"Mākslinieks vispirms ir cilvēks, tikai tad mūziķis, nevis otrādi. Ja tu vispirms neesi cilvēks, tu esi vietējās sistēmas galma mākslinieks," tādu viedokli raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" pauž Aigars Grāvers.
Sveiks, Aigar!
Sveiks, Rimant!
Mums ir tāds raidījums "Jā". Un mēs nolēmām, ka vajadzētu uzaicināt tevi, noskaidrot, kas ar tevi notiek. Par "Jumpravu" varbūt nemaz tik detalizēti nerunāsim. Ir Daigas Mazvērsītes grāmata, un faktoloģiski neiesim tai vēsturei tagad cauri. Bet ir viens aspekts, kas mani interesē. Mēs esam vienaudži, bet tādi divdesmitgadīgi cilvēki reizēm īsti nesaprot, ka padomju impērijas laikā tāda mūzika, kādu spēlēja, piemēram, "Jumprava", nebija vēlama un pat brīžam tika aizliegta. Nu, tos "pribaltus" palaida vaļīgāk, lai viņi tur žākstās, galvenais, ka komunistus nesāk lamāt. Leišiem ar to roku tolaik tā bija kā bija, kā smējās mans leišu paziņa – uzkāpj divpadsmit veči baltos uzvalkos un sāk taures pūst...
Viņiems džezs tajā laikā bijā attīstīts.
Jā. Igauņi bija stilīgāki, tur jau bija niansētākas tās roka parādības. Bet nu igauņi caur somiem skatījās Rietumu TV kanālus, viņi varēja sekot mūzikai, noskatīties, kāds ir Rietumu dizains, kādām jābūt drēbēm. Latvijā arī bija labi rokmūzikas iedīgļi, viens no tiem "Jumprava". Man tev ir jautājums tā laika kontekstā. Vai tev, "Jumpravai" tomēr nenācās saskarties ar cenzūru. Salīdzinājumam, ja dzejnieks nopublicēja tādu dzejoli, kādu nevajag, tad viņu varēja nobloķēt, neļaut kādu gadu vispār publicēties. Vai tev ir šāda veida gadījumi, kas iesēdušies atmiņā?