"Zāles nesakārto dzīvi." Neiroloģe Sandra Vestermane par to, kā strādā smadzenes un kā psihiskie procesi neizbēgami ietekmē fiziskos (7)

Kortizols traucē normālu hipokampa (smadzeņu daļa, kam ir liela nozīme informācijas saglabāšanai no īstermiņa atmiņas ilgtermiņa atmiņā), amigdalas (smadzeņu daļa, kam ir nozīme atmiņas apstrādē, lēmumu pieņemšanā un emocionālo reakciju veidošanā) darbību, kā rezultātā tas ietekmē neiromediatoru darbību.

Izpētītākie neiromediatori vai neirotransmiteri, kas saistīti gan ar depresiju, gan trauksmi, ir seratonīns un noradrenalīns. Par dopamīnu runa vairāk ir saistībā ar motivācijas, uzmanības un atalgojuma sistēmas traucējumiem.

Šobrīd ir attēldiagnostikas pētījumi, kas veikti ar funkcionālo magnētisko rezonansi (fMRI), spektrālo emisijas tomogrāfiju (SPEKT), pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET), kuri parāda vizuālos attēlus, kuros redzami funkcionāli metaboli vielmaiņas traucējumi noteiktās smadzeņu daļās.

Tātad iespējams pierādīt strukturālas un funkcionālas izmaiņas noteiktās smadzeņu daļās.

Piemēram, pieres daļā, kas ir svarīga emociju regulēšanā un kognitīvām funkcijām, amigdalā, hipokampā, hipotalāmā un daudzās citās struktūrās.

Turklāt neirotransmiteru, neiromediatoru traucējumus attēldiagnostikas un funkcionālos pētījumos apstiprina tieši ar antidepresantiem, analizējot receptoru aktivitāti un blīvumu, pašu neirotransmiteru aktivitāti noteiktās smadzeņu zonās, kuri iedarbojas uz seratonīna un neoradrenalīna vielmaiņu, veicot mērījumus pirms un pēc terapijas.

Runājot par depresiju, jāņem vērā ģenētiskie un vides faktori – hronisks stress, kas noved pie izdegšanas sindroma, kas saistīts ar situācijām darba vidē, – un citi. Kas attiecas uz iekšējiem stresoriem, mūsu domām, jau tagad ir zināms, ka domas saistītas ar emociju ģenerēšanu.

Ja mēs mēģinām izsekot savas ikdienas domas, tad ļoti bieži ir tā, ka lielāko dienas daļu mēs pavadām negatīvās, disfunkcionālās domās.

Ja mums ir negatīvas domas par to, ka viss ir slikti, viss būs slikti, ir netaisnība visapkārt, un es esmu niecība – tas uztur mūsu negatīvās emocijas – bailes, dusmas, kaunu, vainas sajūtu, aizkaitinājumu, neapmierinātību un tā tālāk. Tas savukārt ģenerē fizioloģiskos procesus, kuri izpaužas ar dažādu orgānu sistēmu funkcionāliem traucējumiem un ilgtermiņā transformējas hroniskās slimībās.

Funkcionāli traucējumi ir tie, kuri vēl nav nostiprinājušies organismā, piemēram, cilvēki ar veģetatīvo distoniju staigā pie dažādiem ārstiem, pārbaudās, neko viņiem neatrod orgānos, tie ir veseli, jo nav stabilu strukturālu un funkcionālu traucējumu.

Tas nozīmē, ka tas ir tas brīdis, kad ir "jāsakārto galva".

Tā sakot, tev ir jādara kaut kas ar savu stresu, trauksmi, lai nenonāktu nopietnākā situācijā ar nopietnākiem traucējumiem, jo, ja neko nedara, tad šī veģetatīvā distonija var transformēties hroniskās slimībās.

Noteiktā vecumā, 40-50 un vairāk gados, būs gan sirds slimības, gan asinsspiediena problēmas, gan traucēta vielmaiņa, gan autoimūnās slimības, un tad jau tikai ar psihoterapiju vien vairs nebūs līdzēts. Būs nepieciešami medikamenti un citas nopietnākas medicīniskās iejaukšanās.

