"Nevilciniet laiku, māmiņas!" Kristīne Misāne konsultē mātes, kas pēc šķiršanās ar cittautiešiem nonākušas grūtu lēmumu priekšā (16)

Viņam ir lielākas iespējas tīri praktiski orientēties un meklēt palīdzību. Ir ļoti apsveicami, ka tiek veidoti dažādi psiholoģiskās palīdzības rīki," skaidro Japiņa.

Viņa stāsta, ka visbiežāk gan cilvēki vēršas uzreiz Tieslietu ministrijā vai uzmeklē advokātus. 

"Ja kādam no vecākiem nav rocības saņemt vajadzīgo palīdzību, tad ir iespēja vērsties pie Latvijas valsts juridiskās palīdzības administrācijas," saka Japiņa.

Japiņas galvenais padoms, ja rodas šāda konfliktsituācija – nenovest to līdz baltkvēlei, bet mēģināt risināt savlaicīgā stadijā, kamēr vecāki vēl ir spējīgi viens ar otru sarunāties.

Katrs šāds gadījums ir emociju pārpilns un bērns ir tikai rīks kā vienam vecākam kārtot attiecības ar otru vecāku. Profesionāļu palīdzība agrīnā stadijā varētu būt kāds mediators vai sociālie dienesti, bet vēlīnā stadijā, kad jau ir jāvienojas par bērna dzīvesvietu, tad jau ir runa par zvērinātiem advokātiem.

"Vēstniecības ārvalstīs nesniedz juridisko palīdzību, tāpēc mūsu ierosinājums ir laikus, agrīnā stadijā jau meklēt profesionāļu palīdzību," stāsta Japiņa.

Misāne skaidro, ka trešajās pasaules valstīs ir daudz sarežģītāk, jo nav apvienoto Eiropas Savienības konvenciju un pieņemto paktu, līdz ar to likumdošana ir citādāka.

"Galvenais ir izvērtēt un saņemt juridisko palīdzību no cilvēkiem, kuriem ir pieredze starptautiskajās bērnu tiesībās. Trešajās pasaules valstīs bieži vien advokātiem nav šādas pieredzes, viņi balstās tikai un vienīgi uz savu iekšējo likumdošanu. Māmiņām sanāk domstarpības tieši tad, kad bērns nav šīs valsts pilsonis," viņa stāsta.

"Ja māmiņa ir Latvijas pilsone un sauc Latviju par savām mājām, tad bērnam vajag pieņemt Latvijas pilsonību, lai, domstarpību gadījumā, var atgriezties Latvijā," skaidro Misāne.

Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktore Baiba Jugane-Lintere skaidro, ka, runājot par bērnu nolaupīšanu, jāņem vērā, ka starp vecākiem bieži nav panākta vienošanās par saskarsmes tiesībām.

"Tādos gadījumos, kad cilvēks ir spiests doties atpakaļ uz savu iepriekšējās mītnes zemi, tā ir uzskatāma par civiltiesisko nolaupīšanu Hāgas konvencijas ietvaros. Tālāk tiek lemts, vai šis bērniņš ir atgriežams vai viņam ir jāpaliek te, Latvijā. Hāgas mehānisms dibināts ar mērķi lemt, kurā valstī strīds ir jārisina," stāsta Jugane-Lintere.

Viņa pauž, ka pastāv trīs soļu princips.

"Pirmais. Izvērtēt konkrēto valsti – vai es spēšu aizstāvēt ne tikai savas, bet arī bērniņa intereses. Otrais. Ja saņemti pirmie signāli, ka iespējams būs konflikts ar otru pusi, ir jāmēģina miermīlīgi risināt šie jautājumi. Trešais. Krīzes situācijā, kas ir psiholoģiska vai fiziska vardarbība - cilvēks bēg prom no valsts," skaidro Jugane-Lintere.

Ja ir konstatēta vardarbība, tad var tikt izskatīts jautājums, ka bērniņam ar vecāku nav jāatgriežas valstī, no kuras viņi ir aizbēguši.

"Kristīnes Misānes lieta bija komplicēta, jo tā nebija Hāgas nolaupīšanas lieta, mēs to risinājām izdošanas kontekstā, līdz ar to šis ir tas gadījums, kad bērnu neatgriež konkrētā valstī, ja tiek pierādīti psiholoģiskās vai fiziskās vardarbības fakti," viņa turpina.

Misāne skaidro, ka viņai bija aizsardzība Dienvidāfrikā pret vardarbību, taču tas daudzus cilvēkus neaptur.

"Mans gadījums bija sarežģīts, bet es kā juriste rīkojos saskaņā ar noteiktās valsts likumdošanu, taču ir ļoti daudzas valstis, kurās pastāv psiholoģiskā un fiziskā vardarbība gan pret māmiņām, gan pret bērniem. Man izdevās pierādīt vardarbību un tika pieņemts lēmums, ka bērns nevar atgriezties valstī, kur viņš ir dzimis.

Nevilciniet laiku, māmiņas! Katra diena, katrs mēnesis ir svarīgs, lai risinātu šāda veida problēmas. Vajag interesēties, nevis gaidīt," mudina Misāne.

