmu pedofils," sacīja Deivids. "Iziešana sabiedrībā, līdzcilvēku palīdzība, kad man bija grūti, un spēja tādā pašā veidā palīdzēt citiem ir tas, kas mani atgrieza dzīvē."

Hilmens atceras sevi pirms 25 gadiem. "Es biju uz neprāta robežas no savām tieksmēm un no kauna, naida un riebuma pret sevi..." viņš uzskaitīja. "Tas mani satrieca, un es negrasījos to pārdzīvot." Viņš ar terapeita palīdzību lietoja hormonus mazinošus medikamentus un teica, ka tas kopā ar terapiju izglāba viņa dzīvību.

Tad apmēram pirms gada viņš atrada grupu "Tikumīgie pedofili", un atbalsts, ko viņš ir saņēmis no citiem tur esošajiem biedriem, viņam ir devis jaunu skatu uz dzīvi bez medikamentiem. "Tagad es esmu gatavs pilnvērtīgai dzīvei. Un es esmu radīts tam, lai pārliecinātos, ka nevienam citam nav jātērē sava dzīve tikai tāpēc, lai būtu tikumīgs," viņš teica.

Hilmens teica, ka šie stāsti atklāj to, ka visi pedofili ir atšķirīgi. "Dažiem palīdzēs medikamenti, citiem - nē," viņš teica. "Daži ir pret medikamentiem, citi par."

Rahms cer turpināt pastiprināti pētīt pedofilijas ārstēšanas iespējas. Pēc viņa domām, gaidāmā modernā pedofilu ārstēšana būs tāda, ka katrs cilvēks saņems individuālu novērtējumu un viņam piedāvās uz pierādījumiem balstītu ārstēšanu. Tas darbotos, palīdzot pedofiliem koncentrēties gan uz viņu personīgajām izjūtām un bažām, gan arī risku aizskart bērnus.

"Pēc manām domām, dažiem cilvēkiem ir nepieciešama terapija, citiem - medikamenti, citiem - abi, un dažiem nekas no šī nepalīdzēs. Viņiem vajag kaut ko citu," sacīja Rahms.

"Tas nav nekas jauns vai revolucionārs," viņš piebilda. "Es tikai vēlētos, lai šai cilvēku grupai piemērotu mūsdienām atbilstošu psihiatrisku ārstēšanu."