Runājot par neirotransmiteriem, to ir simts un vairāk, no kuriem mēs visus labi nezinām, jo ir vēl maz izpētīti. Tie par kuriem mēs runājam ir serotonīns, noradrenalīns, dopamīns, glutamāts, gamma-amino-sviestskābe, oksitocīns, enogēnie opiāti. Tiem ir arī noteikta funkcija un vieta smadzenēs.

Runā, ka zarnām ir savas "smadzenes" Tas gan īsti nav korekti, jo "zarnu smadzenes" veido veģetatīvā nervu sistēma, kas arī sintezē, piemēram, serotonīnu, kura ir daļa no perifērās nervu sistēmas, kas, protams, ir savienota ar galvas smadzenēm.

Būtībā tā doma ir, ja mēs mēģinām mazināt stigmu saistībā ar psihiskajām slimībām, kad daudzi cilvēki uzskata, ka tas viss ir izdomāts, tad mēs paņemam, piemēram, depresijas pacientu un uztaisītu datortomogrāfiju, būtu redzamas kaut kādas novirzes no normas?

Ar mums Latvijā pieejamām metodēm, datortomogrāfā, magnētiskajā rezonansē, specifiskas izmaiņas depresijas pacientam nebūs diagnosticējamas.

Bet magnētiskā rezonanse var norādīt uz to, ka ir kaut kādi strukturāli traucējumi - nespecifiski vaskulāri perēkļi pieres daļā, bet neviens nekad nepateiks – "jums ir depresija".

Tas netieši norāda uz to, ka ir izjaukts savienojums starp smadzeņu garozas un zemgarozas daļu, kas var radīt emociju regulēšanas traucējumus. Depresijai raksturīgas izmaiņas var redzēt funkcionālajā magnētiskajā rezonansē, PET un SPEKT.

Zemgarozā mums ir emociju regulēšanas, ģenerēšanas centri, un garozai šīs emocijas vajag nomierināt, un ja ir izmainīti šie savienojumi, tad liekot kopā ar klīnisko ainu, varam noteikt diagnozi.

Bet citviet pasaulē ir pieejama šāda diagnostika?

Citviet pasaulē, piemēram, Amerikā ir daudz plašāk pieejamas PET un SPEKT metodes. Bet Jebkurā gadījumā depresijas diagnozi nekur un nevien nenoteiks tikai pēc attēldaignostikas. Vienmēr svarīga simptomātika, klīniskā aina.

Netieši vēl var izmantot elektroencefalogrāfiju (EEG) un noteikt, ka cilvēkam, piemēram, pieres daļā ir lēnāks ritms nekā būtu norma noteiktā vecuma grupā, kas var norādīt uz funkcionāliem traucējumiem, kuri var izpausties ar kognitīviem (atmiņas, uzmanības) traucējumiem, ģeneralizētu trauksmi, emociju regulācijas traucējumiem un citiem.

Bet ir nosacījums, ka pacientam jābūt tādam, kurš vēl nav sācis lietot medikamentus, un izmeklējumu (EEG) var veikt pirms medikamentu uzsākšanas, un tad pēc laika var to atkārtot un pakontrolēt terapijas efektivitāti.

Kas rodas vispirms – psihiskie vai fiziskie traucējumi?

Vispirms rodas psihiskie traucējumi, tad seko fiziskie. Ar psihiskajiem traucējumiem mēs saprotam ne tikai šizofrēniju vai depresiju, bet arī trauksmi un veģetatīvo distoniju un citus, jo tas ir izjaukts līdzsvars veģetatīvajā nervu sistēmā starp aktivāciju un nomierināšanos un centrālo regulāciju.

Mums nepatīk saukt veģetatīvo distoniju par psihiskiem traucējumiem, jo daudziem stigmas dēļ ir bail vērsties pie psihiatra.

Ja trauksmi un veģetatīvo distoniju ārstē pie neirologa, tad tiek uzturēta ilūzija, ka tie nav psihiski traucējumi.

Bet jebkurā gadījumā psihiskie traucējumi ir nopietns riska faktors fiziskajām slimībām.

Runājot par depresiju, ir pierādīts, ka depresija paaugstina risku sirds asinsvadu saslimšanām, un depresija ir priekšstāvoklis gan Alcheimera demencei, gan cita veida demencēm, kas attīstās ar vecumu.

Vai depresija vienmēr jāārstē?

