Nesēdi pie ugunskura ar telefonu! Ieteikumi saulgriežu svētku svinībām tautiskā garā

Foto: Augi, kas ir bīstami un kurus labāk svētkos neaiztikt

Lai gan tautasdziesmās mēdz teikt "visa laba Jāņu zāle", tā gluži nav taisnība. Visīstākās jāņuzāles ir madaras, baltais un sarkanais āboliņš, nārbuļi, pļavas dedestiņa, papardes, bet pirmo senatnē plūca buldurjāni jeb mūsdienās pazīstamo baldriānu. Jāņos pina arī īpašus vainagus, kuri sastāvēja tikai no ārstniecības zālītēm, bet pēc svētkiem vainagus izkaltēja un glabāja klētī – kad ziemā kāds saslima, tad vainagus vārīja tējā. Arī pārējos svētku vainagus glabāja klētī - no tiem tika vārīts vainagu uzlējums, kuru deva dzert jaundzimušajiem teliņiem.

Tradicionāli, kamēr sievas vāc zāles, vīri gatavo ugunskura vietu: novēro, kur saule lec, kur - riet. Jāņem vērā valdošie vēji. Ap uguni jābūt plašumam, lai apkārt varētu staigāt un dejot. Izvēles, kur kurt ugunskuru, ir plašas - kalna galā, dīķa malā, upes vidū uz salas vai uz plosta ezerā. Varbūt līgotāji kā kuršu zvejnieki liks malku laivā vai mucā un palaidīs jūrā? Vidzemnieki sagatavo vairākus ugunskurus visapkārt kalnam un vidū ceļ uguns kārti - pundeli. Naktī līgo no viena ugunskura pie nākamā, ejot pa saulei, tas ir, pa apli pulksteņa rādītāju kustības virzienā.

Tāpat gatavo celmu malku ar darvu un sarūpē lāpas nakts pārgājieniem. No iepriekš sarūpētajām bērza meijām sāk gatavot trīs vārtus: pa vieniem nāks jāņabērni, pa otriem rietēs saule un pa trešajiem tā lēks. Ja tiek svinēts kādā mazāk lēzenā vietā, noteikti vakaram jāsagatavo ugunsrats.

Tuvojoties vakaram, ar baltiem galdautiem klāj galdu un gaida ciemiņus.

Līgo, līgo!

Tradīcijas vēsta, ka mājiniekiem laipni ir jāsagaida viesus pie vārtiem. Tos jāaplīgo un jāapdzied Līgotāji, sētā ienākot, sasveicinās, dzied pretim, ko prot (klusējot nedrīkst nākt), un pasniedz ciemakukuļus. Savlaicīgi atbraukušie līgotāji palīdz saimniekiem svētku sagatavošanas darbos. Sievietēm vienmēr atrodas darbs virtuvē, vīriem - pie pļaušanas.

Uz Līgo galda noteikti jābūt sieram un alum (izcili, ja siers ir saimnieces siets, bet alus - saimnieka darināts), pārējo mielastu var taisīt pēc pašu ieskatiem.

Meitas un sievas pin raibu ziedu vainagus, lai būtu tik skaistas kā puķes un lai Dievs dotu auglību, raženus, veselus bērnus. Ir vairāki vainagu pīšanas veidi. Kas māk, pamāca nezinātājiem (pīt var bizē vai ar diegu). Meitas vij mazos zīlēšanas vainadziņus vai trejdeviņu ziedu (īpaši lasītu ziedu) vainagus. To dara tā: paiet pļavā deviņus soļus un noplūc trīs ziedus, ko ierauga, iepin tos vainagā, atkal paiet deviņus soļus, noplūc trīs ziedus, iepin tos vainagā un tā turpina. Puišiem un vīriem pin ozolzaru vainagus, lai tiem tiek ozolu spēks un diženums. Neviena galva nedrīkst palikt bez vainaga!

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu, dziedātājus - par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur viņus laipni uzņem, pacienā ar sieru, alu, un citu ko. Interesanta tradīcija ir kaimiņus apmētāt ar Jāņuzālēm - tas tiek uzskatīts par svētības došanu.

Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdzied. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Vēsturiski tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas.

Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Uguns un ūdens rituāli

Ap pusnakti ceļ gaisā iededzinātu kārti, kas ir apvīta ar ozollapu vītni. Šis rituāls apzīmē Jāni. Pēc tradīcijām, tas nozīmē pasargāšanos no nelaimēm. Jo kārts ir garāka un uguns deg augstāk, jo lielāka platība tiek apgaismota ar svētā Jāņa liesmu. Tādējādi arī lauku zeme iegūst labāku auglību.

Tad laiž ugunsratu - ratu apsien ar salmiem, ielej vai apsmērē ar degošu vielu, un nakts melnumā, ap diviem, to aizdedzina un ripina no kalna. Šis rituāls nozīmē apaugļošanu un zemes svētību. Tajā pat laikā tas nozīmē arī Saules došanos lejup jeb dienas gaisma ar katru dienu kļūs īsāka.

Agrāk, izgatavojot šo ratu, izmantoja vecos zirga ratu riteņus. Tomēr mūsdienās šāda veida rati ir deficīts, tāpēc pārsvarā izmanto pļaujmašīnas vecos riteņus vai kādus citus. Galvenais, lai tie būtu pietiekami smagi. Svarīgākais esot, lai rats noripo līdz kalna pakājei, kaut vai ar vairākiem ripināšanas piegājieniem.

Pēc ugunsrata dedzināšanas taisa plostus un iet peldēties. Plostus veido no nelieliem koka sprunguļiem. Virs plosta jāliek vairākus degošus skaliņus, reizēm arī Jāņu vainagu labākam izskatam. Šo rituālu parasti veic vēlā nakts stundā un tas palielinot cilvēka skaistumu un veselību.

Ieskatīšanās nākotnē

Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.

Ticējumos teikts, ja Jāņu naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no deviņām šķiru puķēm un ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. Savukārt, lai noskaidrotu, cik gadu jāgaida līdz kāzām, neprecētām meitenēm Jāņu naktī jāsviež ozola vainags ābelē - cik reizes vainags kritīs zemē, tik ilgi vēl jāgaida.

Toties, metot vainagus ūdenī, zīlēja mūža ilgumu - ja vainags nenogrima, tas nozīmēja, ka vismaz vienu gadu vēl dzīvos.

Rotaļas gada īsākajai naktij