Kā nomest deviņus kilogramus sešās dienās? MMA cīkstoņu apzināta svara mešana jeb legāla krāpšanās (3)

Protams, var atzīmēt faktu, ka augstāk minētajam Masvidalam minētie deviņi kilogrami bija jāzaudē vien sešu dienu laikā. Bet ir sportisti, kuri nepieciešamo svaru nespēj zaudēt arī ar pilnu treniņnometni. Uzreiz prātā nāk tādi cīkstoņi kā Derens Tils un Joels Romero, kuriem karjeras svarīgākajās cīņās neizdevās tikt vajadzīgajā svarā.

Problēma ir tāda, ka šie vīri ir pārāk lieli, lai cīnītos konkrētajās divīzijās, un bez pārgalvīgu svara zaudēšanas metožu lietošanas viņiem ir grūti tikt nozīmētajā svarā, bet vēlme oktagonā būt ievērojami lielākam par pretinieku ir pārāk neatvairāma. Protams, pieminētais Tils šajā jautājumā ir nācis pie prāta un cīņas aizvada jau vidējā svarā, savukārt Romero gan ietiepīgi cenšas noturēties līdz šim ierastajā svara kategorijā, lai gan atlētam viņa vecumā (43 gadi), iespējams, veselīgāk tomēr būtu izvairīties no radikālas svara zaudēšanas.

Bet kas tad ir svara mešanas kā problēmjautājuma cēlonis? Tas ir laiks, kad notiek svēršanās pirms cīņas. Piemēram, UFC tas notiek veselu diennakti pirms reālās cīņas. Lai gan cīkstonis svēršanās ceremonijā uzrāda atbilstošo svaru, nākamajā dienā svari zem viņa kājām rādītu pavisam citu skaitli, jo uz ūdens rēķina ir atgūts ievērojams kilogramu skaits, tomēr tas vairs netiek pārbaudīts.

Atgriezīsimies pie minētā Masvidala. Viņam tika piedāvāta titula cīņa svara kategorijā līdz 77 kilogramiem, bet viņa svars tobrīd esot bijis 86 kilogrami, kas ir par smagu arī nākamajai divīzijai (83,9 kilogrami). Tomēr viņš vajadzīgo svaru nometa, jo kā gan atteikt cīņai par titulu? Neliela ideja - varbūt cīņas tomēr vajadzētu aizvadīt sev atbilstošajā svarā? Tad ar tevi nerēķinātos kā ar kandidātu konkrētajam duelim.

Neaizmirsīsim to, ka Masvidals pēc tik mokošas svara zaudēšanas devās nevis spēlēt "kuģīšus" uz rūtiņu lapas, bet gan cīnīties ar pretinieku, kura galvenais uzdevums ir fiziski nodarīt tev pāri. Lieki teikt, ka amerikānis šai cīņā zaudēja...

Kāpēc cīkstoņi to dara?

Tāpēc, ka tas ir atļauts. Tieši tik vienkārši. Kāpēc gan nebūt ievērojami smagākam par puisi, kurš tomēr ir izvēlējies cīnīties tuvāk savam dabīgajam svaram? Galu galā arī tas, ka par pretinieku esi garāks un vari tālāk aizsniegties gan ar rokām, gan kājām, nav mazsvarīgi. Bieži vien, skatoties MMA cīņas, rodas jautājums: "Kā, pie velna, viņš var būt svara kategorijas X cīkstonis?" Atbilde ir tāda, ka viņš nav atbilstošajā svarā, katrā ziņā ne cīņas dienā. 

Nesenā sarunā ar Latvijas vadošo karatistu Edgaru Skrīveru pieskārāmies arī svara zaudēšanas tematam, jo, kā atzina pats sportists, arī viņam treniņnometnes gaitā nākoties zaudēt aptuveni 10 kilogramus.

"Man, lai tiktu tajā svarā, ir jānomet plus, mīnus 10 kilogrami. Tas ir darīts jau iepriekš. Svaru sāku mest aptuveni mēnesi pirms cīņas. Tas pēdējais, lielākais svars, kas tiek zaudēts uz ūdens rēķina, tiek zaudēts pēdējās dienās pirms cīņas. Nosveros, un nākamajā dienā jau uz ūdens rēķina klāt ir pienākuši aptuveni astoņi kilogrami," tā svara zaudēšanu ieskicēja Skrīvers.

Tad sekoja pavisam vienkāršs jautājums - kāpēc gan necīnīties svara kategorijā, kas atbilst tavam svaram?

"Nu, ir tā, ja es pāreju vienu svara kategoriju uz augšu, kas ir 65 kilogrami, tur jau pretim nāk puiši, kuri cīņas dienā sver pie 80 kilogramiem," atbildēja karatists. Plašāks paskaidrojums šeit ir lieks...

Citādi kā par legālu krāpšanos svara zaudēšanu ir grūti nosaukt. Kāda tad ir jēga svara kategorijai noteikt limitu uz, piemēram, 65 kilogramiem, ja patiesībā oktagonā ir desmit kilogramus smagāks cīkstonis?

Protams, var teikt, ka noteikumi visiem vienādi, bet ir cīkstoņi, kas patiesi izvēlas cīnīties tajās divīzijās, kas ir pietuvinātas viņu ikdienas svaram, kamēr citi cīnās aptuveni divas vai pat trīs divīzijas zemāk, nekā ir viņu ikdienas svars, un, galu galā, arī oktagonā ir ievērojami smagāki.

Kā šo problēmu apkarot?

Nereti ierasta prakse ir pasūdzēties par problēmu, risinājumu nepiedāvājot, bet, manuprāt, ir veids, kā cīnīties ar pārspīlētu svara zaudēšanu pirms cīņas.

Kā jau minēju, oficiālā svēršanās ir aptuveni diennakti pirms reālās cīņas - tas ir mirklis, kad tev ir jābūt "vissausākajam" un ar tukšāko kuņģi. Bet kāpēc oficiālo svēršanos nerīkot, piemēram, stundu pirms došanās oktagonā? Neesmu pareģis, bet pieļauju, ka ievērojami samazinātos cīkstoņu skaits, kuri iet cauri svara mešanas procesam, un daudz vairāk būtu tādu sportistu, kuri cīnās divīzijās, kas atbilst viņu ķermeņa svaram, kad tas ir pašā labākajā fiziskajā kondīcijā.

Tad mēs oktagonā redzētu divus cīkstoņus, kuri patiesi ir līdzīgā svarā, un sportistu sadalījums pa svara divīzijām būtu radikāli cits.

Bet vienmēr ir arī "bet". Lai gan nav šaubu, ka vairums cīkstoņu izvēlētos svaru mākslīgi nezaudēt (vismaz ne tādos apjomos kā ierasts), visticamāk, būtu arī kāds karstgalvis ar veselību savu prioritāšu saraksta 39. vietā, kurš būtu gatavs iet cauri svara zaudēšanas procedūrām arī cīņas dienā. Un tas jau būtu bīstami.

Diemžēl šobrīd izskatās, ka tikai kāda sportista nāve pārlieku smagas svara zaudēšanas dēļ varētu ieviest izmaiņas nostājā par svara zaudēšanu. Taču, kamēr organizāciju vadītāji nebūs nākuši pie prāta, mums, MMA cienītājiem, arī turpmāk nāksies saskarties ar šāda veida video...

Video: Kristinas "Kiborga" Džustino cīņa par svara zaudēšanu.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!