Vide vai audzināšana? Pētījumi norāda, kā veidojas katra cilvēka personība

Dvīņu pētījumi

Vēl nesen lielākā daļa informācijas, kas mums bija par to, kādā mērā mūsu personības iezīmes tiek nodotas bērniem no vecākiem caur gēniem, vai tomēr ir pateicoties vides ietekmei, tika iegūtas no dvīņu pētījumiem.

Dvīņu pētījumu mērķis ir noteikt ģenētisko un vides ietekmi uz fiziskajām, uzvedības vai psiholoģiskajām īpašībām (vai fenotipiem). Ģenētiskā un vides ietekme tiek aprēķināta no īpašību atšķirībām starp identiskiem dvīņiem, kuriem ir kopīgi visi gēni, vai no dvīņiem, kuriem ir aptuveni 50 procenti no viņu gēniem.

Viens no zināmākajiem vēsturiskajiem dvīņu pētījumiem ir Minesotas dvīņu pētījums, kuru psihologs Tomass Bouhards un viņa kolēģi veica no 1979. gadam līdz 1999. gadam. Pētījumā tika aplūkotas dispersijas dažādās pazīmēs (piemēram, augums, svars, IQ, runas veids utt.) dvīņiem, kas piedzimuši atsevišķi, "nejauši" atdalīti adopcijai un auguši atsevišķi.

Ja mēs pieņemam, ka dvīņus, kas piedzimuši atdalīti un auguši atsevišķi, neietekmē nekādi kopīgi vides faktori un identiskiem dvīņiem ir 100 procenti no viņu DNS, tad identiskiemm dvīņiem ir novērota kopējā noteiktā pazīme (piemēram, IQ). Izdarot šos pieņēmumus, Bouhards un viņa kolēģi atklāja, ka kopējā IQ atšķirība identiskos dvīņos ir 30 procenti.

Izrietot no tā, komanda atklāja 70 procentu IQ pārmantojamību vispārējā populācijā.

Šī atklājuma pamatā ir vairāki problemātiski pieņēmumi. Dvīņi, kas piedzimuši nošķirti un auguši atsevišķi, iespējams, ir pakļauti kopīgiem vides faktoriem. Piemēram, viņiem var būt ļoti līdzīga maņu pieredze un emocijas, saskaroties ar viena un tā paša veida lietām, teiksim, konkrētu amerikāņu kalniņu Disnejlendā.

Divi pētījumi par personības pārmantojamību ir atklājuši, ka 15 līdz 55 procentiem no mūsu personības kopējās variācijas ir ģenētiskas atšķirības. Ņemsim personības lielo piecinieku, taksonomiju, kas mūs klasificē pēc piecu dimensiju pakāpes un veida: atvērtība, apzinīgums, ekstravertums, patīkamība un neirotisms. 15 līdz 55 procenti no mūsu kopējām atšķirībām šajās piecās dimensijās rodas ģenētisko atšķirību dēļ, bet pārējās - vides dēļ. Tomēr tiek lēsts, ka jebkurai no piecām dimensijām pārmantojamība ir aptuveni no 40 līdz 60 procentiem. 

Ģenētiskā pārbaude

Ģenētiskā pārbaude ir jaunāks un precīzāks pārmantojamības rādītājs. Pētījumā, kas veikts 2015. gadā, tika atklāts, ka atšķirības mūsu gēnos veido apmēram 15 procentus no neirotikā atrastajām variācijām un 21 procentus no atvērtības variācijām. Pētījums arī atklāja, ka, neraugoties uz to, ka neirotisms un atvērtība ir tik atšķirīgi, ka tie ir jāklasificē kā dažādi veidi, patiesībā tos kodē daudzi tie paši gēni. Citiem vārdiem sakot, gēnu kopas, kas kodē neirotismu un atvērtību, būtiski pārklājas.

