Vai aktīvi jādomā par sliktāko iespējamo scenāriju? Saruna ar psihoterapeitu par Covid-19 krīzes ietekmi uz psihisko veselību un spēju pielāgoties jaunajai realitātei (5)

Skaidrs, ka tajā brīdī ir dekompensācija, krīze un tev ir jāmeklē resursi sevī.

Ja, piemēram, šie cilvēki pirmajā grupā, bija tikuši galā, tie ir tie, kuriem pietiek iekšējie resursi, lai tagad tiktu galā. Jā, viņi ir izsisti no ierindas, bet viņi meklē risinājumus. Tie ir tie, kas jau plus mīnus sāk iet no krīzes ārā, kuriem kļūst labāk.

Un tad ir cilvēku grupa, par kuru esam iepriekš runājuši [veģetatīvās distonijas un trauksmes kontekstā], kas jau iepriekš ieņēmuši pozu – es nezinu, ko darīt, re kur, man neviens vairs nepalīdz, man nav opciju. Un tiem [cilvēkiem] ir diezgan liels risks attīstīties depresijas traucējumiem, trauksmes traucējumiem, pasliktināties psihosomatiskiem traucējumiem. Viņi būs vieni no pirmajiem, kas nonāks pie ārsta. Krīzes ietekmē viņi jūtas emocionāli pārslogoti, kas atstās ietekmi uz ķermeni un psihi, un viņi nonāks pie ārsta simptomu dēļ, ko viņi sajūt tagad.

Vai es pareizi saprotu gan no tā, ko tu tagad saki, gan no tā, ko esmu citur lasījis, ka psihiskās veselības traucējumi neizbēgami pieaugs?

Viennozīmīgi, jā. Kurā virzienā, man grūti prognozēt, to labāk zinās psihiatri. Bet noteikti pieaugs.

Starp citu, viena no lietām, kas jau tagad pieaug, ir alkohola patēriņš. Alkohols tiek minēts kā senākais antidepresants, tam ir īslaicīga antidepresīva iedarbība, kam seko depresīvs efekts.

Tātad, mēs varam hipotētiski spriest, ka, ja cilvēki lietos alkoholu, lai mazinātu spriedzi, ilgtermiņā tam būs depresīvs efekts. Viņam attīstīsies depresija, par kuru ir jautājums – kā tā tiks ārstēta? Vai to mēģinās ar alkoholu, kas depresiju padziļinās, vai viņi vērsīsies pie speciālista, lai iedod medikamentus vai vēl kaut ko citu?

Tam klāt ir otra lieta, par ko var dzirdēt, ka tā attīstās – vardarbība. Cilvēki ir iesprostoti burtiski kā dzīvnieki krātiņā, un viņi ārdās.

Atšķirībā no dzīvnieka, kurš neko nevar padarīt un vienkārši tur sēž un cer uz ieslodzītāja labvēlību, vai viņu izlaidīs ārā vai nē, cilvēku gadījumā tā īsti nav. Jā, it kā krātiņš mūs ir ierobežojis, bet iekšā mēs varam visu ko darīt. Ja es nemeklēju variantus, kā sev palīdzēt justies labāk, cietīs pārējie, kas ir krātiņā – ģimenes locekļi, varbūt pat kaimiņi – no fiziskas, emocionālas un dažreiz arī seksuālas vardarbības. Šie cipari diemžēl augs.

Runājot par bailēm, sākotnēji cilvēkiem, šķiet, bija bail no paša vīrusa, bet tagad cilvēki jau baidās par daudz ko vairāk – vai es palikšu bez darba, cik ilgi viss turpināsies, vai es rudenī varēšu atsākt mācīties klātienē, kas notiks ar vakcīnu, cik ilga un smaga būs ekonomiskā krīze – tā problēma ir ļoti plaša. Tie ir ļoti labi jautājumi, bet uz tiem reti kad sniedz konkrētas atbildes. Ko tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kam šie jautājumi un domas neliek mieru?

Būtu jāklasificē priekš sevis – kuras lietas izklausās reālākas, kuras nē. Protams, ir normāli, ka cilvēki šajā situācijā bažījas par savu darbu, bet ir atšķirība vai esi darbā, kur priekšniecība ir teikusi – klau, būs jāskatās, varbūt būs štatu samazināšana. Tas ir diezgan reāli šajā situācijā. Un, ja tu nezini, kādi būs tie kritēriji, viens variants, ko darīt, lai mazinātu satraukumu, ir to noskaidrot. Vai tas būs nejauši, vai kaut ko es varu darīt, lai netiktu atlaists, vai tas būs konkrētā departamentā, vai svarīgs būs gadu stāžs. Tad varbūt var kaut ko darīt, lai mani neatlaistu. Vai arī diemžēl man ir jāgaida, kā paveiksies, un paralēli skatos citas opcijas.

Otra lieta, ko cilvēki mēdz sapludināt ar pirmo piemēru, teiksim, ja cilvēks negrib iet ārā uz ielas, jo viņu notrieks mašīna. Iespēja pastāv, protams, bet diezgan maza. Līdz ar to, ja darbā nekas neliecina par šādu iznākumu, vadība arī neko tādu nav teikusi, protams, pastāv kaut kāda iespēja, bet vai tev par to būtu jāpiedomā aktīvi?

Šiem piemēriem ir viena kopīga lieta, kā nesen kolēģi forši pateica – tas, kā jebkurš cilvēks spontāni sajutīsies – satraukts, dusmīgs, sabijies, priecīgs un tā tālāk, – to viņš neizvēlas. Ko viņš pēc tam darīs, tā gan ir viņu izvēle. Daudzi to nesaprot. Viņiem šķiet, ka paši to neizvēlas. Sorry, draudziņ, tu to izvēlies.