Domāju, ka daudz cilvēku dzīvo ar neārstētu depresiju vieglā vai vidējā formā, un cenšas paši tikt galā. Un tad ir kaut kāds brīdis, ap gadiem 40 vai vairāk, kad pēkšņi cilvēks saprot, ka vairs netiek galā un visa dzīve pagājusi depresijā, un tagad beidzot ir kaut kas jādara, bet nez kāpēc no medikamentiem nav gaidāmais efekts. Kāpēc? Tāpēc, ka depresijas pirmā epizode ir bijusi iespējams kaut kad bērnībā vai pusaudža vecumā, kad tam neviens nepievērsa uzmanību.

Tas, kas šobrīd ir zināms –  ja pirmā depresijas epizode nav tikusi ārstēta, tad katra nākamā sliktāk reaģē uz terapiju, jo bioķīmiskas un strukturālās izmaiņas smadzenēs ir nostiprinājušās.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atkal atgriežamies pie termina stress. Tātad, agrīnās dzīves stress – bērnībā pārdzīvota fiziska vai emocionāla vardarbība, novārtā atstāšana vai kaut kādas problēmas skolā, komunikācijā, vecāku šķiršanās, zaudējumi, kas ir bijuši bērnībā, veicina trauksmes un depresijas attīstību.

Liela daļa cilvēku, kuri bērnībā piedzīvojuši pirmo depresijas epizodi, vēlāk, 20-30 gadu vecumā, it kā pēkšņi saskaras ar veģetatīvo distoniju, panikas lēkmēm.

Veģetatīva distonija nerodas uz līdzenas vietas, tai noteikti ir kaut kāds skaidrojums saistībā ar pagātnes pieredzi, kura tiek saglabāta smadzenēs. Katram cilvēkam ir sava kompensēšanas, līdzsvarošanas spēja, līdz vienam brīdim, kad iekšējās līdzsvaru regulējošās sistēmas dekompensējas.

Ļoti daudzi ir dzirdējuši par "laimes hormonu" dopamīnu, kaut gan tas ir tikai viens no neiromediatoriem, kas atbild par cilvēka emocionālo stāvokli. Kādas ir galvenās vielas, kas nosaka mūsu emocijas un jūtas, un kādas ir to funkcijas?

Tas ir ne tikai dopamīns, tie ir hormoni vai vielas, kas nosaka mūsu labsajūtu, tāpēc nevar teikt "laimes hormons". Bez dopamīna, ir vēl serotonīns, oksitocīns, endogēnie opiāti, endokanabioīdi – narkotiskās vielas, kuras ražo mūsu pašu smadzenes – un citi.

Mūsu smadzenes tiecas pēc labām sajūtām, un tām ir vienalga, vai labo sajūtu mēs dabūjam, kaut ko apēdot, iedzerot, uzpīpējot, lietojot narkotikas vai, piemēram, izdarot kaut kādu darbu, kas sagādā gandarījumu, atalgojuma sajūtu, kad gribas vēl un vēl, ko nodrošina dopamīns, serotonīns un endogēnie opiāti.

Smadzenes pašas sintezē baudu un labsajūtu veicinošas vielas kā reakciju uz darbību, pieredzi, dažādiem ārējiem un iekšējiem kairinājumiem.

Tas, kādēļ es ierunājos par dopamīnu, ir tādēļ, ka ir gandrīz vai tāds stereotips, ka – dabūsi dopamīnu, viss būs labi. Bet ja runā, piemēram, par to pašu depresiju, tad galvenais tomēr ir seratonīns.

Tieši pie depresijas galvenie ir serotonīns, noradrenalīns, netieši arī endogēnie opiāti, dopamīns un citi.

Bet par dopamīnu ir šāds stereotips. Kāda tieši ir tā funkcija?

Dopamīns ir saistīts ar motivāciju, motivētu uzvedību un atalgojumu. Motivācijas trūkums un apātija – kad neko negribas – ir vieni no depresijas simptomiem. Apātija var būt ne tikai viens no depresijas simptomiem, bet arī viens no citu neirodeģeneratīvu slimību sākuma izpausmēm, piemēram, Parkinsona slimībai.