Portāla "Latvijas Vēstnesis" galvenā redaktore Edīte Brikmane raidījumā stāsta, ka portālā ir sadaļa, kurai tiek iesūtīti arī šāda tipa jautājumi, taču ne tik sarežģīti. Brikmane cilvēkiem iesaka vērsties kompetentā iestādē, piemēram, Ārlietu ministrijā vai meklēt advokātu palīdzību, tomēr atzīst, ka arī portālā tiek meklēts padoms par to, kā rīkoties. 

Visbiežāk par šo tēmu interesējas latvietes, kas plāno valsti pamest kopā ar savu bērnu. Sievietes uztrauc, vai tiešām valstī ir likums, kas paredz, ka bērna tēvs var aizliegt doties prom, īpaši, ja nav licies ne zinis jau ilgu laiku.

Ja bērnu aizbildniecības tiesības ir abiem vecākiem, tēvs tik tiešām var stāties pretī valsts pamešanai ar abu atvasi, pat tad, ja viņš nav iesaistījies ne ģimenes, ne bērna dzīvē. 

Brikmane uzsver, ka liela problēma Latvijā ir izpratnes trūkums par to, kas vispār ir vecāku aizgādība, ko tā nozīme, kādas ir tiesības un pienākumi.

"Pastāv uzskats, ka lielākas tiesības pieņemt lēmumus par bērnu ir tai personai, pie kuras bērns dzīvo. Visbiežāk tās ir mammas. Taču tā tas nav, tāpēc beigās sanāk tāds pārsteigums" pauž Brikmane.

Rīgas Bāriņtiesas juridiskās nodaļas vadītāja Marija Ļeonova apstiprina, ka, ja vien nav pieņemts kāds īpašs noteikums, vienādas tiesības uz bērnu ir abiem vecākiem.

Jebkurš jautājums, kas saistīts ar bērna dzīvi, ir mierīgi risināms vecāku starpā. Ja vienoties neizdodas, var vērsties tiesā, taču tas neatrisinās jautājumu par bērnu un vecāku saskarsmi.

Ļeonova uzskata, ka bērna labākajās interesēs ir vecāku mierīga vienošanās, jo neviena iestāde nepieņems lēmumu, ar ko būs apmierināti abi vecāki. Tas novedīs pie turpmākiem strīdiem, kas noteikti nav veiksmīgs attiecību modelis, un bērns no tā cietīs.

Ir ģimenes, kurām tas izdodas. Savu stāstu pastāstīja divu bērnu mamma no Vācijas, kura nonākusi neatrisināmā konflikta situācijā ar savu vīru - Vācijas pilsoni. Tolaik sieviete ar bērniem dzīvoja Dānijā.

"Bijām ziemas brīvlaikā aizbraukuši ciemoties uz Vāciju. Atvaļinājuma laikā starp mani un vīru izcēlās konflikts, kā rezultātā vīrs paziņoja, ka vecākais dēls paliks Vācijā un uz Dāniju atpakaļ nebrauks. Man bija jāatgriežas darbā, bet bērniem bija jādodas uz bērnudārzu. Vīrs draudēja, ka, ja tuvošos viņa vecāku mājai, tiks izsaukta policija," stāsta sieviete.

Viņa Dānijā atgriezās tikai ar vienu bērnu.

"Tas mani satricināja. Tas mammai ir ļoti liels pārdzīvojums. Bija divi, bet pēkšņi viena bērna vairs nav," viņa turpina.

Vīrs neesot atļāvis ar bērnu sazināties. Lika nosūtīt bērna pasi, lai viņu piereģistrētu Vācijas bērnudārzā nu viņš kļūtu par "īstu Vācijas pilsoni". Sievietes draudzene palīdzēja atrast labu advokāti, kura telefoniski deva ļoti labus padomus par to, kā rīkoties tālāk.

"Griezos arī Latvijas vēstniecībā, taču viņi man palīdzēt nevarēja un lika vērsties tur, kur es esmu pierakstīta, un tajā brīdī tā bija Dānija. Viņi man arī palīdzēja bērnu atgriezt no Vācijas uz viņa tā brīža dzīvesvietu - Dāniju. Nevienam no mums nav Dānijas pases, bet dzīvesvieta ir ļoti svarīga. Sākotnēji kontaktējās tikai abu valstu iestādes, tad sarunās tika iesaistīts bērna tēvs," viņa stāsta.

Atgriešanas process esot noritējis mierīgi, tēvs bērnu atvedis atpakaļ uz Dāniju brīvprātīgi, vēsta Latvijas Radio. Visticamāk, jo apzinājies, ka pretējā gadījumā var nonākt cietumā. 

"Vīrs man pateica, ka nevaru bez viņa ziņas ar bērniem pamest Dāniju. Tāds bija arī tiesas lēmums. Lūk, tas ir tas likums, kas ir jāievēro," viņa stāsta.

Sieviete pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Vācijā, jo viņš joprojām bērniem ir vislabākais tētis. Viņa saprata, ka bērni būs priecīgi satikties ar tēvu katru dienu, tāpēc viņa nolēma atgriezties Berlīnē.

"Kaut arī beigas nav gluži laimīgas, jo konflikts starp mums joprojām ir, es domāju, ka bērniem tas ir pats labākais, kas var būt - iespēja katru dienu satikt abus vecākus," stāsta sieviete.