Tu nevari izvēlēties – bāc, man atkal ir satraukums par darbu, – bet, ja tu sāc aktīvi domāt par to, ka viss ir slikti un cik slikti tas ir – šī ķēdīte ir jāaptur.

Sasaistot ar pirmo piemēru, [vajag] mēģināt fokusēties uz lietām, ko tu vari darīt. Tu nevari ietekmēt to, kā globālajā finanšu sistēmā kaut kas mainīsies, vai to, ka vadība atlaidīs 20 darbiniekus, bet tu, pirmkārt, nosaki, kādi ir tavi izdevumi, vai tev ir šobrīd uzkrājumi vai nav. Kas notiek citās dzīves sfērās? Sakārto pagaidām tās, ja tev ir tik lielas bažas par to, kas būs, ja tevi atlaidīs no darba.

Piemēram, ja es mēnesī rēķinos ar 500–1000 eiro, un man tagad ir doma, ka es šos līdzekļus varu zaudēt, tad ko tas reāli nozīmē – zaudēt šo summu? Vai man tagad jāatsakās no dzīvesvietas, mašīnas, no pulciņiem bērniem un dzīves luksusiem. Vienkārši saprast – no kā man izdzīvošanai ir jāatsakās. Tajā brīdī es, iespējams, jau citas lietas varu izvērtēt, pārskatīt. Ja nu tiešām notiek tik stulbi, ka es zaudēju [darbu], man jau ir alternatīvas vai vismaz citas lietas sakārtotas tajā brīdī. Nevis tādās paniskās bailēs visu mainīt, jo es točna visu zaudēšu, bet sakārtot pārējās [lietas]. Jo Covid laikā daudziem cilvēkiem ne jau darbs ir vienīgā lieta, kas ir mainījusies.

Jā, par to arī jautāju. Nesen strādāju pie raksta par jauniešiem, kuri tagad pabeidz vidusskolu, augstskolu, un viņu nākotnes iespējām šajā krīzes laikā, tostarp tiem, kuri meklē sezonas darbus. Un tas man šķiet ir aktuāls jautājums, uz kuru neviens īsti nevar atbildēt, neskaitot – jāmeklē iespējas. Bet, ko darīt, ja tās iespējas nevar atrast tagad? Tās ir saprotamas bažas.

Protams, būs cilvēki, kuri tagad ir ieguvuši izglītību un, piemēram, zaudē darbu vai nevar to atrast. Šajā gadījumā ir jautājums, vai tie risinājumi, ko viņi izskata ir neiespējami vai arī viņam ir neērti to darīt. Piemēram, jaunietim ir parādījusies potenciāla darba iespēja, dzīvoklis ar draugu vai draudzeni un, šķiet, viss būs forši. Nu, pēkšņi nav. Jautājums, vai jūs varat meklēt vienkāršāku dzīvokli, vai varbūt kojās var dzīvot, vai jāiet atpakaļ pie vecākiem dzīvot uz kādu brīdi.

Protams, neviens jau to negrib, bet iespējams uz kādu laiku tas ir jādara. Tas var nepatikt. Tas var būt kaunpilni un besīgi, un tā tālāk, bet tu veic adaptāciju esošajam brīdim.

Nu jā, tas jau saprotams, bet problēma rodas tajā brīdī, kad negrib. Piemēram, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs ieteica, ka, tā kā šogad situācija ir citādāka, un jaunieši sezonas darbu tik vienkārši nevarēs atrast tūrisma nozarē, meklēt iespējas, piemēram, pārtikas ražošanā. Teiksim, bija zivju cehs, kas meklēja darbiniekus, taču daļa cilvēku negrib tāpēc, ka tas ir "zem mana goda, zināšanām, prasmēm" un tā tālāk.

Nu jā. Te ir jautājums, vai tiešām tavā konkrētajā nozarē nav darba piedāvājumi. Es nezinu precīzi par Latviju, bet Vācijā ir kolēģi, kas ir teikuši, ka, piemēram, jaunie mediķi, rezidenti, kas izvēlējās strādāt, praksi var drīzāk [dabūt] nevis lielajās pilsētās, bet mazajos miestos, kā mums mazās Pierīgas pilsētas, un lauku reģionos. Un līdz Covid krīzei, viss iet ļoti labi – gūst pieredzi, daudz darba, laba kopiena un tā tālāk. Tagad ar visiem ierobežojumiem pacienti nenāk. Akūto Covid gadījumu reģionos viņiem baigi daudz nav, un parastie pacienti, kas nāk uz valsts pārbaudēm, ir vai nu ierobežoti, vai arī izvēlās nenākt, jo viņiem ir bail. Un tiem ārstiem burtiski nav ko darīt.

OK, var teikt, ka var doties citā pilsētā strādāt Covid vienībās, bet tā ir radikāla darba maiņa.

Vai cita situācija ir, piemēram, zivju cehā. Saka, re kur, ir darbs, kura dēļ nav jāmaina radikāli dzīve, pilsēta, un tu pasaki – nē, man nepatīk.

Klausies, tev piedāvā reālu darbu, labi atmaksātu. Tev ir tiesības atteikties, ja tu negribi, bet tad vismaz sev vai citiem nesaki, ka nav opciju.

