"Tas ir brīnišķīgi šiem daudzajiem muļķiem vecākiem." Priesteris Mediņš Covid-19 pandēmiju uzskata par dieva žēlsirdību (51)

Jau vairāk nekā 20 gadus par savas dzīves uzdevumu Mediņš uzskata palīdzēšanu atkarību pārņemtiem cilvēkiem. Pa šo laiku tādu bijis ap tūkstoti - narkomāni, alkoholiķi, visbiežāk - līdzcilvēku nemīlētie un nesaprastie. Viņi visi kopā savulaik atjaunojuši un uzcēluši Bruknas muižu, turpat līdzās esošo baznīcu, arī Bārbeles Zēnu skolu.

Pirms nepilna gada Mediņu norīkoja par Kurmenes katoļu draudzes prāvestu. Pa šo laiku nolaistā Kurmenes baznīca un tās iznīkusī apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Kopā ar cilvēkiem, kuriem Mediņš palīdzējis, pierobežas ciematu pārvēsts par miera ostu daudziem dzīves steigas un ikdienas kņadas nogurdinātajiem.

Vaicāts, kā Covid-19 krīze izjusta Kurmenē, priesteris vaicā: "Krīze? Kur?"

"Kurmenē vienīgā krīze, tas ir mīlestības trūkums, tāda skaudība. Tā ir milzīga krīze šodien, kas paralizē cilvēku, kas padara cilvēku nespējīgu mīlēt, samīļot, apskaut," sacīja Mediņš.

"Problēma jau nav krīze, vai šī zaraza, tā jau dzīvē Dievs ir devis nepielūdzami īsu laiku dzīvot. Es domāju, ka mēs neapzināmies šodienas, šī mirkļa nozīmību un vērtību, ka man otrreiz nebūs šāds mirklis, lai šeit sēdētu, lai priecātos, lai dalītos, lai satiktos, tā ir lielākā krīze, ka mēs paši atņemam sev dzīvi un dzīvesprieku, tā ir tā lielākā krīze šodien," pauda priesteris.

To, kas šobrīd notiek pasaulē, Mediņš sauc par dieva žēlsirdību cilvēkiem, kuri bija pārņemti ar aklu dzīšanos pēc materiālās labklājības, aizmirstot par pašu vērtīgāko -cilvēkiem, jūtām un savstarpējām attiecībām.

"Tas, ka mēs satiekamies, paskrienam viens otram garām vai izskrienam cauri, tādā veidā jau mēs patiesībā slēpjamies aiz kaut kādām savām maskām, bet tieši šī dzīvošana kopā, dalīšanās kopā, radīšana kopā - tas parāda mūsu iekšējo dvēseli un būtību," viņš sacīja. 

"Šajā laikā varēja pamanīt, cik ir maz cilvēku, kas patiesi tā grib dzīvot un priecāties, cilvēkos ir kaut kas atņemts," pauda priesteris.

Viņaprāt, iemesls tam ir tāds, ka "vairs nav, kam ticēt, kam uzticēties un uz ko paļauties".

"Tā ir tā problēma," raidījumā sacīja Mediņš, "bet arī zini - glābiņš jau nav jāmeklē apkārt, glābiņš ir mūsos pašos, tātad mana domāšana, mana attieksme, mana iekšējā pieaugšana tas ir tas, kas mani ceļ. Mani neviens nevar nolādēt, es tikai pats varu nolādēt savu dzīvi, mani neviens nevar pazudināt, izņemot tas, kā mēs paši pazudinām savu laiku, iespējas."

Pats Mediņš Covid-19 pandēmiju savā ikdienā jutis neesot.

"Jūs neticēsiet, bet mēs esam kopiena, kurā dzīvo 60 cilvēki kopā, un mēs pilnīgi to nejutām ne dievkalpojumu laikā, ne darbos, ne attiecībās, ne pie galda - mums nevajag ievērot distances un visu pārējo.

Es neizpratu to, kas par sviestu notiek pasaulē," pauda Mediņš 

Kopienā mēs pieņēmām atkarībniekus, mēs viņus neizolējām. Dabiski - skatījāmies, uzpasējām, vērojām, bet nebija tāda sargāšanās no cilvēka, distancēšanās no cilvēka, norobežošanās no cilvēka. Nē! Ko jūs?"

Mediņš arī iepriekš apliecinājis, ka gatavs paust skarbus vārdus par mūsdienu pasauli un cilvēkiem. Šoreiz viņš saka, ka Covid-19 pandēmija ir atkailinājusi cilvēkus un parādījusi viņu patieso trulumu, ka daudzas ģimenes nespēj pavadīt laiku kopā un patiesībā nemaz viens otru līdz galam nepazīst.

"Tas ir brīnišķīgi šiem daudzajiem muļķiem vecākiem, kuri visu laiku domā jeb dzīvo ar apziņu - skolai ir mani bērni jāveido, bērnudārzam jāveido mani bērni," pauda priesteris.

"Man liels prieks, ka beidzot vecāki tika atkailināti savā trulizmā, saprotot, ka viņiem nav pat īsta kontakta ar saviem bērniem, viņiem nav īstu attiecību un nav pat uzticēšanās starp saviem bērniem. To es redzēju ļoti daudz, ka vecāki juka prātā un ka viņi saprata, ka nav spējīgi dzīvot kopā ar saviem bērniem. Un man arī bija piedāvājumi - Andrej, vai tu varētu paņemt pie sevis viņus, jo mēs vairs nevaram izturēt, viņi ir nesavācami. Bet, ziniet, tā ir milzīga traģēdija,” stāst Mediņš.

"Šis laiks - tā ir bijusi baigā žēlastība, jo arī tās pašas ģimenes, laulības, tās jau nekad tā pa īstam nav bijušas laulības - tā ir tāda caurskriešana vienam caur otru. Cik labi, ka ir bijis darbs, cik labi, ka tik daudz laika mēs neesam kopā - bērni ir savā pasaulē, es esmu savā pasaulē, sieva savā pasaulē un tas vakars - to jau var pieciest," sacīja priesteris

"Bet tas vakars jau arī tāda trula blenšana televizorā, aliņa izstrēbšana un nākamās dienas gaidīšana. Un tad liekas, ka visi par kaut ko ir atbildīgi - tikai ne mēs paši par sevi."

Pēc pandēmijas beigām Mediņš aicina cilvēkus būt pateicīgiem.

"Pirmkārt, būsim pateicīgi, būsim pateicīgi par cilvēkiem, kas mūs mīl, pateicīgi par cilvēkiem, kas mūs nemīl, par cilvēkiem, kas mūs svētī un cilvēkiem, kas mūs ievaino, tā ir pirmā lieta, tas viss ir, pirmkārt, galvā," aicināja priesteris.

"Otrā lieta, ko es gribētu lūgt - lūgsim no jauna sevī šīs ilgas, slāpes vienam pēc otra, jo mēs esam palikuši tik sveši viens otram. Tā jau mēs tēlojam visu laiku, ka mēs esam tik svarīgi aizņemti un nedabūjami."

"Un neaizmirstiet - vislielākā dāvana, ko Dievs mums ir devis, tie ir cilvēki, tas ir laiks un spēja pateikties. Un, ja šīs trīs lietas mijās harmonijā caur mums, tad ne mirkli mums nevajadzēs nožēlot par to, ka mums ir bijusi brīnišķīga iespēja dzīvot, dalīties un mīlēt," pauda Mediņš.

Video: TV3 Ziņu sižets