Tas riskantais moments ar dopamīnu ir tas, ka dopamīna aktivitāti pastiprina narkotikas. Un šiem cilvēkiem, kuri ir lietojuši narkotikas, dopamīna sistēma ir pārstimulēta un attīstās pierašana un atkarība, jo iepriekšējā deva vairs nesagādā tādu pašu baudu...

Atkārtojot iepriekšējo devu, nepietiek, lai dabūtu iepriekšējo dopamīna līmeni, un tad devas pieaug, līdz ar to risks pārdozēt, risks nopietniem blakus efektiem, līdz pat nāvei.

Bet mēs varam dabūt dopamīnu arī mācīšanās procesa, sportā, ar sporta sasniegumiem, ar hobiju, ar darbu, ko mums patīk darīt.

Tāpēc tad, kad vairs neinteresē un nesagādā gandarījumu tas, kas mūs agrāk interesēja, jādomā par depresiju. Bet depresīviem cilvēkiem, kuri agrāk ir lietojuši narkotikas, jāapzinās, ka jebkura depresijas ārstēšana ar legāliem medikamentiem (antidepresantiem), var nebūt tik efektīva, kā tiem, kuri nav lietojuši narkotikas.

Kādi ārējie faktori visbiežāk ietekmē procesus smadzenēs?

Stresa reakcijas visplašākajās izpausmēs, stresori. Stress, tā ir mūsu reakcija uz stresoru, tomēr ir cilvēki, kas vienā un tai pašā vidē, teiksim, darbavietā, reaģē dažādi. Būs daļa, kuriem viss ir labi, reaģē mierīgi, un būs daļa cilvēku, kuri to visu nespēj pārvarēt, viņi jūtas slikti. Tas ir individuāli, kas kuram labi, kas kuram slikti.

Arī pārmērīga mediju lietošana, vizuālo mediju un informācijas pārbagātība, ja smadzenes nespēj saprast, noteikt prioritātes, tas arī ietekmē smadzeņu darbu. Uzmanības fokusa sadrumstalotība, kas rezultējas tajā, ka cilvēki nespēj atcerēties, arī jauniem cilvēkiem tas var izpausties ar atmiņas traucējumiem. Un ko tas nozīmē – agrīna demence, vai kas tas ir?

Pārsvarā tas ir stāsts par pārāk lielu informatīvo plūsmu, kura nav strukturēta. Un tad ir jāsaprot, ka ir katram ir noteikta kapacitāte un vajag prioritizēt.

Vēl ārējie faktori - narkotikas. Vielmaiņa smadzenēs pēc narkotiku lietošanas ļoti ilgi saglabājas nomākta. Tas izpaužas ar kognitīviem traucējumiem – atmiņas, uzmanības, koncentrēšanās, emociju regulācijas un citiem. Šīs sekas var būt ilgtermiņa un reizēm arī neatgriezeniskas.

Miega traucējumi, bezmiegs var būt drošs simptoms hroniskam stresam, ja cilvēks nevar gulēt, nevar aizmigt, mostas naktī, tas nozīmē, ka viņam iespējams ir trauksme un/vai depresija, kas būtu iemesls, lai apmeklētu speciālistu. Ja nakts darba dēļ cilvēki guļ par maz, tad ilgtermiņā tas ietekmē gan atmiņu, gan uzmanību, kognitīvās spējas, pieaug dažādu psihisku un somatisku traucējumu attīstības risks.

Tas tāds apburtais loks sanāk. Tu neguli, un tad tev rodas stress.

Jā, cieš gan atmiņas konsolidēšana, gan emociju apstrāde. Ja cilvēks nav gulējis, viņš no rīta ir īgns, un visa tā diena paiet uz tāda saīguma fona, negatīvo emociju fona. Ja viņš būtu izgulējies, uztvertu visu citādāk. Neizgulēties šad un tad katram gadās, piemēram, jāmācās vai jāstrādā pa naktīm.

Īstermiņā nekādas nopietnas sekas nebūs, bet ilgtermiņā tas ietekmē smadzeņu procesus, jo miegā "attīrās" smadzenes, īstermiņa atmiņas tiek pārceltas ilgtermiņa atmiņās, notiek vēl citi procesi.

Tāpēc, ja cilvēkam ir sūdzības, ka viņš vairs nevar pats aizmigt, naktī mostas un jūtas neizgulējies, ka nepieciešamas miega zāles tikai, lai aizmigtu, jāmeklē cēlonis, lai piemeklētu labāko ārstēšanas metodi. Novēršot stresorus, reizēm miegs var pats atgriezties.

