Neredzīgam sunim ir svarīgi iemācīt komandas, piemēram, "šķērslis", "stāvēt" vai "pacelt kāju", lai viņš zina, ka priekšā gaidāms pakāpiens. Lielpēteris norāda, ka neredzīgam mīlulim ļoti svarīga ir spēja uzticēties saimniekam, lai dzīvnieks ir drošs, ka viņa cilvēks savu četrkājaino draugu izvedīs cauri visiem šķēršļiem.
"Ja parastiem suņiem tiek mācītas tādas komandas kā "sēdēt" vai "gulēt", neredzīgiem suņiem komandu mācīšana ir orientēta uz to, lai palīdzētu viņam ar elementāru pārvietošanos - kaut kur neiekāpt vai neieskriet," skaidro kinologs.
Neredzīgu suņu apmācība ir diezgan specifiska un šabloniska, jo, ja suns redzi zaudē dzīves laikā, iepriekš jau viņam ir bijusi kaut kāda komunikācija ar saimnieku, no tā izrietot arī komunikācijai pēc tam, kad viņš ir zaudējis redzi.
"Neredzīgam sunim jānodrošina visai vienveidīga dzīve. Visiem maršrutiem jābūt vieniem un tiem pašiem, lai viņš daudzmaz spēj tajos orientēties," teic kinologs.
Jāņem vērā, ka arī ar nedzirdīgiem un neredzīgiem suņiem ir iespējams strādāt, komunicēt un iemācīt dažādas komandas, tomēr tas prasa darbu, laiku, pacietību un lielu cilvēku iesaisti.
Turklāt, kā rezumē Lielpēteris, ja dzīves laikā dzīvniekam gadās zaudēt redzi vai dzirdi, mīluļa saimniekam nav citu variantu, kā strādāt ar savu mīluli un iemācīt viņam adaptēties apkārtējā vidē, tomēr, ja ir vēlme neredzīgu vai nedzirdīgu suni ņemt no patversmes, šis lēmums ir ļoti rūpīgi jāpārdomā.
"Bieži galvenā bēda šādiem dzīvniekiem ir tā, ka viņus adoptē milzīgas empātijas vai žēluma dēļ, bet pēc tam cilvēkam nav nedz laika, nedz pacietības tikt galā ar šāda suņa audzināšanu. Šajās situācijās cietējs ir gan pats saimnieks, gan suns. Jo neredzīgam vai nedzirdīgam sunim pēdējais, kas vajadzīgs, ir žēlums, jo no tā viņam dzīve vieglāka nekļūs," tā Lielpēteris.
Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".