"Viņš 300 upurus "paslaucīja zem paklāja". Neviens to nenojauta." Vācijas sērijveida slepkavas, kurš egoisma dēļ nogalināja cilvēkus, stāsts (3)

300 slepkavības piecu gadu garumā

Vienīgais Hēgela kolēģis Frenks Lokstermans nepalika anonīms un atklāja, ka slepkava bijis kluss un nevienam kolēģim neienāca prātā, ka viņš varētu būt vainīgs pacientu nāvē.

Kāda Hēgela upura mazdēls Kristians Marbahs sprieda: "Ja Vācijā iespējams "zem paklāja paslaucīt" 300 slepkavības 15 gadu garumā, kas vēl ir iespējams?"

Hēgels pašlaik izcieš mūža ieslodzījumu par divām slepkavībām un dalību vēl četru cilvēku slepkavībā. 2019. gadā noritēja jau trešais Hēgela tiesas process kopš 2006. gada.

Šoreiz Hēgels tika apsūdzēts vēl 100 cilvēku noslepkavošanā - 36 mirušie slimnīcā Oldenburgā, bet vēl 64 pacienti tika sasaistīti ar viņa darbībām Delmenhorstas slimnīcā.

Tiesas priekšsēdētājs Sebastians Bihrmans licis izmeklētājiem pārbaudīt astoņus Hēgela kolēģus, jo viņam radušās aizdomas par to, ka mediķi melojuši tiesai un apzināti ietekmējuši pierādījumus.

Iepriekšējie kolēģi Hēglu aprakstīja kā cilvēku, kas krīzes situācijās spējot tikt galā visaugstākajā līmenī. Realitātē viņš pats radīja šīs situācijas, kurās viņam bija iespēja cilvēkam ļaut mirt vai dzīvot.

Hēgels saviem upuriem injicēja pārāk lielas zāļu devas, kas izraisīja sirds apstāšanos. Viņa mērķis bija pacientus sazāļot un pēc tam izglābt, lai Hēgels tiktu dēvēts par varoni. Kolēģi neko nezināja un atzinīgi novērtēja Hēgela profesionālās iemaņas. 

Triju gadu laikā, kad Hēgels strādāja Delmenhorstas slimnīcā, tika konstatēti 411 nāves gadījumi, no kuriem 321 pacients mira Hēgela maiņas laikā. Atbildīgās iestādes nezina precīzu Hēgela upuru skaitu, jo tas patiesībā varētu būt pat krietni lielāks.

Tiesā tika iesniegti tikai to pacientu dokumenti, kuriem bija iespēja veikt autopsiju. 

Vadošais Vācijas neirologs Karls Hainzs Beine uzskata, ka Hēgelu uz šādu rīcību pamudinājis egoisms, kas alcis piepildīt viņa pašapziņu.

"Hēgels ir ļoti īpatnējs cilvēks.. Viņam trūka empātijas runājot ar upuru ģimenēm," izteicās Beine. 

Policijas pārstāvji ir pārliecināti, ka Hēgels tā arī nekad neizjutīs nožēlu un turpinās izbaudīt sava egoisma augļus. Tāpat likumsargi tic, ka tikai tad, kad būs ievākti pietiekami daudz pierādījumi, Hēgels atzīs savu vainu.

Kopš bērnības vēlējās kļūt par ārstu

Hēgels uzauga Vilhemshavenā kopā ar vecāko māsu un abiem vecākiem. Jau kopš bērnības viņš vēlējās kļūt par ārstu, jo Hēgela tēvs bija mediķis.

Kādā brīdī Hēgela kolēģi novēroja, ka viņa maiņās bieži vien pacienti ir jāreanimē. Hēgela bijušie kolēģi stāstīja, ka cilvēki iepriekš arī mira intensīvās aprūpes nodaļās, taču ne tik daudz un ne tik ātri.

"Sākotnēji domājām, ka tas ir liktenis, taču tad kādā brīdī tas kļuva pārāk aizdomīgi," atminējās kāda no Hēgela bijušajām kolēģēm Delmenhorstas slimnīcā.

Kāda no medmāsām Delmenhorstas slimnīcā paziņoja medicīnas iestādei, ka viņai radušās aizdomas par Hēgelu, taču nekas netika darīts.

2005. gada jūnijā kāda medmāsa beidzot pieķēra Hēgelu darbībā - viņš stāvēja pie plaušu vēža slimnieka, atslēdza visas medicīniskās iekārtas un injicēja zāles, kas nebija izrakstītas konkrētajam pacientam. Hēgels pēc tam noņēma asins analīzes, bet pacients nākamajā dienā tika atrasts miris.

Pēc šī atgadījuma slimnīcas galvenais ārsts un medmāsa, kas bija redzējusi Hēgela darbības, nolēma viņu atlaist no darba. Hēgels nostrādāja maiņu līdz galam un nonāvēja savu pēdējo upuri - 67 gadus veco Renāti Rēperi.