Ja man ir traucēts miegs, un pirmais, ko es daru, ir dabūju miega zāles, tad es būtībā neko nerisinu. 

Jā, miega zāles nav ilgtermiņa risinājums. Tās var būt nepieciešamas ārkārtas situācijā, kā īstermiņa risinājums, bet miega zāles neatrisina dienas stresoru ietekmi, neārstē depresiju un nesakārtoto dzīvi. 

Pastāv mīts, ka cilvēks izmanto tikai 10% savu smadzeņu jeb to potenciālu. Vai tas rada kādus riskus sabiedrībai un apgrūtinājumus psihiskās veselības speciālistiem?

Tas, ka tiek izmantoti 5-10% smadzeņu potenciāla vai aktivitātes ir mīts, jo tās visu laiku strādā. Visas smadzenes strādā nepārtraukti, nekas neatslēdzas. Cits jautājums, cik efektīvi strādā un kā novērtēt to efektivitāti procentos?

Par tiem 5-10% es gribētu teikt, ka tur varētu būt runa par to, cik mēs esam apzināti, jo mūsu uzvedība lielākoties ir neapzināta, automātiska. Ja mēs esam stresā, tad mēs arī visu darām autopilotā, un kaut kad apjaušam, ka tas ir bijis neefektīvi. Lai tas būtu efektīvi, tad ir jāsaprot prioritātes, kur virzīt enerģiju.

Bet jautājums ir, cik no sava nomoda laika mēs esam apzināti tajā, ko mēs darām šobrīd, šeit un tagad. Kāpēc es eju uz darbu, kurš man nepatīk vai kāpēc es esmu toksiskās attiecībās?

Ja iespējams mainīt vidi, mainās domas, mainās emocijas, mainās mana pašsajūta, un tad es varu realizēt savu potenciālu. Ja vidi, apstākļus mainīt nevar – jāmaina attieksme.

Neatceros precīzi, bet man šķiet, ka lekcijā universitātē dzirdēju par to, ka tāds īsts multitāskings neeksistē. Piemēram, ja es mazgāju traukus un runāju ar sievu, man ir nepieciešams vienu no tām lietām darīt neapzināti. 

Kāda daļa ir automātiski, teiksim, trauku mazgāšana, vai, braucot ar mašīnu, mēs varam runāt un domāt. Kā mēs apgūstam kaut kādu jaunu iemaņu? Piemēram, autovadīšanu – sākumā tomēr mēs taču to darām apzināti. Tad, kad mēs to iemācāmies, tas aiziet zemgarozas līmenī, automātiski. Mēs nedomājam, ar kuru kāju, roku, ko mēs darām, paralēli mēs varam domāt citas domas.

Multitāskingu vairāk gribu salīdzināt ar to, vai mēs varam lasīt vienlaicīgi divas grāmatas. Mēs varam to darīt secīgi, bet rezultāts būs neproduktīvs, īpaši, ja tās ir dažāda satura grāmatas.

Runa ir par apzināto uzmanību šeit un tagad, šķiet, ka mums tas multitāskings ir, jo mums ir daudz automātisku darbību. Teiksim maisīt zupu, runāt pa telefonu, komandēt bērnus, tur tas it kā ir, bet daļa darbību notiek automātiski un secīgi.

Un, teiksim, ja es cepu kotletes un paralēli strādāju pie datora, tad risks, ka kotletes piedegs, ir liels, jo dators paņem vairāk uzmanības. Un tāpēc vienlaicīgi lasīt divas grāmatas nevar, nevaram vienlaicīgi runāt ar diviem cilvēkiem par dažādām tēmām. Tāpēc multitāskings šajā izpratnē nepastāv.

Ja runa ir par sievietēm un vīriešiem, vai atšķiras psihiskie procesi – jā, bet tas ir tikai tāpēc, ka pielāgošanās un adaptācijas spējas var būt atšķirīgas. 

Kurā brīdī cilvēkam, kuram šķiet, ka viņš cieš no psihiskās veselības problēmām, būtu nepieciešams vērsties pie neirologa? Kāda ir neirologa nozīme šādu traucējumu ārstēšanā un prevencijā?