Godīgi sev [atzīsti] – es tur nevēlos strādāt, man ir augsti standarti. Bet tad arī jāpadomā, vai tas gadījumā neradīs papildus trauksmi vai depresiju, jo tev nav ienākumi, tu nerealizējies. Vai tas ir sapņu darbs? Nē, bet tas vismaz nodrošina iztiku sev un ģimenei, lai tiktu cauri šim krīzes periodam.

Tu jau minēji, ka darbs nav vienīgā dzīves sfēra, kas cilvēkiem ir izmainījusies. Man personīgi patīk Alfreda Adlera personības teorija, ka cilvēkam jāatrod līdzsvars trīs dzīves jomās – profesionālajā, sociālajā un mīlestības. Kā šajos apstākļos, kad daudzi strādā no mājām un profesionālā dzīve saplūst ar privāto, vai ir kaut kādi riski inficēties darbā vai arī tas nesniedz gandarījumu, uzturēt vai izveidot jaunas attiecības (gan romantiskās, gan draudzīgās) ir krietni grūtāk – vai šajos apstākļos ir iespējams atrast līdzsvaru starp šīm jomām?

Protams, ka ir, bet tas prasīs papildus resursus. Tāpēc es jau teicu, ka šī ir kārtējā dzīves krīze, tā neko daudz neatšķiras no citām, vienkārši ir intensīvāka un kompleksāka. Daudzās lekcijās esmu salīdzinājis Covid krīzi ar situāciju, kad pāris šķiras. Tas ir sāpīgi, nepatīkami, un tajā brīdī ir vienalga, vai atstāj puisis vai meitene, viņiem visa pasaule sagrūst. Rodas jautājumi – vai es dzīvošu tepat vai citur, vai es atradīšu kādu citu, kā man vispār būs ar attiecībām. Daudz jautājumu, uz kuriem [atbildes] šajā akūtajā situācijā nezinām.

Ar Covid krīzi ir līdzīgi, un tagad tā tikai sāk pamazām risināties. Pirms diviem trim mēnešiem mēs par to nevarējām vēl runāt, jo bija akūta stadija. Ir jautājums, kā cilvēki to risina. Ne par velti es teicu, ka Covid krīze ir pa virsu visām citām problēmām. Ja iepriekš cilvēkam bija, teiksim, bail iziet cilvēkos, uzrunāt kādu, veidot sociālus kontaktus, loģiski, ka tagad būs grūtāk, jo, pirmkārt, kad un kur to vispār drīkst darīt. Un, būsim atklāti, arī daļa cilvēku ir rezervētāki. Piemēram, uz aicinājumu – klausies, satiekamies klātienē, biežāk atbild – nu, varbūt labāk nē.

Un ir cilvēki, kam ir tieši otrādi, bet viņiem jau iepriekš bijušas problēmas ar savstarpējām attiecībām, sarunām, seksu, naudu, bērniem, ar jebko. Un tad vēl pēkšņi šis uzkrīt uz galvas.

Protams, šajā gadījumā viņiem pēkšņi atrast līdzsvaru ir pagrūti. Un visi teiks, ka ir jāatrisina, jo nevar vairs tā forši distancēties no tā visa. Es parasti gan vīriešiem, gan sievietēm, gan pāriem iesaku pamazītiņām, pa vienam solim risināt kaut ko.

Jūs neatrisināsiet pēkšņi visas problēmas, bērna problēmas, veselības problēmas. Līdz ar to, sāciet ar vienu.

Tas ir līdzīgi kā, piemēram, kad cilvēkiem māja ir nekārtīga, un viņi grib sakārtot visu uzreiz. Varbūt tev izdosies, bet beigās gan būsi diezgan piekusis. Grūti ir pieņemt faktu, ka es šodien iztīrīšu virtuvi un punkts. Ja atliek enerģija, tīrīšu arī guļamistabu, viesistabu. Bet vai tu vari novērtēt to, ka tu to virtuvi esi iztīrījis?

Rekur, es, piemēram, forši beidzot samenedžēju, kā mums strādāt ikdienā ar bērniem. Atrunā shēmu, ko es daru, ko vīrs dara, ko sieva dara. Jā, šis strādā. Sliktāk ir ar to brīvo laiku, pie tā mēs ķersimies klāt nākamā. Un tā vienu pēc otras tās lietas sakārto. Bet visi pāri, ar ko es esmu runājis, mēģina visas lietas izdarīt vienlaicīgi, un tad brīnās, ka viņiem nesanāk. Man taču ir jābūt ar bērniem kopā, jābūt tīrai mājai, jābūt darbā tādam, šitādam. Nu, nē.

No vienas puses, var būt neadekvātas prasības no ārpuses. Skolā varbūt kaut ko prasa, darbā var prasīt, bet ir jābūt kontaktā mazliet ar sevi, vai tu vari to izdarīt. Tu vari dzīvot ilūzijā, kur tu to vari izdarīt, vai salikt visu pa plauktiņiem.

Saprotu – bērniem visu esmu izdarījis, darbam arī, sev laiks īsti šodien nepietiek, OK. Tas arī neko sliktu nenozīmē. Šodien es varētu varbūt laiku veltīt sev, ar bērniem sanāks mazāk pavadīt. Vai tas tevi padara par sliktu vecāku? Nē. Šodien vienkārši bija citādāk. Un tā tu liec tos puzles gabalus kopā.

Jau daudzus gadus runā, ka cilvēki paliek arvien vientuļāki, un pašreizējā situācija, ierobežojumi, visticamāk, šo sajūtu pastiprina. Cilvēki nevar tik brīvi pulcēties, apciemot tuviniekus, ņemot vērā, ka vīruss joprojām ir. Daļa cilvēku ir riska grupās. Daļa cenšas mazināt šo vientulības izjūtu, sazvanoties videozvanos, satiekoties, ievērojot distanci, bet ne visiem šāda iespēja ir. Kā mēs varam palīdzēt gan sev, gan citiem cilvēkiem, kuriem izolētība ir lielāka nekā vairumam?

