Vēstule no cietuma. Visu vīrieša mūžu tēvs pavadījis aiz restēm, nu ieslodzīts ir pats dēls

Kad tu pieteicies, es pats biju bērns. Man šķita ka esmu liels vīrietis, taču patiesībā es pat nenojautu, ka pats atradīšos aiz restēm, bet tevi nolemšu tādai pat bērnībai kā man - bez tēva.

Atceros, ka piecu vai sešu gadu vecumā izteicu savai mammai vēlmi satikt tēvu. Viņš bija ieslodzīts, taču drīz vien mēs viņu apciemojām. Es no tās tikšanās reizes neatceros daudz, vien to, cik lepni viņš mani lielīja citiem ieslodzītajiem.

Nākamo reizi viņu satiku astoņu vai deviņu gadu vecumā, kad viņš jau bija uz brīvām kājām. Viņš dzīvoja kopā ar savu mammu, netālu no manas un mammas dzīvesvietas, tāpēc man atļāva viņu apciemot. Kolīdz ierados viņa dzīvoklī, viņš aizgāja. Pavadīju tur visu nedēļas nogali, viņš laiku pa laikam uzradās, tad atkal nozuda, taču es biju laimīgs kaut mazu brīdi uzturēties viņa klātbūtnē.

Es viņu apciemoju vēl divas reizes līdz tas pēkšņi apstājās. Tikai pēc vairākiem gadiem mana mamma sadūšojās atklāt, ka viņš ir palūdzis mani pie sevis vairs nevest. Ta arī viņu nesatiku, līdz 10 gadu vecumā mani pieķēra apzogam veikalu. Mamma viņam piezvanīja un lika visu ar mani izrunāt, taču tā vietā viņš mani aizveda līdz klubam, kur atkal izlielīja saviem draugiem un pēc tā es gaidīju mašīnā, kamēr viņš pats tirgoja narkotikas.

Bez jebkādas sarunas, pamācības vai brīdinājuma viņš mani aizveda mājās. Sekoja vien solījums tikties nākamajās brīvdienās. Vienīgi tā nākamā nedēļas nogale pienāca pēc 11 gadiem. Mani cietumā bija sadūruši un mamma nolēma viņu pamudināt mani apciemot.

Līdz pat šai dienai neesmu viņu nosaucis par tēti. Es ļoti negribēju, lai mani bērni justos un rīkotos tāpat. 

Tavu mammu es satiku kādā ballītē tieši savā dzimšanas dienā. Kad atklājās, ka viņa ir stāvoklī, uzreiz pieņēmu lēmumu palikt viņas un tavā dzīvē, un uzņemties rūpes par visu ģimeni. Kad raudzījos nākotnē, domāju tikai par mums kā ģimeni. Bija laiks kļūt par vīrieti.

Diemžēl es aizgāju nepareizajā virzienā un jau pēc pāris nedēļām es biju ieslodzīts par slepkavību. Nevienu neinteresēja, ka šāvējs bija kāds cits. Es biju automašīnā un ar to pietika.

Atceros pirmo reizi, kad tevi ieraudzīju. Tev bija dažas nedēļas un mamma atveda tevi uz cietumu. Diemžēl satikšanās aizkavējās, tāpēc es paspēju tevi apskatīt tikai caur stikla sienu. Es turējos, taču, kad tiku līdz savai kamerai, raudāju kā zīdainis.

Kad tev bija astoņi gadi, tevi adoptēja mana māte. Man atlika vien parakstīt dokumentus. Man šķita, ka tev pietiks ar mammu, taču izrādījās, ka tev vajadzēja arī mani. Vismaz daļu no manis.

Tu teici, ka mani ienīdi. Un es to saprotu. Tavā dzīvē nebija vīrieša, kas varētu aizsargāt un paskaidrot. Parasti, kad tev bija neskaidrības, tu tās risināji pats. Beidzot es saprotu, kāpēc tu man neatbildēji reizēs, kad prasīju, kas jauns, kā varu palīdzēt, kas notiek. Tu biji radis ar to visu dzīvot pats, tu pieņēmi, ka es tev palīdzēt nevarēšu. 

Tava mamma centās pildīt mūsu abu lomu, tomēr mammas nezina, kā būt par tēti tādā rajonā. Ne velti tik daudz melnādainu puišu nonāk cietumā - viņu tēvi nebija blakus, kad tas bija nepieciešams.

Dēls, patiesībā mēs esam līdzīgi. Arī es skraidīju apkārt pa rajonu, darīdams dažādas lietas, kas mani noveda līdz cietumam. Toties mani cienīja, man tas bija svarīgi. Un es redzu, ka tu pieļauj tās pašas kļūdas. Esmu vīlies sevī. 

Bet es mēģināju! Reiz, kad tev bija vien divi gadi, mana mamma atveda tevi uz cietumu. Es tev toreiz rokās ieliku "Guess" pulksteni, taču mana māte par to vien izteicās, ka tu esi pārāk mazs un to pazaudēsi. Redzi, esot tēvam, no cietuma bieži nākas meklēt citus veidus, kā kompensēt savu neesamību.

Tagad, kad esi šeit, es joprojām nejūtos par sevi gana pārliecināts, lai sniegtu padomus. Var uzskatīt, ka uzaugu cietumā, tāpēc man ir noteikts priekšstats par to, kā jāuzveds vīrišķīgam vīrietim. Tomēr no brīža, kad tu ienāci manā dzīvē, esmu sācis labāk izprast tēva lomu.

Esmu sapratis, ka pāri visam tev vajag manu mīlestību. Es mīlu tevi, dēls! Tiesa es uzskatu, ka tas ir darbības vārds, tāpēc centīšos to izrādīt arī savos darbos. 

Dēls, mums daudz vienam no otra jāmācās. Tu man varētu pastāstīt kā kļūt par labāku tēvu. Arī man ir, ko stāstīt. Pats galvenais ir atcerēties, ka mēs visi reiz kļūdāmies un no kļūdām ir jāmācās! Visslikākais ir atkārtot vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal. Es redzu, ka tu to dari. Tu esi sevi norakstījis. Tev šķiet, ka šī kļūda nozīmē, ka visa tava dzīve ir beigusies un tev ir zudusi motivācija censties. 

Es baidos, ka tu palaidīsi garām to brīdi, kad mācīties. Saprotu, ka tagad esi sagrauts, bet, lūdzu, atrodi savās sāpēs atbildes. Es tevi lūdzu, izmanto šo laiku, lai saprastu, kas tu esi, ko vēlies un kas vari būt!