Pēc būtības psihiskās veselības problēmu risināšana primāri nav saistīta ar neirologu. Neirologa uzdevums ir izmeklēt, diagnosticēt neiroloģiskas slimības (galvas, muguras sāpes, nieordeģeneratīvas slimības, centrālās un perifērās nervu sistēmas slimības) un ārstēt savas kompetences ietvaros. Psihiskās veselības problēmas primāri ārstē psihiatrs, ārsts psihoterapeits.

Praktiski, vieglus, vidējus depresīvus traucējumu, trauksmi, veģetatīvo distoniju ārstē arī neirologi, bet tas, man liekas, vairāk ir tāpēc, ka ir aizspriedumi un bailes pret psihiatriju.

Man ir viens piemērs no dzīves. Draugam pēkšņi palika slikti, viņam bija bail, ka nomirs. Viņš vērsās pie neirologa, sākumā ārsts domāja, ka tas ir no augsta asinsspiediena, bet zāles nepalīdzēja, un tad, gan īsti neizslēdzot citas slimības, neskaitot to asinsspiedienu, neirologs viņam diagnosticēja veģetatīvo distoniju, jo simptomi atbilda. Ģimenes ārsts arī piekrīt šai diagnozei un ārstēšanai izraksta antidepresantus. Dzēra apmēram trīs mēnešus, tagad vairāk nedzer. Pašsajūta tā kā uzlabojās. Es, ar viņu runāju, mudināju aizdomāties – cik korekti uzstādīta šī diagnoze, ja nav izslēgta trauksme, depresija un citas lietas. Vai tas ir korekts ārstēšanas un diagnostikas veids šādā gadījumā?

Un kāds vecums cilvēkam?

30 gadi.

Veģetatīvās distonijas simptomi – trauksme un panikas lēkmes – ar nāves bailēm ir diezgan droši. To ārstē ar antidepresantiem tā pat kā trauksmi un depresiju, jo tie ietekmē serotonīna vielmaiņu, kas mazina šos simptomus.

Bet parasti tomēr vēlams veikt izmeklējumus, lai izslēgtu citas diagnozes (kuras 30 gadu vecumā gan ir salīdzinoši retas). Būtu korekti izmeklēt sirdi, vairogdziedzeri un citus, kas, protams, neapgāž veģetatīvās distonijas diagnozi, un neizslēdz antidepresantu lietošanu. Papildus būtu ļoti ieteicama psihoterapija, lai mēģinātu saprast, no kurienes nāk panikas lēkmju saknes, un mācītos tās kontrolēt arī ar nemedikamentozām metodēm.

Pacienti parasti jautā vai zāles jādzer visu mūžu, vai ar pārtraukumiem un kāda garantija, ka tas neatkārtosies? Garantijas nav.

Ja nekas nemainās domās, kognitīvos uzstādījumos, attieksmē pret dzīvi, pret darbu, cilvēkiem, nekas nemainās ikdienas stresa pārvaldīšanā, tad pēc medikamentu pārtraukšanas panikas lēkmes var atgriezties, un medikamentus var nākties lietot ilgstoši, vai pat visu dzīvi.

Jā, tas ir tas par ko es runāju – ja viņš nemēģinās saprast to problēmu un risināt, tas viss var atkārtoties. Viņam ieteica apmeklēt arī psihoterapiju, tomēr viņš nevēlējās. Vai pareizi būtu, ka īstais speciālists šādā situācijā ir psihiatrs?

Jā, jo medikamentozā terapija ir psihiatra kompetence, bet psihiatrs nav tas pats, kas psihoterapeits. Un tāpēc būtu labi kombinēt medikamentus ar psihoterapiju, ar mērķi, ka tad, kad notiks pārmaiņas domāšanā un uzvedībā, būs vieglāk atbrīvoties no medikamentiem, lai smadzenes pašas "iemācītos" regulēt ķīmisko līdzsvaru smadzenēs.

Ja runa ir par uzvedības un ieradumu maiņu, jāsaprot, ka tos nevar mainīt, ja nemainās domāšanas ieradumi.