Ar kolēģiem runājām, ka skumji iedomāties tādas tantes un onkuļus, kuri ir riska grupā, pie kuriem diemžēl nevar aizbraukt tuvinieki viņu veselības labad. Nu, šī distance kādu laiku būs jāievēro.

Tās ir fantāzijas, protams, bet, ja nu tas būs pusgadu, un omei vai opim ir 80 gadu, tad viņi veselu gadu dzīvos diezgan lielā vientulībā. Ir diezgan liels risks attīstīties gan psihiskiem, gan fiziskiem traucējumiem. Šajā gadījumā, protams, konstruktīvi domājot, kas ir atļauts, var meklēt radošus risinājumus.

Teiksim, nedrīkst braukt un bučot un mīļot, bet tu varbūt vari aizbraukt un, piemēram, kaut vai uz lievenīša pasēdēt, ievērojot distanci. Dzīvoklī apgrūtinošāk, protams, bet, nu, stāvi pie loga un sarunājies. Kaut vai dot to brīdi, ka tu esi klāt šajā situācijā. Mūsdienās gados vecāki cilvēki visbiežāk māk apieties ar telefonu. Piezvani, parunā, pastāsti kas jauns, informē viņus.

Ja ir cilvēki, kuri varētu droši iet ārā, bet ir iestrēguši emocijās un netiek paši ar to galā, ko es jau pirms Covid teicu, mēs varam izdarīt tikai tik daudz, kā pastiept viņiem roku.

Var "Zoom" tikšanos uztaisīt, kur mēs dzenam jokus, tā var būt kāda distancēta tikšanās. Vai kādu no šiem piedāvājumiem viņi pieņem, to mēs nevaram ietekmēt. Mēs varam piedāvāt.

Nu jā, tas ir runājot par cilvēkiem, kuriem ir ģimene. Bet ir jau arī tādi, kuriem nav vīrs, sieva, bērni, brāļi, māsas. Varbūt vienīgais socializēšanās veids ir bijis kaut kāds grāmatu klubiņš, kas tagad nav atļauts klātienē. Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu tādiem cilvēkiem? Ne es un tu konkrēti, bet, piemēram, vai nebūtu nepieciešams kaut kāds valsts atbalsta mehānisms?

Grūti atbildēt. Es pat domāju, ka tam vajadzētu būt ne tik daudz valsts, bet pagastu līmenī, jo viņi labāk zina, kur ir šīs cilvēku grupas – cilvēki ar īpašām vajadzībām vai cilvēki, kuri ir kūtrāki, biklāki. Viņi varbūt zina, kā ar šiem cilvēkiem sazināties. Un te ir tas pats, ko es jau teicu iepriekš sarunā, mēģināt sniegt alternatīvu. Piemēram, mēs pašlaik nevaram satikties kā parasti, bet tajā un tajā datumā notiks tas. Dot šo cerību, ka, re kur, notiks šis pasākums, var gaidīt to datumu. Vajag, protams, minēt, ka tas nebūs tas pats, ka tā būs citādāka forma, bet tādā ziņā mēs kaut kā varam palīdzēt. 

Daudziem no šiem cilvēkiem, ļoti iespējams, pietiktu, ja painteresētos, kā viņiem ir.

Kāds no viņiem varbūt teiks – es saprotu jūsu uztraukumu, bet es distancējos un ar visu tieku galā, man viss ir labi – un mēs, protams, nezinām, cik daudz viņš saka taisnību, cik viņš melo, bet mēs esam interesi izrādījuši. Cits varbūt teiks – nu jā, man jau tas pulciņš patika, skumīgi, ka tagad nav vairāk. Ahā, tātad te jau tie riski ir lielāki. Skatāmies, ko mēs ar viņu darīsim. Vai mums ir jāpalīdz, vai kaut kas cits jāizdara. Sākumā ir tāda kā apzināšana.

Manuprāt, un te es varbūt domāju citādāk nekā kolēģi, sākumā, noskaidrojot problēmu, mēs sapratīsim, cik ļoti tas, ko mēs gribam darīt un piedāvāt, ir vajadzīgs cilvēkam, un cik ļoti mēs esam iedomājušies, ka vajadzēs, bet viņiem patiesībā to nevajag. Tie cilvēki, kas arī pirms Covid ir dzīvojuši savrupi, dažādu iemeslu dēļ to ir izvēlējušies un nereti arī adaptējušies noslēgtai dzīvei un diezgan labi tiek galā arī ar limitētu socializēšanos.

Par to runājot, nāk prātā piemēri par gados vecākiem cilvēkiem, kuri, piemēram, kādam besī, jo viņi veikalos parunājas ar kādu pārdevēju ilgāk, ilgi stāv un kavē rindu, bet, ļoti iespējams, viņiem vienkārši nav ar ko parunāt. Teiksim, ir kustība "Paliec mājās" un citas līdzīgas, kas braukā pie cilvēkiem un viņiem palīdz, bet tās visas ir privātpersonu iniciētas, nevis valsts. Tas tā skumīgi liekas.

