"Tas bija apkaunojošs noslēpums..." Skolotāja, kurš 48 gadus nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, stāsts (6)

Bērnība un pamatskola

"Kad biju bērns, vecāki man teica, ka esmu uzvarētājs. Savas dzīves pirmos sešus gadus es tam arī ticēju un dzīvoju ar šādu moto," iesāka Korkorans.

Tolaik Džonam nepadevās runāšana, taču viņš lika lielas cerības, ka to iemācīsies pamatskolā, gluži kā to izdarīja viņa māsas. Pirmais mācību gads aizritēja veiksmīgi, jo bērnus neapgrūtināja ar sarežģītiem uzdevumiem.

Otrajā klasē bērniem bija paredzēts iemācīties lasīt. "Man tas bija tā, it kā es atvērtu ķīniešu avīzi. Es nesapratu, kas tur rakstīts.

Tolaik man bija astoņi gadi un es nespēju izskaidrot šo parādību."

"Atceros kā naktīs lūdzos Dievam, lai es sāktu lasīt. Dažreiz es pat nakts vidū ieslēdzu gaismu, lai saprastu, vai brīnums ir noticis, taču tas tā arī nenotika," atminējās Džons.

"Skolā es nonācu tā saucamajā "muļķu bariņā" kopā ar citiem bērniem, kuri nemācēja lasīt. Es nezināju, kā es tur nokļuvu, kā no tā tikt ārā," sacīja Korkorans.

Skolotāji, protams, bērnus neiedalīja, bet paši bērni savā starpā to darīja. "Kad esi nonācis "muļķu bariņā", tad sāc domāt, ka tiešām esi muļķis."

Skolotāji katru reizi vecāku sapulču laikā Džona vecākiem stāstījuši, ka viņu dēls ir gudrs un nākamgad noteikti iemācīsies lasīt. Tā tas bijis vairākus gadus - līdz pat piektajai klasei.

"Kad sāku mācīties piektajā klasē es jau biju padevies - iemācīties lasīt šķita neiespējami. Katru dienu piecēlos, apģērbos un devos uz skolu tā, it kā tas būtu karš. Es ienīdu klasi, jo tā bija naidīga vide un man bija jāatrod veids, kā izdzīvot," atminējās Korkorans.

Septītajā klasē Džons bija biežs viesis skolas direktora kabinetā, jo viņš nereti bija iesaistījies kautiņos, cēla nekārtības stundu laikā un darīja vēl visādas blēņas. Tad arī Džons tika izslēgts no skolas.

"Šī uzvedība neparādīja manu īsto būtību, es nedzīvoju saskaņā ar sevi.

Es gribēju būt kaut kas labāks, gribēju kaut ko sasniegt, vēlējos būt labs students, bet es to vienkārši nevarēju izdarīt," sacīja Korkorans.

Astotajā klasē Džons nolēma vairs neizlikties par to, kas viņš patiesībā nav. "Es biju es pats!

Sapratu - ja būšu es pats, tad spēšu izkulties cauri vidusskolas sistēmai. Nolēmu, ka kļūšu par skolotāju mīluli, cerēdams, ka mans plāns izdosies," sacīja Džons.

Vidusskolas gaitas

Korkoans nolēma, ka vēlas kļūt par sportistu, jo viņam bija visas fiziskās īpašības un arī matemātiku viņš saprata. Tāpat viņam bija arī sociālās prasmes, jo viņš izklaidējās ar koledžas studentiem, kā arī tikās ar vecāko klašu meitenēm.

"Es biju kā karalis un manā vietā mājas darbus lielākoties pildīja meitenes," sacīja Džons.

"Es varēju uzrakstīt savu vārdu. Tāpat bija daži vārdi, kurus atcerējos, bet nemācēju veidot teikumus," atcerējās Korkorans.

Džons mācījās vidusskolā, bet prata lasīt aptuveni otrklasnieka līmenī. Džons visu šo laiku no citiem slēpa, ka neprot lasīt.

"Kad bija jāraksta kontroldarbi, es skatījos citu darbos vai arī padevu savu darbu tālāk, lai kāds cits to aizpilda manā vietā. Tas bija diezgan viegli, amatieru līmenis," stāstīja Džons.

Koledža

Tiesa, viss mainījās, kad Džons sāka mācīties koledžā, jo ieguva pilnu sportista stipendiju. "Es domāju - kā es spēšu ar to tikt galā?"

"Es iestājos brālībā, kuras rīcībā bija iepriekšējo gadu eksāmenu paraugi. Lekcijās mēģināju sadarboties ar citiem, lai spētu izpildīt uzdevumus.

Bija profesori, kuri katru gadu izmantoja vienus un tos pašus eksāmenu uzdevumus. Tiesa, man bija arī jāizmēģina radikāli varianti," sacīja Korkorans.

