"Teju 40 gadus domāju, ka esmu vainojams viņas nāvē." Vīrietis pēc vairākām desmitgadēm uzzina patiesību par mātes nāvi (2)

Dons strādāja uzņēmumā "Dunlop" un taisīja bremzes lidmašīnām, bet Airīna strādāja tekstila izstrādājumu rūpnīcā par šuvēju. 

"Mums nebija daudz naudas, jo nepelnījām lielu algu. Nevarējām iet izklaidēties ārpus mājām bieži, taču mēdzām to darīt, dodoties uz krogu netālu no mūsu mājām. Taupījām naudu kāzām," atminējās Dons.

Pēc pāris gadiem Dons un Airīna apprecējās un jau tuvākajos gados cerēja, ka ģimenei būs pieaugums. 

"Atceros, ka dienā, kad Airīna uzzināja, ka ir stāvoklī, viņa bija ļoti, ļoti priecīga. Mēs abi bijām neizsakāmi laimīgi," sacīja Aiena tēvs.

Aiena piedzimšana un Airīnas veselības problēmu sākums

Aiens piedzima 1976. gada janvārī un tajā brīdī sākās Airīnas veselības problēmas. Airīna savai labākajai draudzenei atklāja, ka viņai esot bijušas halucinācijas pēc tam, kad viņa atkopusies pēc dzemdībām slimnīcā.

Viņa stāstīja draudzenei, ka pēc tam, kad bērniņš tika nogādāts mājās, viņa neesot spējusi gulēt un sākusi rakstīt dīvainas vēstules. Sieviete savai mātei teikusi: "Es neesmu Airīna, es esmu Airīnas spoks."

Dons aizveda Airīnu pie ārsta, kurš sievietei diagnosticēja pēcdzemdību depresiju. Viņai tika nozīmētas psihiatra vizītes, taču vēlāk Airīna tika uzņemta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai tika veikta elektrokonvulsībā (ECT) terapija.

"Drīz pēc tam viņai iestājās katatoniskais sastingums," atminējās Dons.

Katatoniskā sastinguma laikā muskuļu tonuss ir paaugstināts un saslimušajai personai var rasties pilnīga sastinguma stāvoklis, kas ilgst dienas vai pat mēnešus. Airīna nebija spējīga atbildēt un kustēties kādu laiku.

Kad viņas slimība bija izārstēta, Airīnas personība bija mainījusies - viņa bija paranoiska, neiedziļinājās lietās un bez emocijām. Nakts vidū viņa piecēlās un sāka ēst cepumus.

"Es biju satriekts, jo man viņa visu laiku bija jāpieskata. Man bija jālavās prom no darba, lai varētu viņu apraudzīt," stāstīja Aiena tēvs.

Kaimiņi un draugi palīdzēja, kamēr Aiens vēl bija zīdainis. Kamēr Airīna atradās slimnīcā, Dons vispār nezināja, kas notiek ar sievu un ārstēšanas process tika turēts slepenībā.

"Tā bija cita pasaule - ārsti nestāstīja kādas zāles tiek dotas un kā veicas atveseļošanās," skaidroja Dons.

Airīna psihiatriskajā slimnīcā pavadīja deviņus mēnešus, bet pēc tam 18 mēnešus viņa dzīvoja pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi kopā ar savu ģimeni. Taču tad, kādā brīdī Airīnas veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un viņa kļuva maniakāla. 

Viņa runāja 24 stundas diennaktī bez apstājas, viņa negulēja un Dons nolēma viņu atkal nogādāt slimnīcā.

"Man nebija ne jausmas, kas notiek. Viņa dzīvoja laimīgu dzīvi un tad tas viss sākās no sākuma," atminējās Aiens.

Kāda oktobra dienas rītā Donam piezvanīja viņa brālis Toms, kurš paziņoja, ka Airīna ir mirusi. Donam tika palūgts doties uz slimnīcu un atpazīt līķi.

Slimnīcā Donam stāstīja, ka sieviete mirusi no sirds mazspējas. Viņam netika doti sīkāki skaidrojumi, kāpēc Airīna nomira.

Dzīve pēc Airīnas nāves

"Man bija 28 gadi un dzīve bija sabrukusi. Es nezināju, ko iesākt, jo biju palicis ar mazu bērnu," sacīja Dons.

Uzaugot, Aienam bija daudz murgu par to, kā nomira viņa māte. Viņš redzēja sevi skrienam pa slimnīcas gaiteņiem. Sapņos viņš bēga no liesmām. 

Kad Aiens paaugās, viņš vēlējās zināt, kas ar māti noticis, taču Dons atteicās šo komentēt. Arī neviens cits no ģimenes locekļiem nevēlējās runāt par Airīnu. Tā nu Aiens uzauga pat nezinādams, kāds cilvēks bija viņa māte.

Gadu pēc Airīnas nāves Dons iepazinās ar Judīti, ar kuru vēlāk Aienam izveidojās īpaša saikne un viņš jutās tā, it kā būtu kopā ar Airīnu. 

Gadu gaitā Donam pazuda kontakts ar Airīnas radiniekiem. Atskatoties pagātnē, Dons nesaprot, kāpēc ar Aienu nerunāja par Airīnu.

"Veidojot savu jauno dzīvi, tu nevēlies atskatīties pagātnē. Tu centies koncentrēties tikai uz to, lai ģimene būtu kopā," stāstīja Dons.

Kad Aienam bija jau 30 gadu, viņš apprecējās un pats kļuva par tēvu. Viņš nolēma aizpildīt tukšumus savā dzīvē.

"Kad tavam bērnam paliek trīs gadi, tu redzi, ka viņš ir tik mazs un neko no dzīves nesaprot. Es sevi pieķēru arvien vairāk un vairāk domājot par to, kas notika ar manu māti," stāstīja Aiens.

"Man vajadzēja noskaidrot, kas Airīna bija par cilvēku un kāda personība viņai bija," skaidroja Aiens.

Pirmo reizi kopš 18. dzimšanas dienas Aiens palūdza tēvam nonest atmiņu lādīti no bēniņiem. Viņš avīzē ielika sludinājumu, kurā aicināja cilvēkus ar viņu sazināties, ja kāds pazina Aiena māti.

"Airīnas draugi un radi ar mani sazinājās, dalījās stāstos, bildēs un atmiņās. Viņa joprojām dzīvoja cilvēku sirdīs ilgi pēc nāves," stāstīja Aiens.

Tomēr Aienu joprojām mocīja sajūta, ka viņš ir atbildīgs par mātes nāvi, jo arī Dons nezināja, kā Airīna precīzi nomira. Cilvēki, kuriem Aiens bija prasījis par mātes nāvi, stāstīja pretrunīgus stāstus.

Teju pēc diviem gadiem Aienam izdevās saņemt piekļuvi Airīnas medicīniskajiem datiem. "Tajos bija atbildes gandrīz uz visiem maniem jautājumiem."

Cilvēki Aienam stāstīja, ka Airīna nespēja izturēt dzemdības, tādēļ sākušās visas veselības problēmas. 

"Man šķiet, ka tolaik viņa apjukusi, jo nezināja, kas notiek. Tolaik par mentālajām problēmām bija grūti runāt," skaidroja Aiens.

Vīrietis parādīja ārstiem Airīnas medicīniskos dokumentus un viņam kļuva skaidrs, kas notika ar māti - pēcdzemdību depresija parādījās periodiski, kas pamatīgi sabojāja sievietes mentālo stāvokli, kas sekojoši radīja fiziskas veselības problēmas.