Tad jāmācās saredzēt, attiekties pret to pašu situāciju, kurā es esmu, citādāk, jo ir situācijas, apstākļi, kurus mēs nevaram mainīt. Mēs nevaram visu nomainīt savā dzīvē, visu pamest un sākt no nulles, ir kaut kādas lietas, apstākļi, kas ir nemainīgi, bet ir jautājums par mūsu attieksmi. Domāšanas maiņa maina arī emocijas, uzvedību, automātiskos reaģēšanas ieradums. Tā kā runa ir par smadzeņu struktūras un funkcijas maiņu, jārēķinās, ka tas būs lēns un ilgs proces, kas prasīs pacietību, motivāciju un speciālistu atbalstu.

Kad ir par vēlu kaut ko mainīt smadzenēs?

Tad, kad ir demence, ir par vēlu. Demencei ir gan ģenētiskie, gan vides un dzīvesveida riski. Demances gadījumos liela daļa svarīgu neironu ir jau gājuši bojā, tāpēc to sauc par neirodeģeneratīvu slimību. Līdzīgi arī ar Parkinsona slimību, kas izpaužas ne tikai ar trīci, bet arī ar rigiditāti, stīvumu.

Un Parkinsona slimība var sākties arī ar depresiju, apātiju, mazkustīgumu, un rezultājas arī ar demanci un kustību, pārvietošanās traucējumiem.

Vai ar depresiju iespējams tikt galā paša spēkiem?

Depresija ir traucējumi bioķīmiskā līmenī, kas ar laiku maina arī smadzeņu struktūru. Tas nenotiek vienā dienā.

Un depresijas stāvoklī cilvēks vairs nespēj adekvāti izvērtēt cēloņsakarības, meklēt palīdzību, un maldās dažādās ilūzijās, cerot ka tiks galā pats.

Vajadzīga palīdzība – psihiatrs, kurš nozīmē medikamentus, ko var kombinēt ar psihoterapiju. Ir cilvēki, kuri baidās no medikamentiem, un ļoti negrib dzert antidepresantus un citas zāles. Bet bieži vien medikamenti nepieciešami ilgi.

Un vēl ir cilvēki pasaulē, kuri domā, ka viņiem nevajag ne vienu ne otru, jo viņiem viss ir kārtībā. Vai nu viņš tāds ir, vai arī vēl ir tāds populārs uzskats, ka depresija nav slimība, piemēram.

Viņi sevi maldina, nevēloties risināt problēmas pēc būtības. Nerisinātas emocionālas problēmas noved pie vēl lielākām – caur smadzeņu – hipofīzes – virsnieru asi, izraisot iekaisuma reakciju dažādos orgānos, tai skaitā smadzenēs, kas var rezultēties ar depresiju vai daudz nopietnākām nervu sistēmas slimībām.

Nu jā, un ko var darīt ar šiem cilvēkiem, kas domā, ka ne zāles, nekas cits no tā nav derīgs, ka man viss ir kārtībā, viss ir labi, es vienkārši tāds esmu?

Nu jā, līdz brīdim, kamēr viņš nokritīs, saslims... Pieaugušu cilvēku mēs nevaram piespiest iet pie ārsta, psihoterapeita, dzert zāles.

Cilvēkam var palīdzēt tikai tad, kad viņš pats atzīst, ka viņam ir problēma.

Starp citu, runājot par depresiju, var būt situācija, kad tā sākas vispār ar citiem simptomiem. Meklē reālas organiskas izmaiņas, meklē, piemēram, vēzi. Cilvēkam var būt slikta dūša, nevar ieēst, reibst galva, kad viņš ceļas no gultas, viņš krītas svarā. Vai arī riska grupa ir arī tie, kas aiziet pensijā. Viņi sāk slimot fiziski, un viņus izmeklē ģimenes ārsts. Kad visas iespējamās somatiskās slimības izslēgtas, tad brīnumainā kārtā visas sūdzības pāriet, lietojot antidepresantus.

Pēdējais jautājums ir par to, ko mēs varam darīt, lai mūsu smadzenes strādātu pēc iespējas efektīgāk un veselīgāk? Prātā nāk kaut vai tas, ka informācijas apjoms, ar ko saskaramies ikdienā, tagad ir daudz lielāks nekā kādreiz.