Vienā naktī Džons ar naža palīdzību ielauzās kāda profesora kabinetā, lai iegūtu eksāmena atbildes.

"Vienā eksāmenā profesors uzdeva četrus jautājumus. Es sēdēju auditorijas aizmugurē pie loga.

Es biju nokopējis eksāmena atbildes un tās pārrakstīju, nezinot, ko vispār daru."

Citā reizē Džons eksāmenam piesaistīja savu draugu, kuram viņš bija palīdzējis iepazīties ar kādu meiteni. Draugs stāvējis pie klases loga un aizpildījis uzdevumus Džona vietā.

Džons stāstīja, ka bija vēl viens eksāmens, par kuru viņš bija ļoti noraizējies, vai vispār spēs to nokārtot.

"Es trīs naktis pēc kārtas ielauzos profesora kabinetā, taču nevarēju atrast eksāmena atbildes.

Biju spiests saukt palīgā trīs draugus. Mēs nozagām skapi, kurā atradās visi dokumenti. Biju noorganizējis atslēdznieku. Tēloju, ka esmu jauns biznesmenis, kuram jādodas uz Losandželosu. Ja viņš neatslēgtu skapi, tad mana karjera izputētu."

Atslēdznieks to atvēris un, Džonam par laimi, skapja augšējā atvilktnē stāvēja 40 eksāmena eksemplāri. Skapis tika nogādāts atpakaļ profesora birojā un Džons juties atvieglots.

"Mani vecāki un skolotāji nemitīgi sacīja, ka cilvēki ar augstāko izglītību iegūst labākus darbus, viņiem ir labāka dzīve.

Es centos pēc šāda principa arī dzīvot. Cerēju, ka kādu dienu notiks brīnums un es iemācīšos lasīt," stāstīja Korkorans.

Skolotāja darbs

Kad Džons absolvēja koledžu, viņam piedāvāja strādāt par skolotāju.

"Tā bija visneloģiskākā lieta pasaulē - esmu tikko izkļuvis no lauvu krātiņa, taču uzreiz pēc tam atgriežos turpat."

"Kāpēc es sāku strādāt par skolotāju? Es nekad dzīve nevarēju iedomāties, ka to varētu darīt. Tiesa, es biju pabeidzis vidusskolu un augstskolu nemācēdams ne lasīt, ne rakstīt, taču neviens mani nepieķēra.

Šķita, ka skolotāja profesija būs labs aizsegs," stāstīja Džons.

Džons bija daudzpusējs - viņš bija sporta, sociālo zinību un rakstīšanas skolotājs.

"Es rakstīju 65 vārdus minūtē un nezināju, ko rakstu. Nekad nerakstīju uz tāfeles. Mēs skatījāmies daudz filmu un runājāmies."

Korkorans atminējās, cik nobijies viņš sākumā bija, jo nezināja bērnu vārdus, tādēļ viņš katram lika tos skaļi nosaukt. "Katrā klasē es identificēju divus līdz trīs skolēnus, kuri vislabāk prata lasīt un rakstīt - viņi man palīdzēja. Viņi pat nenojauta, ka skolotājs neprot ne lasīt, ne rakstīt."

Vislielākās bailes Džonam sagādājušas tikšanās ar citiem skolotājiem. "Tās notika aptuveni reizi nedēļā. Ja skolotāji pauda dažādas idejas darba uzlabošanai, tad direktors aicināja tās kādu no mums uzrakstīt uz tāfeles. Visu laiku cerēju, ka viņš nesauks mani pie tāfeles, bet biju sagatavojies sliktākajam."

Džons bija izplānojis, ka, ja viņš tiktu izsaukts pie tāfeles, tad viņš pieceltos, paspertu divus soļus un nokristu, turot rokas pie krūtīm un cerot, ka kolēģi zvanīs uz 911.

"Lai arī kas tika darīts, es tik un tā netiku pieķerts," sacīja Korkorans.

"Dažreiz es jutu, ka esmu labs skolotājs, jo man patiešām rūpēja tas, ko darīju. Tas nebija pareizi, es neiederējos klasē. Dažreiz, kad es to darīju, tas padarīja mani fiziski slimu, bet es nevienam to nevarēju pateikt," sacīja Džons.

Dzīve pēc darba skolā

Kad Džons vēl strādāja par skolotāju, viņš apprecējās. Precēšanās ir sakraments, kas nozīmēja, ka viņam jābūt patiesam ar otru cilvēku.

"Pirmo reizi dzīvē nodomāju - labi, es uzticos šai personai un izstāstīšu visu."

Korkorans atminējās, kā neskaitāmas reizes, stāvot pie spoguļa, izmēģināja runu, taču viņš nespēja to pateikt. Tad, kādu vakaru sēžot uz dīvāna, Džons pateica, ka neprot lasīt.