Te gan jāsaka, ka valsti veido nevis institūcijas, bet cilvēki. Arī šajā gadījumā, ja es esmu tajā veikalā un tante man priekšā runā ar pārdevēju, nu, kāda man atšķirība? Es varu iet blakus kasē, paprasīt, vai es varu paiet garām vai norēķināties ar kredītkarti, piedāvāt alternatīvu. Nu, tas vecais cilvēciņš varbūt tiešām kaut kādu iemeslu dēļ nedzird vai grib parunāties. Vienkārši izturēties solīdi. Es tad varu izdarīt to, ko man vajag, visticamāk, bez kaut kādiem ierobežojumiem.

Nekas briesmīgs nenotiek, ja nevaru, teiksim, par minūti ātrāk gurķus salikt somā.

Jāskatās situācija, protams.

Es biju vienā situācijā, kad Covid vēl bija tāds saasinātāks. Man bija ātri jāieiet bankā, un tur bija viena kundzīte, kurai, ja nemaldos vajadzēja veikt maksājumu, un viņa nezināja, ka banka strādā pēc pieraksta. Viņa ļoti tuvu pienāk tam stiklam, un menedžere saka – lūdzu, atkāpieties. Bet viņa acīmredzot nedzird. Tad viņai saka, lai pieraksta numuru, piezvana un pierakstās, bet viņa atbild, ka nevar to izlasīt. Līdz ar to, ļoti ķēpīga tā situācija sanāca.

Pat ja gadās tā, ka nevar īsti to situāciju atrisināt, protams, žēl veco cilvēku, bet es arī saprotu menedžeri – viņai ir dotas instrukcijas, ka tuvoties klientam nevajag, klients no klienta divu metru attālumā, drošība jāievēro ir. Ja viņa tajā brīdī pati pietuvotos vai atļautu šai klientei pietuvoties, sāktos citas problēmas.

Es teiktu, ka no šādām situācijām uzņēmums var mācīties. Ziņot vadībai – mums ir problēma ar senioriem. Varbūt vajag lielākus plakātus, atsevišķu rindu, pilnīgi citu cilvēku, kas ar viņiem strādā. Ja mēs pirmajā dienā netikām galā, nākamajā dienā censties to nepieļaut.

Es gribētu pāriet mazliet uz citu tēmu par sazvērestības teorijām. Šobrīd, līdzīgi kā citās smagajās krīzes situācijās, cilvēki atrod alternatīvus skaidrojumus tam, kas notiek. Bils Geitss, čipošana laikam ir tās populārākās no teorijām, un daudzi cilvēki neuzticas valdībām, medijiem, veselības aprūpes speciālistiem un citām tā saucamajām "elitēm", tādēļ meklē nereti pat absurdus skaidrojumus notiekošajam. Vai tu zini, kāpēc tas tā ir?

Viens no skaidrojumiem, kas gan ir nevis zinātnisks, bet vairāk no maniem novērojumiem, ir, ka šiem cilvēkiem nav īsti, kur likt savu trauksmi un enerģiju. Reti var sastapties ar cilvēkiem, kuri strādā un ir gana nodarbināti un kuriem būtu laiks iet cauri sazvērestības teorijām. Viņiem nav laika vienkārši. Protams, ir izņēmumi, bet sazvērestības teorijām, kā es to redzu, galvenā ideja ir taustāmāks, objektīvāks ienaidnieks, kur [trauksmi] izreaģēt.

Covid un ierobežojumi dzīvei ir netaustāma vienība. Kā var definēt ierobežojumus vai izolācijas noteikumus? Tu nevari. Kā tu dusmosies uz izolāciju? Tieši tāpat kā iepriekšējos rakstos runājām par sērām. Tehniski uz nāvi kā tādu dusmoties tu nevari. Kāpēc? Tā nav taustāma. Tāpēc tu mēģini meklēt kaut ko, uz ko dusmoties – vai tas būtu ārsts, radinieks, vienalga, – bet prāts meklē kaut ko reālu, tavas smadzenes mēģina apstrādāt informāciju.

Ar sazvērestības teorijām tas pats. Nevis – es esmu neapmierināts, ko man ar to darīt? – bet vajag to trauksmi, dusmas kaut kur likt. Un tad kam nu kurš pievēršas.

Reālākajos gadījumos vainīga ir valdība, kas kaut ko neizdarīja, par daudz ierobežoja, kāpēc ārsti laicīgāk nenovērsa slimību, lai es būtu brīvībā, Baltijas politiskā elite un tā tālāk. Nu, un tad ir tie, kas iet soli tālāk. Viņiem vajag kaut ko savā ziņā autoritārāku – 5G, Soross un vēl kas tur, un uz tādu ļoti specifisku problēmas ierosinātāju var jau dusmoties, cīnīties ar to, iznīcināt to. Problēma jau, protams, ir tāda, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām.

Un tajā momentā, arī Latvijā tādi gadījumi ir, kad cilvēks domā, ka pilnīgi viss, ko politiķi, mediķi, mediji, pat uzņēmēji saka, ir meli, un viss ir paredzēts cilvēku kontrolei, vai tas jau liecina par kaut kādu novirzi no psihiskās normas?

Tajā brīdī, ja cilvēks sastopas ar kādu sazvērestības teoriju un nodomā – hmm, tā ir tīri laba ideja, tas vēl neliecina par to. Tad, ja cilvēks obsesīvi domā par to, ir pārņemts, tas jau norāda uz kaut kādu traucējumu. Šajā gadījumā ir tieši tas pats. Būt tādā pilnīgā noliegumā, ka Covid nav, viss tas ir kontroles vārdā, es teiktu, papētot šos cilvēkus dziļāk, noteikti atklāsies, ka viņiem ir problēmas ar autoritātēm, galvenokārt ar uzticēšanos autoritātēm, tikai šeit tas aiziet otrā virzienā. 

