"Viņš ieskrēja tiešajā ēterā un mūs apskāva." Ķīnā pāris pēc 32 gadu ilgiem meklējumiem atrod nolaupīto dēlu (2)

"Es biju ļoti laimīga, jo katru dienu pēc darba mēs kopā spēlējāmies," atminējās Li.

"Avārija mājās, nekavējoties jāatgriežas..."

Sieviete strādāja graudu eksporta uzņēmumā un, kad pienāca ražas novākšanas laiks, viņai uz vairākām dienām bija jāpamet pilsēta, lai apmeklētu piegādātājus laukos.

Tajā laikā Mao pieskatīja tēvs. Viens šāds izbrauciens Li bija briesmīgs - no darba devējiem tika saņemta ziņa, ka viņai nekavējoties jāatgriežas Siaņā.

"Toreiz telekomunikāciju industrija nebija tik attīstīta kā mūsdienās.

Saņēmu telegrammu, kurā bija teikts, ka mājās notikusi avārija un man steidzami jādodas turp," atminējās Li.

Kad sieviete atgriezās Siaņā, viņas priekšnieks paziņoja slikto vēsti - Li dēls Mao bija pazudis.

 "Man aptumšojās prāts. Sākumā domāju, ka viņš ir apmaldījies un es pat neiedomājos, ka nevarēšu viņu vairs satikt," par briesmīgajām sajūtām pastāstīja Li.

Tas notika 1988. gada oktobrī, kad Mao bija vien divus gadus un astoņus mēnešus vecs.

Li vīrs izskaidroja, ka izņēma dēlu no bērnudārza. Pēc tam abi iegājuši ģimenei piederošajā viesnīcā, lai iegādātos ūdeni. Tēvs dēlu atstāja aptuveni uz divām minūtēm un ar to pietika, lai Mao pazustu.

Lī sākotnēji pieņēma, ka ātri vien dēlu atradīs.

"Domāju, ka Mao bija apmaldījies un nespēja atrast ceļu mājās. Cerēju, ka kāds labsirdīgs cilvēks viņu atradīs un atdos man," stāstīja Li.

Bērnu tirdzniecības uzplaukums Ķīnā

Tā pagāja nedēļa, bet neviens pazudušo Mao uz policiju nebija atvedis. Tajā brīdī abi vecāki saprata, ka situācija ir kļuvusi ļoti nopietna.

Li nolēma rīkoties pati - viņa teju visiem cilvēkiem viesnīcas apkaimē vaicāja, vai kāds nav redzējis Mao. Viņa izdrukāja 100 000 skrejlapas ar dēla foto un izlīmēja tās pa visu pilsētu. Visas pūles bija veltīgas, jo rezultāta nebija.

"Mana sirds bija salauzta un tā ļoti sāpēja. Jutos pilnībā iztukšota," stāstīja Li.

Katru reizi ieraugot Mao drēbes, kurpes un rotaļlietas, ar kurām viņš mēdza spēlēties, vecāku acīs sariesās asaras.

Tajā brīdī nedz Li, nedz Mao neapzinājās, ka Ķīnā notiek bērnu tirdzniecības uzplaukums.

1979. gadā Ķīnā tika ieviesta viena bērna politika, lai censtos ierobežot strauji augušo iedzīvotāju skaitu. Tiem pāriem, kuri dzīvoja laukos, varēja būt divi bērni, bet pilsētniekiem tikai viens.

Tie pāri, kuri vēlējās zēnus, lai turpinātu ģimenes tradīcijas un saglabātu tēva uzvārdu, mēdza tikt pie meitenēm. Ja pāris mēģināja ieņemt otro bērnu, tad viņi tika bargi sodīti, kā arī bērniem tika liegti sociālie pabalsti.

"Biju iepriekš redzējusi televīzijā, ka tiek meklēti bērni, bet nekad nebiju iedomājusies, ka viņi varētu tikt nolaupīti un pārdoti," stāstīja Li.

Sākumā Li vēlējās vainot savu vīru, taču beigās saprata, ka, ja abi nesadarbosies, tad dēlu nekad vairs neizdosies atrast.

Vairāku gadu garumā katru piektdienu pēc darba nedēļas beigām viņa braukāja pa tuvākajām provincēm un meklēja dēlu. 

Viena šāda izbrauciena laikā Li devās uz tālāku pilsētu - Šaaņsji. Tur kāds precēts pāris bija stāstījis, ka adoptējuši pēc izskata līdzīgu zēnu, kurš viņiem tika piegādāts no Siaņas.

Pēc stundām ilgas pāra meklēšanas Li beidzot atrada cilvēkus, kuri bija apgalvojuši, ka viņi adoptējuši sievietes dēlu. Tiesa, arī šie meklējumi beidzās bez Mao atrašanas.

"Biju ļoti pārliecināta, ka tas būs Mao, taču tā nebija. Tas mani ļoti ietekmēja un pēc tā visa šķita, ka nekad vairs viņu neatradīšu," sacīja Li.

Kāds bijušais Li klasesbiedrs ieteica sievietei meklēt dēlu slimnīcās. 

"Ārsts man teica, ka, ja pati nespēšu tikt galā ar savām emocijām, tad es varētu zaudēt veselo saprātu," stāstīja Li.

Pēc kāda laika Li saprata, ka ir daudz cilvēku Siaņā, kuru bērni ir pazuduši. Viņa nolēma izveidot kopīgu tīmekli - tā lietotāji viens otram sūtīja skrejlapas un tās tika izdalītas pa visu Ķīnu.

Kad Mao jau bija pazudis 19 gadus, Li sāka nodarboties ar brīvprātīgo darbu, kas palīdzēja ģimenēm atkalapvienoties.

"Es vairs nejutos vientuļa. Mūsu skaits bija liels un mēs palīdzējām citiem atgūt bērnus. Tas kaut mazliet palīdzēja aizpildīt tukšumu manā sirdī," stāstīja Li.

Pavērsiens

2009. gadā Ķīnas valdība radīja DNS datubāzi, kurā pāri, kuriem tika nolaupīti vai pazuda bērni, varēja reģistrēt savu DNS. Tas bija liels pavērsiens, jo daudzas ģimenes atkalapvienojās.

2015. gada janvārī aizsaulē devās Li māte, kura savu meitu visus šos Mao meklēšanas gadus bija atbalstījusi.

Tā paša gada maijā Li saņēma ziņu no Siaņas Sabiedrisko attiecību biroja - Mao bija atrasts.

Pēc 32 gadu pārtraukuma Mao beidzot bija atradies un Li jutās ļoti laimīga. "Ar savām emocijām biju piesardzīga, taču satraukums ņēma virsroku."

Ģimenes apvienošanās tika pārraidīta Ķīnas Centrālajā televīzijā. "Mammu! Dzirdēju no aizkulisēm kādu bļaujam. Tad viņš ieskrēja tiešajā ēterā un mūs apskāva."

Zēns pirms 32 gadiem tika pārdots kādam pārim par 840 ASV dolāriem (aptuveni 712 eiro).

Tiesa, sliktā ziņa bija tā, ka Mao nespēja atcerēties pilnīgi neko no savas bērnības Siaņā.

Lai arī kā Li vēlētos, lai dēls atgriežas dzimtajā pilsētā, viņa nevēlas Mao dzīvi apgrūtināt. "Viņš jau ir pieaudzis un Mao ir pašam sava dzīve. Viņam ir sieva un pašam sava ģimene."

"Mana dēla personība šo gadu laikā tā arī nebija mainījusies. Viņš bija tas pats mazai Mao, kurš 1988. gadā tika nolaupīts," sacīja Li.