"Viņa īsti nesaprata, ko teicu. Keitija domāja, ka es maz esmu lasījis. Jūs jau zināt, kā ir - mīlestība ir akla," stāstīja Džons.

Tā viņš un Keitija apprecējās un pāris gadus vēlāk viņiem piedzima meita. Tikai tad Keitija saprata, ko pirms vairākiem gadiem sacīja Džons.

"Es lasīju mūsu trīs gadus vecajai meitai. Mēs abi to darījām bieži tikai es parasti to nedarīju, es izdomāju stāstus.

Tad bija šī grāmata "Rumpeļrūķis" un meita teica, ka es to nelasu tā, kā to darīja mamma," atminējās Džons.

Keitija dzirdēja, kā Džons lasa bērnu grāmatu. Tikai tad viņa atskārta, kāpēc Džons viņai vairākus gadus lūdza sarakstīt materiālus skolai. 

"Viņa neko neteica un nāca man palīgā tikt galā ar šo problēmu," stāstīja Korkorans.

Tas Džonu neesot atbrīvojis no sajūtas, ka viņš jūtas dumjš un piekrāpis visus, ko dzīvē saticis. "Es mācīju savus audzēkņus būt patiesības meklētājiem, taču pats biju lielākais melis pasaulē. Atvieglojums nāca tikai tad, kad iemācījos lasīt."

Džons strādāja par vidusskolas skolotāju laika posmā no 1961. līdz 1978. gadam. Tikai astoņus gadus pēc aiziešanas no darba viņa dzīvē kaut kas mainījās.

"Man bija 47 gadi, kad ieraudzīju televīzijā ASV otro lēdiju Barbaru Bušu runājam par pieaugušo rakstītprasmi. Nekad nebiju dzirdējis, ka kāds par to runātu publiski. Man šķita, ka biju vienīgais cilvēks pasaulē, ka bija tādas problēmas," stāstīja Korkorans.

Džons sacīja, ka tolaik bija izmisumā un vēlējās ar kādu parunāt par savām problēmām. Tā nu es vienā dienā devos uz bibliotēku un vaicāju, vai būtu iespējams satikt rakstītprasmes programmas direktori. Džons apsēdies viņai blakus un atklājis, ka neprot lasīt.

"Tas bija otrais cilvēks manā mūžā, kuram es atklāju patiesību," atklāja Džons.

Korkoranu mācīja 65 gadus veca brīvprātīgā audzinātāja. Viņa nebija skolotāja, bet parasts cilvēks, kuram vienkārši patika daudz lasīt.

"Viena no lietām, ko viņa man lika darīt - mēģināt rakstīt. Man prātā bija visas šīs domas, taču es nekad nebiju uzrakstījis nevienu teikumu," atminējās Korkorans.

Pirmais, ko Džons savā dzīvē uzrakstīja bija dzejolis par savām sajūtām. "Viena no lietām, kas attiecas uz dzeju - tev nav jāzina teikumu uzbūve. Nav jāraksta pilnīgos teikumos."

Audzinātāja Džonam ātri vien palīdzēja lasīt un rakstīt sestās klases skolnieka līmenī.

"Septiņus gadus ilgs periods bija nepieciešams, lai es beidzot sāktu justies kā adekvāts cilvēks."

"Es raudāju, raudāju un raudāju pēc tam, kad sāku mācīties lasīt. Bija ļoti daudz sāpju un neapmierinātības ar sevi, taču tas aizpildīja caurumu manā dvēselē.

Pieaugušie, kuri neprot lasīt, ir iesprostoti savā bērnībā emocionāli, psiholoģiski, garīgi un akadēmiski," stāstīja Džons.

Džona audzinātāja mudināja viņu izstāstīt savu stāstu, lai motivētus citus cilvēkus, kuri nonākuši līdzīgās situācijās, taču Korkorans sākotnēji atteicies to darīt.

"Galu galā es nolēmu, ka man tas ir jāizdara. Tas bija apkaunojošs noslēpums, tāpēc nolēmu par to izstāstīt visiem," atklāja Džons.

Korkoranam tas nebija izdarāms viegli, taču viņš bija apņēmības pilns. "Kad es to izdarīšu, tad vēlos, lai par to zina visa Amerika."

Džonam savu noslēpumu izdevās neatklāt vairākus gadu desmitus, taču par to viņš publiski pirmo reizi nolēma pastāstīt populārajā Lerija Kinga šovā, "ABC News Magazine" raidījumā "20/20", kā arī Opras šovā.

"48 gadus biju tumsā, taču man izdevās "noņemt mērkaķi no muguras" un "aprakt" savus pagātnes rēgus," noslēdza Džons.