Pirmais variants ir, ka autoritātēm nevar uzticēties, jo viņi mani grib ietekmēt, viņi melo, viņi ir jāiznīcina. Otrajā gadījumā autoritātēm nedrīkst pat ticēt, kur nu vēl uzticēties. Visbiežāk, ja papēta tuvāk šos cilvēkus, viņi neuzticas nevienai autoritātei. Ja paskatīsies, kā viņi komunicē ar saviem kaimiņiem, kolēģiem, tur arī būs jau problēmas. Tas notiek tādā globālā līmenī. 

Tas, kas man liekas interesantākais fenomens sazvērestību teoriju piekritēju vidū ir, ka jebkuram, kurš uzticas mainstream medijiem, ticēt nevar – viņi ir muļķi vai nozombēti. Bet, piemēram, Latvijā populārs šādu teoriju izplatītājs ir Jānis Pļaviņš, Lielbritānijā Deivids Aiks un vēl daudzi citi – tiem ticēt var, viņi stāsta taisnību. Vai tas neliecina par kaut kādu kognitīvo disonansi, ka nevar ticēt nevienam, izņemot šiem dažiem cilvēkiem?

Precīzi nosauci. Tās ir kognitīvās kļūdas jeb kognitīvā disonance, kad ļoti selektīvi sašķeļ ar ticību, autoritāti. Vienu autoritāti noraida, citu pieņem. Jautājums – kāpēc? Jo, visticamāk, viņa sacītais saslēdzas ar tavu naratīvu. Piemēram, mēs būtu divas autoritātes – es atbalstu sazvērestības teorijas, un tu saki – hei, tas ir mazliet citādāk. Tu aicini tautu izprast savas izjūtas, uzticēties, sadarboties, mēģināt sevi attīstīt. Es runāju par pilnīgi pretējo – apšaubi, cīnies pretī, dumpojies, kas ir principā tāda tīņa uzvedība, cīnīties ar autoritāti.

Un, ja mana izjūta visu dzīvi ir bijusi, ka es nevaru uzticēties, nevaru paļauties, tad kāpēc lai es tev ticētu?

Ja kāds viņam saka "uzticies, paļaujies", un viņš to nekad dzīvē nav darījis, viņam tā ir sveša vilna pavisam.

Atgriežoties pie pozitīvākām tēmām – ir cilvēki, kuri arī uzskata, ka viss šis, kas tagad pasaulē notiek, ir tāda veselīga atkāpe, lai paņemtu pauzi, pakāptos atpakaļ un apskatītos, kam tiešām ir nozīme – ģimene, draugi, attiecības un citas nemateriālas vērtības. Vai tev šķiet, ka varbūt mēs no šīs krīzes iznāksim, ja ne labāki, tad varbūt iecietīgāki pret citiem cilvēkiem?

Daļa jā, bet es nedomāju, ka tā būs lielākā sabiedrības daļa diemžēl. Domāju, ka lielākā daļa sabiedrības paliks pie iepriekšējā dzīvesstila tikai ar ierobežojumiem – biežāk jāmazgā rokas, kaut kādi drošības pasākumi, kvantitatīvais skaitlis, kur tikties, kur netikties. Besīs kaut kādu laiku, bet adaptēsies.

Man bija vienā brīdī cerība, ka tas notiks ilgāk un cilvēki pieradīs, ka tā ir norma. Bija nedaudz īpatnēji, jo es biju pieradis – brīvdienās nestrādā lielveikali. Strādājot darbadienās, es netiku uz konkrētu veikalu, kurš ir atvērts no pirmdienas līdz piektdienai. Piemēram, es ik pa laikam braucu uz elektropreču veikalu, kuru filiāles ir lielveikalos. Parasti es varēju aizbraukt brīvdienās, bet tagad man bija jāpārplāno sava ikdiena, bet nekas – adaptējos.

Līdz ar to es gribēju teikt, ka cilvēki ar laiku pierastu, ja lielveikali, piemēram, nedēļas nogalēs nestrādātu vispār. Ja nemaldos, šī jau gadiem ir bijusi pieeja Vācijā. Beļģijā, Dānijā tas ir vēl izteiktāk. Savukārt pie mums, ja veikals nestrādā līdz vēlam vakaram, tas nekam neder.

Šie [cilvēki] ir tā daļa, kas nemainīsies, bet ir daļa, kas pielāgosies. Tāpēc es teicu to salīdzinājumu ar attiecībām. Noteikti arī tev ir pazīstami cilvēki, kas ir vienās, otrās attiecībās, bet nekas jau nemainās. Tādus pašus cilvēkus atrod vai uz tiem pašiem grābekļiem uzkāpj un tā tālāk. Ir citi, kuri iziet no attiecībām un atrod kaut ko daudz foršāku. Paši mainās, partneris/partneri citādāki, viņi kaut ko no tām iepriekšējām attiecībām ir sapratuši.

Un noteikti būs gana daudz cilvēku, diemžēl ne vairums, kas sapratīs – man jāmaina kaut kas savā darbā, attiecībās, citādāk pavadīšu laiku ar bērniem, ar ģimeni, man ļoti pietrūkst tuvinieki, draugi. Izrādās, šādā veidā es sapratu, cik nozīmīgi [viņi] ir. Noteikti daudzi cilvēki sapratīs.

Un tad būs tāda trešā marginālā grupa, kas nemainīs neko.

