"Šis suns ir nosargājis manas meitas dzīvību." Skola sagādā aizkustinošu pārsteigumu ar epilepsiju sirgstošai skolniecei

Svētā Patrika Katoļu skola pārsteidza septiņgadīgo Hedliju, kad viņa starp savām un klasesbiedru bildēm ieraudzīja, ka īpaša vieta gadagrāmatā atvēlēta viņas sunim - pavadonim. 

Hedlija cieš no epilepsijas un neiroloģiskiem traucējumiem, kas izraisa lēkmes, tāpēc viņu vienmēr pavada Ariela.

"Šis suns ir nosargājis manas meitas dzīvību. Es nezinu, kā Arielai varētu pateikties. Viņa vienmēr ir bijusi blakus manai meitiņai, vienmēr pavadījusi uz skolu, deju nodarbībām vai futbolu. Arielas acis vienmēr ir vērstas uz Hedliju un tas dod milzīgu drošības sajūtu," sacīja meitenes mamma.

Kad viņas ir skolā, Ariela viņu nepārtraukti uzmana. Arielai ir četri gadi. Heidija ar savu pavadoni satuvinājusies vēl tad, kad tā bijusi pavisam mazs kucēns. Abas ir kopā tik ilgu laiku, ka kucīte spēj atpazīt, kad pirmklasniecei sākas lēkme. 

Kad sākas lēkme, Ariela par to brīdina meitenes skolotājus. Viņa sāk riet, metas zem Hedlijas, lai nodrošinātu mīstu piezemēšanos gadījumā, ja meitene krīt.

"Ir svarīgi, ka mēs sadarbojamies un darām visu, kas skolēniem un viņu vecākiem dod mieru. Mēs mīlām Arielu. Viņa ir Hedlijas, tātad arī mūsu ģimene. Atrast vietu gadagrāmatā bija ļoti vienkārši, mums tas sagādāja daudz prieka," stāstīja skolas direktors Nātans Struzelts.

Kamēr daudziem šis stāsts šķiet aizkustinošs, Hedlijas un citu īpašu bērnu vecākiem šī ir liela uzvara.

"Kad atvēru gadagrāmatu un ieraudzīju tajā Arielu, jutos saviļņota. Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē.

Tas pierādīja, ka mēs varam izskatīties atšķirīgi. Mēs varam mācīties un uzvesties citādāk. Un tā tas vienkārši ir. Par spīti visām atšķirībām varam būt saprotoši un vienoti," sacīja meitenes mamma Lange.

Pirmo lēkmi Hedlija piedzīvoja 17 mēnešu vecumā. Tajā brīdī viņa ar savu ģimeni vakariņoja restorānā.

"Viņa sēdēja man klēpī, bet pēkšņi atkrita uz aizmuguri, viņas acis kļuva baltas un viņa sāka kratīties. Hedlijai bija lēkme tieši manā acu priekšā, bet tad viņa pārstāja elpot. Un tur pat biju es - māte, kas baidījās par sava bērna dzīvību," atminas Hedlijas mamma.

Kopš tās dienas lēkmes ir mazās skolnieces ikdiena, taču, kopš pie viņas sāniem ir Ariela, meitene neļaujas skumjām un izbauda katru dienu.

Tā kā Hedlijas vecāki zina, cik dārgs prieks ir suns - pavadonis, viņi ir uzsākuši naudas vākšanas kampaņu, lai palīdzētu citiem bērniem un viņu vecākiem justies droši.

Tāpat viņi aktīvi aicina arī citas skolas būt pretimnākošām un pieļaut suņu-pavadoņu dalību nodarbībās, kurās piedalās bērni ar īpašām vajadzībām.

"Šī skola pieņēma manas un manas ģimenes vajadzības, un par to esmu viņiem pateicību parādā. Tā ir patiesa labestība," sacīja Lange.