Starp kaķi Vasjku un spraigu darbu. Personīgs ieskats epidemiologa Jurija Perevoščikova dzīvē

Jurijs Perevoščikovs ir SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors un Krīzes vadības padomes loceklis.

Rīdzinieks ar Sanktpēterburgas izglītību

Es piedzimu Rīgā 1965. gadā inženiera un ekonomistes ģimenē. Bērnībā dzīvoju Ģertrūdes ielā, tolaik - Kārļa Marksa ielā. Visu mūžu esmu dzīvojis Rīgā, ja neskaita sešus studiju gadus un biežos komandējumus.

Par labu savai tagadējai profesijai izlēmu jau septītajā vai astotajā klasē. Mans vecākais brālis mācījās par higiēnistu-epidemiologu un ļoti aizraujoši stāstīja par medicīnu un studentu dzīvi, tāpēc es par savu izvēli biju absolūti pārliecināts.

Pabeidzis skolu, es Latvijā nokārtoju iestājeksāmenu Medicīnas institūtā, taču studēt nācās Sanktpēterburgā, jo Rīgā epidemioloģiju tolaik nepasniedza. Tad viss tika plānots - cik daudz speciālistu katrai republikai vajag un kur tos apmācīt.

Mani aizsūtīja uz Pēterburgu. Dažreiz studentus sūtīja uz Maskavu, katru gadu bija citādāk.

Pēc sešiem gadiem es atgriezos Rīgā ar ārsta higiēnista un ārsta epidemiologa diplomu. Tagad tas saucas "sabiedrības veselības ārsts".

Laulība "vienreiz un uz mūžu", dārziņš un kaķis Vasjka

Pirms trim gadiem mēs ar sievu mantojām māju un kaķi Vasjku līdz ar to. Nekad nebūtu domājuši, ka mums tā iepatiksies dzīve vasarnīcā un dārzniecība - kādreiz mums tas šķita garlaicīgi un neinteresanti. Bet tagad gandrīz visu brīvo laiku pavadām ārpus pilsētas. Darba netrūkst - te jāsaremontē šķūnītis, te siltumnīcā jāsastāda tomāti un gurķi. Varbūt dārza kopšana mūsdienās nav ekonomiski izdevīga, taču mēs no dārza darbiem gūstam lielu gandarījumu.

Vasarā ar mums ārpus pilsētas dodas arī Vasjka - elegants kaķis, kurš kļuvis par pilntiesīgu ģimenes locekli un pat kaut kā kļuvis cilvēcīgāks. (Smejas.)

Ļoti pieklājīgs mājdzīvnieks, kurš par savu svētu pienākumu uzskata dalīties ar mums savās medību trofejās - tās ir dažādas sīkas radībiņas. Tiesa, ziemā viņš mūs "apgādāt" nevar - āru redz tikai caur dzīvokļa logu Iļģuciemā. Viņš droši vien labprāt paliktu laukos, bet viņa vieta ir mājās kopā ar mums.

Mēs - tas esmu es un mana sieva Violeta.

Mēs iepazināmies darbā, viņa arī ir epidemioloģe un turklāt vēl virusoloģe. Viņa strādā laboratorijā. Mēs esam precējušies jau 30 gadus.

Mājās par vīrusiem un infekcijām runājam minimāli - tā mums abiem pietiek darbā. Taču tagad, "kovida laikā", tas ir neizbēgami - visu laiku jāseko līdzi situācijai, pat vēlā vakarā un esot mājās.

Tagad ir daudz darba, un ne tikai Covid-19 dēļ. Cilvēki joprojām slimo arī ar citām kaitēm - salmonelozi, difteriju, masalām. Tas nozīmē, ka mūsu epidemiologu komandai jāsazinās ar saslimušajiem, jādodas pie viņiem, jānovērtē situācija, jāsniedz rekomendācijas. 

Gribu uzsvērt, ka visi koronavīrusa dēļ ieviestie pasākumi iedarbojās arī uz citām infekcijas slimībām - tās izplatījušās mazāk.

Rakstnieks, fotogrāfs un vēstures entuziasts  

Ar fotografēšanu es aizraujos jau sen - no tiem laikiem, kad bija fotofilmiņas un attīstīšana laboratorijā. Amatiera līmenī, paša un draugu priekam. Apguvu kompozīciju, piedalījos mākslinieciskos konkursos. Pēdējos gados sāk ļoti pietrūkt laika, ko vienkārši varētu notērēt pastaigās pa Rīgu, meklējot interesantu kadru. Bet vasarnīcā var fotografēt tikai puķes, un tas nav pārāk interesanti. (Smejas.)

Rīga ir kā dārgumu lāde. Tur vienmēr ir ko fotografēt un pētīt.

Vēl viena mana nopietna aizraušanās ir vietējās vēstures iepazīšana. Tas ir ļoti plašs jēdziens. Ja konkrēti, mani ļoti interesē galvaspilsētas kinoteātru vēsture: kas to vietā atradās pirms tam, kā tur uzradās kinoteātris, kā tas strādāja, ko tur rādīja, kad piedzīvoja uzplaukumu vai norietu. Viss tāpat kā cilvēka dzīvē.

Varu ilgi stāstīt, kāds kinoteātris atradies tajā vai citā pilsētas stūrī. Līdz šim, neskaitot rakstus, esmu sarakstījis trīs grāmatas.