Ņemot vērā, ka ir daudzi, kuri tomēr ir neapmierināti ar valdības darbu, ar valsts iestādēm, ministrijām, citām institūcijām, kas šobrīd ir atbildīgas, plus vēl tas, ka krīzes laikā vienmēr kāds nopelna, vai, tavuprāt, pastāv risks, ka krīzes rezultātā pieaugs sociālā nevienlīdzība un citas tai sekojošās problēmas?

Noteikti no krīzēm vienmēr iznāk kaut kādi biznesi ārā. Kāpēc? Jo tas liek cilvēkiem mobilizēties, izdomāt kaut ko radošu. Ja nemaldos, tad no 2008. gada krīzes iznāca "WhatsApp" un vēl kaut kādas pāris lietotnes. Krīze vienkārši radīja vidi, augsni, kur šim attīstīties.

Piemēram, man "Zoom" bija pilnīgi kaut kas jauns, man šķiet, lielākajai daļai latviešu tas bija kaut kas jauns. Bet es arī esmu pamanījis, ka caur tiešsaistes platformām šādi tādi mītingi ir pat daudz efektīvāki. Tas pats "Zoom" varbūt attīstīsies, un radīsies subprodukts, kas būs jau cita kompānija, kas attīstīsies.

Par to nevienlīdzību - tas noteikti ir atkarīgs no tā, cik ilgi un vai konkrētas darba sfēras vai cilvēku dzīves sfēras tiks izslēgtas.

Varbūt arī Latvijā tas nav tik aktuāli, bet, cik esmu lasījis par citām Rietumvalstīm, piemēram, ASV, izskatās, ka dažādas šķiru nevienlīdzības parādās izteiktāk. Krīzes laikā, piemēram, mazākā daļa var strādāt no mājām, aizbraukt uz kādu lauku māju pašizolēties, nevis sēdēt dzīvoklī. Tiem, kuri to var, viss ir OK. Bet vairums ir spiesti vai nu doties uz darbu, vai arī viņi bez tā ir palikuši, samazinās ienākumi un tā tālāk. Vai tādēļ, ka šie cilvēki ir nonākuši šobrīd tādā situācijā, nevar rasties sajūta, ka tie, kuri ir turīgāki, ietekmīgāki, ir vainīgi pie tā, kā viņiem šobrīd ir?

No tāda aspekta tev pilnīga taisnība, jā, tas var radīt nevienlīdzību. Sāksim ar to, ka štatos vienmēr ir bijusi nevienlīdzība, bet ņemot vērā, ka vairums darbu ir saistīti ar klientu apkalpošanu, lielveikali, ēdināšana, tūrisms, tas viss ir cilvēku darbs. Kaut vai visi būvniecības darbi, lauksaimniecības, dārzkopības darbi – liela daļa tiek atcelti. Skaidrs, ka šādā situācijā tas cilvēks vai nu pārkvalificējas, vai meklē kaut ko citu, un, protams, ja tu paskaties uz cilvēkiem, kas ir klasi augstāk vai arī vienmēr ir strādājis IT, protams, rodas skaudība un netaisnības izjūta – kāpēc viņam ir foršāka dzīve nekā man?

Bet šeit ir tā pati izvēle – vai tu esi gatavs kaut ko darīt? Nevis, lai tā būtu taisnīga, ko tagad diemžēl neveicina un palielinās nevienlīdzība. Tas nekad nenotiks, tas ir punkts numur viens. Vai tu vari kaut ko darīt savā dzīvē, lai tiktu atpakaļ uz kājām? Iespējams, nekad nebūs tā, kā kaut kādam banķierim, IT darbiniekam, vizuālajam māksliniekam, kurš ar savu laptopu var sēdēt jebkurā pasaules malā. Diemžēl tev ir cita profesija, cits arods. Esmu dzirdējis par vairākiem gadījumiem ASV, kur cilvēki gadiem ilgi un smagi strādā, lai atvērtu savus restorāniņus, un ierobežojumu dēl viņi nevar samaksāt darbiniekiem, darbinieki aiziet, viņiem pašiem ienākumi nav un tad viņiem ir jābankrotē.

Nu jā, kā jau teicu, Latvijā tas varbūt nav tik izteikti un pie mums arī epidemioloģiskā situācija ir labāka, bet tāpat ir jomas kurām iet slikti, un ir tādas kurās viss ir OK. Piemēram, restorāns nevar strādāt attālināti.

Tur ir tā lieta. Un tas arī kaut kādā veidā liek cilvēkiem pielāgoties tam, kas notiek tagad. Tā kā Reizenbergs un "Siļķe Kažokā". Nu, labi, nav ideālais biznesa modelis, bet tas ir kaut kāds starpposms. Šajā gadījumā ir ideja radīt kaut ko, mēģināt kaut ko taisīt, mēģināt apgūt. Varbūt tas neienesīs baigo naudu, bet varbūt tev vismaz būs kaut kāda iemaņa, ko vēlāk izmantot. Varbūt pāries Covid, un tu atgriezīsies darbā. Līdz tam var sēdēt un gaidīt, ka kaut kas notiks. Bet kaut kā ir jāadaptējas. Tiem cilvēkiem, kas adaptēsies arī būs vieglāk, nevis viņiem viss būs superveiksmīgi, kaut kādu baigo inovāciju izdomās, bet adaptēsies, lai izdzīvotu šajā laikā pietiekami labi.

Šai situācijai turpinoties, parādās cilvēki, kuriem viss besī, viss ir apnicis. Ja pie tevis tagad vērstos pacients, kurš saka – man viss ir līdz kaklam, gribu lai viss atgriežas tā kā bija, man vienalga vai es saslimstu, vai mani kāds aplipina – ko tu teiktu?