Neirotisma un atklātības pārmantojamības novērtējumi ir salīdzināmi ar aprēķiniem, kas iegūti no dvīņu pētījumiem. Tas notiek tāpēc, ka gēnos balstīti pārmantojamības aprēķini parasti ir apmēram puse no rezultātiem, kas iegūti no dvīņu pētījumiem. Tā kā uz dvīņu balstītie pārmantojamības rezultāti ir no 40 līdz 60 procentiem jebkurai no lielā piecnieka dimensijām, mums jārēķinās, ka ģenētiskā testēšana iegūs no 20 līdz 30 procentiem pārmantojamības novērtējumu. Tas atbilst secinājumam, ka attiecīgi 15 un 21 procents ir pārmantojami neirotismam un atklātībai.

Pārsteidzoši ir tas, ka zinātnieki nav atraduši statistiski nozīmīgu pārmantojamību trim atlikušajām lielā piecnieka dimensijām: ekstravertumam, patīkamībai un apzinīgumam. Tas acīmredzami nav salīdzināms ar personības aprēķiniem, kas balstīti uz dvīņu pētījumiem. Turklāt vēl nav atklātas šādas neparedzētas atšķirības attiecībā uz dažādām citām pazīmēm, piemēram, augumu, garumu, runas modeļiem un IQ. 

Kāpēc ekstravertums, patīkamība un apzinīgums ir atstāti novārtā?

Viens no iespējamiem izskaidrojumiem, kāpēc ekstravertums, patīkamība un apzinīgums izceļas no vairuma citu pazīmju, varētu būt tas, ka gēni, kas tos kodē, iziet daudz vairāk mutāciju nekā gēni, kas kodē neirotismu un atvērtību. Tomēr, ja nav stāsta par to, kāpēc šie konkrētie gēni mutētu daudz vairāk nekā citi, šis izskaidrojums šķiet nejēdzīgs. Dažām nepārmantojamām personības iezīmēm, kas balstītas uz dvīņu pētījumiem, rezultāti ir palielināti, jo tiek mākslīgi izveidotas saiknes starp īpašībām. Šāda veida mākslīgā inflācija notiek, ja daži mūsdienu kultūras vai tehnoloģiski jauninājumi saista nemantojamu iezīmi ar vienu vai vairākām pārmantojamām iezīmēm, kā rezultātā tās variē.

Ņemsim vērā basketbola izgudrojumu. Cilvēks, kurš ir garš un atlētiski veidots, kādā savas dzīves brīdī, visticamāk, pievienosies basketbola komandai. Augstums un uzbūve ir ļoti iedzimta. 

Tādējādi mūsu iedomātie secinājumi no dvīņu pētījuma kļūdaini liek domāt, ka pievienošanās basketbola komandai ir iedzimta īpašība. Tas noteikti tā nav. Basketbols ir salīdzinoši jauns izgudrojums, nevis dabiskās atlases rezultāts. Tā kā pievienošanās basketbola komandai nav adaptīva īpašība, tā nav iedzimta. Galu galā mums vēl nav uzticama un ētiska veida, kā mākslīgi ievietot gēnus, kas kodē iedzimtās pazīmes. Līdz ar to pievienošanās basketbola komandai ir tikai tāda nemanāma īpašība, kāda mums, visticamāk, ir tad, ja mums ir noteiktas iedzimtas fiziskās īpašības.

Vai mākslīgā inflācija varētu izskaidrot, kāpēc dvīņu pētījumi un ģenētiskā testēšana rada radikāli atšķirīgus personības mantojuma novērtējumus (no 40 līdz 60 procentiem salīdzinājumā ar statistiski nenozīmīgiem)? Ja tā, tad dažām no mūsu ļoti iedzimtām īpašībām (piemēram, mūsu garums, uzbūve vai IQ) jābūt spēcīgiem noteicējiem, cik ekstraverti, patīkami un apzinīgi mēs kļūstam.

Ierosinājums, ka pārmantojamās fiziskās īpašības var būtiski ietekmēt mūsu personību, sākumā var šķist smieklīgs, taču tam ir profesionāls un zinātnisks izskaidrojums.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!