Tātad, pirmkārt, mums katram vajadzētu saprast, kas ir mūsu stresori, kas ir par daudz vai kas ir par maz, piemēram, par maz kustību. Smadzeņu veselībai ir svarīgas kustības, un nav runa par maratonu, runa ir par mērenām fiziskām aktivitātēm. Bet regulāri, vai tā būtu staigāšana, vingrošana, lai būtu aeroba slodze. Jo fiziskas aktivitātes paver iespēju nervu šūnu plasticitātei. Skolās bērniem, būtu ideāli, ja viņiem starpbrīžos ļautu iziet ārā paskriet, nevis sēdēt pie telefoniem. Līdz ar to ir vēlamas pauzes ar mērenām fiziskām aktivitātēm jebkura veida darbā. Kaut vai uzkāpt pa trepēm lieku reizi.

Tātad, mērenas fiziskas aktivitātes, nepiesārņot organismu ar toksīniem, piemēram, to pašu smēķēšanu, narkotikām, alkoholu un citām vielām, no kā var izvairīties un bez kā var iztikt. Ar uzturu ir dažādas versijas, piemēram, Vidusjūras diēta, Japāņu diēta, jo tajās ir taukskābes, zivis, augļi, dārzeņi.

Mums vajag rūpēties par to, lai mēs naktī gulētu, šķirotu savus stresorus, saprastu prioritātes. Hronisks stress noved pie psihosomatiskām slimībām.

Emocionālā atmosfēra darba vidē arī ir ļoti svarīga psihiskajai veselībai. Tāpat arī personīgajā dzīvē – esot attiecībās, kurās tu jūties pazemots un ciet no emocionālas vardarbības, var nonākt trauksmes stāvoklī ar bezmiegu, līdz depresijai un ilgtermiņā tas var novest līdz somatiskām slimībām.

Domas un emocijas ir elektrofizioloģiski procesi. Smadzeņu šūnas ģenerē elektrību, un šī elektrība regulē bioķīmisko "laboratoriju" smadzenēs. Visi šie procesi ietekmē visas pārējās organisma sistēmas. Un šie procesi pāriet psihosomatiskās saslimšanās, kas izpaužas dažādi, piemēram, veģetatīvā distonija.

Tā ir kā "dzeltenā lampiņa" - vēl ir atpakaļceļš, ja mēs kaut ko mainām domās, emocijās un rīcībā. Ja mēs nemainām, tad mēs agrāk vai vēlāk saslimsim.

Tāpēc nepieciešama terapija ar antidepresantiem, jo cilvēks, kurš ir trauksmē un bailēs, nespēj adekvāti interpretēt informāciju. Viss, ko mēs sakām racionāli un mierīgi, iet garām. Tāpēc antidepresants ir kā tāda laipa pāri purvam, kas ir vajadzīga, lai tiktu ārā no apburtā loka, bet ar nosacījumu, ka tajā laikā cilvēks pārvērtē vērtības, prioritātes. Psihoterapeits šajā procesā ir tas kurš arī palīdz saprast prioritātes, atpazīt emocijas, mainīt domas. Fiziskie simptomi ir kā emocionālo traucējumu barometrs, indikators.

Un ir vēl somatoforma veģetatīva disfunkcija.

Somatoformā veģetatīvā disfunkcija norāda uz izjauktu līdzsvaru starp simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, kas izpaužas ar simptomiem, kuri atgādina dažādas slimības.

Panikas lēkmes var būt kā atsevišķa pozīcija un var kombinēties ar veģetatīvo disfunkciju. Ģeneralizēta trauksme par pastāvēt atsevišķi vai kombinēties ar depresiju.

Tātad visas šīs psihiskās slimības ir bioķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Ja tās nav redzamas ar strukturālām izmaiņām smadzenēs, bet tās ir bioķīmiskās izmaiņas, kurām mums nav laboratoriski izmeklējumi. Bet ir pieejami dažādi klasifikācijas kritēriji un vadlīnijas, kur ir simptomu kopums, kuram ir jāatbilst, ir arī pieejami testi, piemēram, depresijas tests.

Tāpēc tie, kas grib kaut ko paši darīt, var atrast testus un un tos izpildīt, ja neuzticas citiem. Sākt ar to, jo pieejamie testi ir gana korekti, ir gan latviski, gan citās valodās par dažādiem citiem sindromiem. Un pēc tam meklēt speciālista palīdzību.

Jā, skaidrs. Paldies!