Pirmkārt, mums būtu jāvienojas, vai var atgriezt situāciju tā, kā bija pirms tam. Ja mēs nevaram par to vienoties, tad mums nav par ko tālāk runāt. Ja es tiešām jūtu, ka cilvēks ies pārkāpt noteikumus, tad man viņš ir jāinformē, ka viņam būs kriminālatbildība un tā tālāk.

Jūs to varat darīt, bet ar sekām jūs pats cīnīsieties, neviens cits pie tā nebūs vainīgs.

Tā būtu otrā lieta.

Trešā – kas patiesībā ar jums notiek? Es nedomāju, ka jūs gribat, lai jūs apcietina, es nedomāju, ka jūs gribat, lai jums visa dzīve pēkšņi būtu slikta. Bet es redzu, ka jūs esat izmisis, un es gribu saprast, kāpēc. Nevis valdība vai kaut kas tur, bet kas jūsu dzīvē no marta sākuma, kad paziņoja par ārkārtējo situāciju, ir noticis. Pastāstiet man, un mēs pamazītiņām sarunas gaitā mēģinām saprast. Bet jums tagad nekam neticot, un izejot uz ielas un saslimstot, jūs padarāt situāciju tikai smagāku. 

Pēdējā lieta, ko es Tev gribēju pajautāt ir – vai un kā, tavuprāt šī krīze mainīs sabiedrību kopumā?

Viena no lietām, ko es jau vienā intervijā minēju. Zini kā – cerība muļķa mierinājums – es ceru, ka tas tik ļoti neattīstīsies, tas noteikti... Es vienkārši pats sevī pamanīju, ka, pieņemsim, automātiski, satiekoties ar paziņām, pēc tam, kad ilgi neesam nevienu satikuši vai bijuši ārā no mājām, vienkārši to cilvēku gribas apķert, paspiest roku. Un tu jūti sevī to piesardzību – tā kā gribi, tā kā nē, kā viņš reaģēs.

Un šī krīze noteikti veicinās tiem cilvēkiem, kas tādi jau ir bijuši to, ka par daudz domā – ko citi domā, nevis ko pats grib.

Ka citiem vajadzētu kaut ko mainīt, valstij kaut kādas iespējas dot, nevis viņi paši kaut ko darīs. Tas ir milzīgs risks.

Daļa ģimeņu noteikti to nodos saviem bērniem – kādreiz bija tāda situācija, pie kuras vainīgi bija tie un tie. Izmantojot ārējo faktoru, parādīs vainīgo, nevis stāstīs – te bija problēma un mēs tikām galā. Šādi audzinot bērnu, viņš visus vainos tieši tāpat. Covid jau sen būs pagājis, bet tās sekas, ko tas var atstāt, ka cilvēki atcerēsies – redzi kā toreiz...

Mēs šobrīd redzam tieši to pašu, labi, daudz masīvākos veidos, ja runā par genocīdiem vai karu. Tur tas pats ir. Nevis – tas bija tad, liekam to lietu mierā, dzīvojam tagadnē, risinām tagadnes problēmas, – bet to visu laiku vilks līdzi. Es ļoti ceru, ka tas tā neattīstīsies, bet šāda tendence jau sāk parādīties sabiedrībā.

Varbūt ir arī kāda pozitīva prognoze?

Es domāju, ka viennozīmīgi ir parādījies tas, uz cik daudz ko mēs esam spējīgi. Es katrā lekcijā akcentēju, ka, sorry, var bubināt cik grib, ka Latvija ir stulba, debila, bet Latvijai ir viens no mazākajiem rādītājiem Covid saslimšanu un nāvju skaitā. Ne velti Uga Dumpis, kurš ir zinātājs šajā lietā un palīdz arī ministrijai ar to tikt galā, tiek aicināts uz Eiropas Komisijām komentēt, kā mēs to esam izdarījuši.

Var domāt, ka mēs esam rīkojušies neadekvāti, esam kaut ko palaiduši garām vai vēl kaut ko, bet mums ir milzīgs potenciāls un varēšana.

Tas pats parādījās, kad studenti iesaistījās darbā ar Covid, parādījās organizācijas, kas maskas šuva, sejas aizsargus taisīja, ēdināšanas uzņēmumi iesaistījās.

Mēs varam sūdzēties, ka valdība stulba un ierēdņi stulbi, bet lai viņi ir stulbi, tas nenozīmē, ka mums visiem pārējiem ir jābūt tikpat stulbiem.

Manuprāt, jau uz šo visu atskatoties, var saprast, ka mums ir tā jauda, mēs varam saglabāt šo sajūtu, ejot uz priekšu. Tas viennozīmīgi būtu ļoti liels ieguvums.

Uz šīs pašas nots, man bija milzīgs prieks par studentiem Rīgas Stradiņa universitātē. Marta beigās bija paredzēta studentu zinātniskā konference, man jau sākumā likās, ka ar Covidu viņu atcels, jo tur ir tūkstošiem dalībnieku, prezentācijas, čum un mudž cilvēki. Studenti divās, trīs nedēļās noorganizēja, ka tas viss notiek "Zoom". Kapacitāte ir anormāla, ko viņi spēj izdarīt. Protams, "Zoom" kā platforma palīdzēja, bet studenti tomēr vairāk palīdzēja, noorganizējot to visu. Tas vien parāda, ka opcijas ir daudz.

Cilvēkiem, kuri pieturējās pie ļoti dogmatiskām, konservatīvām vērtībām, iespējams, lika paskatīties mazliet plašāk.