Vienā no tām pastāstīts par visiem kinoteātriem, kas bija Rīgā manos jaunības gados, taču pārāk neejot dziļumā. Abas pārējās grāmatas ir ar šaurāku tematiku: par kinoteātri "Grand Kino", kas labāk pazīstams kā "Lāčplēsis", un kinoteātri "A. T.", ko manas paaudzes cilvēki labāk atceras kā "Komjaunieti".

Darbu pie ceturtās grāmatas par vecās Rīgas kinoteātriem apstādināja Covid-19.

Visus, kam interesē vietējā vēsture, kuri grib uzzināt ko jaunu par mūsu brīnišķīgās pilsētas pagātni vai kaut ko izstāstīt, mīļi aicinām uz forumu "Беседы о Риге".

Grebenščikova koncerts saujiņai cilvēku un kā sajust mūziku 

Ceturtajā klasē es sāku klausīties Rietumu popmūziku, pēc tam - "The Beatles", "Creedence Clearwater Revival", "Deep Purple", "Nazareth"... Studiju gados Pēterburgā mani ieinteresēja andergraunds. Gāju uz mājas koncertiem - samaksā desmit rubļus un visu nakti klausies, kā Boriss Grebenščikovs spēlē tev un vēl desmit cilvēkiem. Pēterburgā tādi notika bieži, tāpat kā dažāda veida avangarda mākslas izstādes, kinoseansi, kuros izrādītās filmas nebija domātas plašam patēriņam, un vēl daudz kas cits.

Tajos pašos gados es ļoti aizrāvos ar [amerikāņu multiinstrumentālista] Frenka Zapas radošuma dzīlēm. Manā skatījumā tās ir bezgalīgas. Ģeniālais mūziķis sen jau ir miris, taču no Frenka plašajos arhīvos joprojām tiek atrasti jauni ieraksti. Pašlaik klausos gan džezu, gan dažreiz arī kaut ko pavisam vieglu - piemēram, 60., 70. vai pat 30. gadu estrādi. Gaume ar gadiem mainās, kļūst plašāka.

Esmu atgriezies pie vinila platēm - to klausīšanās ir liels baudījums. Tā mūziku var ne tikai sajust, bet arī gūt baudījumu no tā, ka turi rokās plati, skaties uz oriģinālo kabatiņu.

Ikvienam iesaku pievērst uzmanību platēm. Tagad ir liels vilnis, tas ir populāri, tāpēc daudzos veikalos pārdod gan atskaņotājus, gan plates - kā jaunas, tā arī lietotas. Domāju, ka tas ir datu nesējs, kas skanēs mūžam.

Ceļojumi un darbs PVO

Kādreiz man ļoti patika ceļot. Studiju gados iemīļotākā izklaide bija "stopēšana" no Pēterburgas uz Kaļiņingradu, ko pavadīja pilnīgas brīvības sajūta.

Bet tagad nekur vairs negribas braukt, atvaļinājumu izvēlos pavadīt Latvijā. Man tas nemaz nav tik garš - nedēļu vai divas pavadu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) misijās. 

PVO štata darbinieku skaits ir neliels, tāpēc viņi pieaicina augsti kvalificētus speciālistus dalībai misijās dažādās valstīs.

Tā var būt gan kolektīva, gan individuāla misija. Jāpalīdz vietējām institūcijām, jānovērtē situācija, jāsniedz ieteikumi. Turklāt tā ir arī lieliska profesionālā pieredze.

Pēdējoreiz es PVO misijā biju pagājušā gada rudenī Tadžikistānā, kur vadījām nedēļu garu semināru par to, kā novērot gadījumus, kad notikusi negatīva reakcija uz vakcināciju. Pirms laba laika es divus mēnešus mācījos Peru - izgāju kursu par tropiskajām saslimšanām slimnīcās Limā, Amazones krastos esošajā Ikitosā un Kusko, kas atrodas augstu kalnos. Sūtīju ģimenei pastkartes, jo tolaik mums vēl nebija e-pasta un videosakaru.

Taču ārstiem tas ir normāli - mēs mācāmies visu dzīvi, ar augstskolas diplomu nekas nebeidzas. 

Īsi sakot, misijas un komandējumi nogurdina. Kad man ir no darba brīva nedēļa, es labāk pavadu to šeit, Latvijā.

Negaidīta saslimšana

Neskatoties uz manu profesiju, arī es slimoju tāpat kā visi pārējie cilvēki. Parasti vienreiz gadā, ziemā. Vakcinējos pret gripu, taču no citām sezonālajām infekcijām ne vienmēr sanāk izvairīties. Pēc pašreizējiem standartiem visnegaidītākā kaite, ar kuru esmu slimojis, ir koronavīruss - ne tas, kas izraisa Covid-19, bet gan mūsu parastais, sezonālais.

Tas bija līdzīgi gripai, saslimšana noritēja vidēji smagi, nekā patīkama tur nebija. Nedēļa slimnīcā.

Jūs esat Jurijs?

Uz darbu braucu ar diviem trolejbusiem - tas ir ērti. Brauciena laikā varu palasīt, kaut ko paklausīties - noderīgi izmantot laiku. Bieži vien mani atpazīst, nāk klāt ar jautājumiem un padomiem. Es pret to izturos mierīgi. Tagad klāt nāk retāk - es taču esmu maskā. Varbūt arī cilvēki kaut ko gribētu pajautāt, bet vienkārši mani neatpazīst. (Smejas.)