Pētniece: Latvijas 21. gadsimta realitāte - nabadzība (4)

Viņa uzsvēra, ka nabadzība nav tikai ēdiena vai mājokļa trūkums. Nabadzība ir arī sociālo, veselības, izglītības un kultūras resursu trūkums. Tāpat viņa uzsvēra, ka piederība noteiktām sociālām grupām ietver augstāku nabadzības risku.

Viņasprāt, nabadzība nav tikai indivīda paša atbildība vai vaina. Tāpēc nabadzības instrumentiem ir jābūt daudzveidīgiem un vērstiem uz visa veida resursu kā cilvēka cienīgas dzīves pamata stiprināšanu. Tik pat svarīgi ir, lai nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas pasākumi ir mērķtiecīgi vērsti uz konkrētām sociālām grupām, sacīja Kļave.

Viņa norādīja, ka līdzās citiem izaicinājumiem, viena no problēmām ir arī ilgstošs bezdarbs un grūtības cilvēkus motivēt. Tāpat daļai iedzīvotāju ir zemas finanšu prasmes - cilvēki paņem ātros kredītus, neapzinoties, kādas būs tā sekas, jo viņi var nonākt vēl lielākā trūkumā.

Viņa uzsver, ka Latvijā būtu jāattīsta iedzīvotāju digitālās, finanšu un sociālās prasmes, lai palīdzētu cilvēkiem nenonākt problemātiskā situācijā.

Viņa piebilda, ka sarunās ar Latvijas Bankas pārstāvjiem uzzinājusi, ka skolās arvien vairāk šos jautājumus māca, lai jau preventīvi cilvēki "neiekristu šajos slazdos".

Kļava arī uzsvēra, ka Latvijā ir selektīva ienākumu testēta pieeja atbalsta sniegšanā. Viņasprāt, arī šo aspektu vajadzētu stiprināt. Viņa sacīja, ka ar zemu pabalstu līmeni, cilvēks ir jāmotivē, nevis jāļauj "ilgstoši uzturēties pabalsta siltumā". Cilvēkam jārada spiedīgāki apstākļi, lai viņš pats varētu risināt situāciju, uzskata pētniece.

"Manuprāt, nabadzība nav tikai paša indivīda atbildība un vaina, tāpēc nabadzības mazināšanas instrumentiem ir jābūt daudzveidīgiem, jo cilvēki, kas nonāk šajās situācijās, arī ir dažādi un viņu problēmu cēloņi arī ir atšķirīgi. Tāpēc rīcībpolitikai jābūt mērķētai uz noteiktām grupām un ar maksimāli individuālu pieeju, jo īpaši," uzsvēra Kļave.

Savukārt krīzes centra "Skalbes" vadītāja Zane Avotiņa sacīja, ka Covid-19 radītās krīzes sākums uzskatāmi parādīja, kā cilvēki jūtas, tostarp, cik droši jūtas par savu ikdienu, pienākumiem un darbu.

Šajā laikā centra diennakts krīžu tālrunis, kas nodrošina iedzīvotājiem psiholoģisko atbalstu, saņēma zvanus no cilvēkiem, kas bija norūpējušies par savu finansiālo stāvokli un darbu, spēju parūpēties par savu ģimeni un pašiem par sevi.

"Sarunās bija dzirdami tādi izteicieni, ka ir bailes pazaudēt ienākumus, bailes palikt uz ielas bez iespējām aprūpēt sev tuvos cilvēkus, milzīgs stress par risku, ka var zaudēt darbu. Arī izmisums, piemēram, jau zaudējot darbu un izjūtot neziņu. Tāpat cilvēki kaunējās par to, ka var nonākt situācijā, ka jālūdz palīdzība un atbalsts," uzsvēra Avotiņa.

Viņa akcentēja, ka sabiedrībā valda daudz stereotipu un aizspriedumu, bieži liekot vienādības zīmes, piemēram, alkoholiķis ir vienāds ar bezdarbu un nabadzību, saslimšana ir vienāda ar nabadzību un tā tālāk.

"Tas ir milzīgs slogs cilvēkiem, kas zaudē darbu vai līdzekļus, lai par sevi parūpētos," sacīja Avotiņa, rezumējot, ka, viņasprāt, sabiedrībā trūkst empātijas.

Pēc viņas teiktā, sabiedrībā valda arī stereotips, ka visi bez pajumtes palikušie ir noziedznieki un zagļi. Tas krīzes situācijā nonākušajos cilvēkos veicina negatīva priekšstata veidošanos pašiem par sevi, uzsvēra speciāliste.

Viņa skaidroja, ka pašvērtējuma trūkums veicina gan stresu, gan var palielināt risku saslimt ar dažādām garīgām slimībām. Tāpat tas var novest arī līdz dažādām atkarībām, jo nereti cilvēki krīzes situācijā domā tikai par tādām lietām kā ēdienu, siltumu un arī attālināšanos no realitātes. "Cilvēki nereti izvēlas lietot alkoholu, lai nebūtu jāpiedzīvo kauns par situāciju, kurā nonākuši," sacīja Avotiņa, piebilstot, ka daudz retāk šādos brīžos tiek domāts par tālejošiem mērķiem.

Savukārt Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors akcentēja, ka departaments regulāri veic gan Rīgas iedzīvotāju vajadzību, gan esošo pakalpojumu monitoringu.

Viņš pastāstīja, ka 60% no sociālās palīdzības saņēmējiem Rīgā ir pensionāri. Dati rāda, ka 2019.gadā Rīgā 23 000 iedzīvotāju saņēma sociālo palīdzību. Apmēram puse no tiem ir vientuļie pensionāri, vai tie pensionāri, kas dzīvo kopā. "Tā kā šī ir īpaša riska grupa, mums radās jautājums, vai tā vajadzētu būt. Ja uzskata, ka darbspējīgās personas varētu būt pašas vainīgas pie savas situācijas, jājautā, vai pensionāriem pastāv objektīvas iespējas pašiem palielināt savus ienākumus," retoriski vaicāja Moors.

Departamenta apkopotie dati arī liecina, ka dzīvokļa pabalstam ir vislielākā ietekme, lai palīdzētu pensionāriem izkļūt no relatīvās nabadzības. Vienlaikus Moors secināja, ka visi iedzīvotāji pēc sociālās palīdzības saņemšanas joprojām atrodas zem nabadzības sliekšņa.

"Garantētais minimālais ienākuma līmenis visbūtiskāk ietekmē nabadzības mazināšanu. Jo lielāks ir garantētais minimālais ienākums, jo lielāka ir tā ietekme," akcentēja Moors.

Viņš piebilda, ka vislielākie ieguvēji no dzīvokļa pabalsta ir pensionāru ģimenes, mazāk iegūst vientuļie pensionāri un ģimenes ar darbspējīgām personām. Attiecīgi, ja esošā sistēma paliek spēkā, tad kritērijiem vismaz piecu gadu laikā ir jāmainās, uzskata Moors.