"Vilka ar seju pa granti..." Vardarbība pret krievu sievietēm Covid-19 pašizolācijas laikā (19)

Pirmajā pusgadā attiecības ar šarmanto Igoru šķita skaistas.

Tikai pēc kāda laika Svetlana sapratusi, ka "briesmu signāli" ir eksistējuši jau tajā posmā - piemēram konflikts, ko sāka Igors, kad sieviete kādam viesmīlim pajautājusi, ko tieši nozīmē viņa tetovējumi.

Viņš sievietei aizliedzis valkāt pievilcīgu apģērbu un kontaktēties ar citiem vīriešiem. Sākumā Svetlana tam nav pievērsusi lielu uzmanību - līdz pirmajai reizei, kad viņš sievieti iespaidoja fiziski.

"Tā bija vasara, viņa dzimšanas diena. Mēs ar draugiem devāmies pie ezera cept gaļu. Uz saietu visi bija ieradušies ar saviem automobiļiem un sāku ar kādu viņa draugu sarunu par mašīnām.

Tas nešķita nekas sevišķs, esmu komunikabls cilvēks. Te pēkšņi Igora draugs man saka, lai es pieliecos. Neizpratnē pagriezos un pamanīju, kā uz manu pusi lido vīna pudele. Puisis, ar kuru runāju, mani iesēdināja savā mašīnā un mēs braucām prom.

Igors mums sekoja un izraisīja sadursmi. Tad viņš mani aiz matiem izvilka no auto un vilka ar seju pa grants ceļu, ievilka savā mašīnā. Viņš paspēja aizvērt durvis, taču ne aiztaisīt logus - es izrāpos, nokritu uz apmales un zaudēju samaņu," atceras vardarbības upure.

Uz slimnīcu Jegorova neaizbrauca - brūces sadziedēt Igors palīdzējis mājās. Arī policija netika iesaistīta. Sākumā sieviete nolēmusi, ka šī epizode ir pielikusi treknu punktu viņu attiecībām.

"Viņš pēc tam bija ļoti jauks, paskaidroja, ka pie visa esot vainīgs alkohols," atcerējusies sieviete.

"Tas taču ir jūsu dzīvesbiedrs"

Tā ir sācies "apburtais loks" - Igors viņu sita, viņi izšķīrās, pāris mēnešus vīrietis lūdzis piedošanu un uzvedies priekšzīmīgi. Tad cikls atkārtojies. Svetlana dzīvoja pirmajā stāvā - tad, kad viņa savu partneri nav ielaidusi pa durvīm, viņš vienkārši ir iekāpis pa logu.

"Es izsaucu policiju, taču viņi man atbildēja, ka te nekāda nozieguma nav - tas taču ir mans dzīvesbiedrs. Manī auga vienaldzība - ja reiz neviens mani neuzklausīja, viņš varēja palikt dzīvot ar mani," stāstījusi Jegorova. Pāris mēnešus nekādu problēmu nav bijis, taču tad sākusies īsta elle.

"Viņš dzēsa pret manu ādu cigaretes, dedzināja ar gāzes degli un slēdza ar roku dzelžiem pie mašīnas. Garāmgājējiem viņš pavēstīja, ka esmu viņa sieva, kas tikko ir izlaista no psihiatriskās slimnīcas.

Viņš man meta ar saviem krekliem, sakot, ka mans pienākums ir tos gludināt, lika stāvēt uz ceļiem un atvainoties viņam, kā arī piebilda, ka neesmu nekāda sieviete, un viņam būtu vieglāk gulēt ar prostitūtu, nevis mani," ar šausmām atminējusies Svetlana.

Par izšķirošo mirkli kalpoja Igora brāļa dzimšanas diena, par kuru vīrietis viņai pavēstījis tās dienas pēcpusdienā.

Svetlana atgriezusies mājās, kur partneris viņai paziņojis, ka viņam nav ko vilkt, neskatoties uz to, ka viņam bijis pilns skapis ar izgludinātiem krekliem. Svetlana devusies uz veikalu 15 minūtes pirms tā darba laika beigām, lai nopirktu viņam kreklu. Atgriežoties mājās, viņu gaidījusi kārtējā pazemojumu šalts un sieviete saburzītā apģērbā un ar asaru izsmērētu kosmētiku ar spērieniem iedzīta automobilī.

Ierodoties pie Igora radiem, kontrasts bijis nepārprotams - starp priekšzīmīgi tērptajiem viesiem Svetlana izskatījusies pēc nelaimes čupiņas.

"Viņa brālis pajautāja, kas ir noticis, uz ko Igors atbildēja, ka es vienkārši esmu muļķe ar garīgām problēmām. Piecas stundas nosēdēju pilnīgās šausmās, kamēr viņš man zem galda spieda pirkstus. Šī pazemojošā pieredze kļuva par pēdējo pilienu," atminējusies Jegorova. 

Viņa uzmeklējusi juristi Olgu Nekļudovu - lai arī nesanāca sākt tiesas procesu, Svetlana profesionālei ir ļoti pateicīga.

"Esmu bārene, man neviena nav. Maniem draugiem no Igora bija bail, jo viņš draudēja ar izrēķināšanos. Policijai bija pilnīgi vienalga," stāstījusi sieviete.

Sākotnēji Svetlana ir plānojusi bēgšanu, taču 14. martā nav izturējusi un vienkārši aizbēgusi. Pēc divām dienām atgriežoties mājās, viņu tur sagaidījis Igors un sācies ierastais - vilkšana aiz matiem un verbāla aizskaršana. Tad Igors viņu izvarojis. Šoreiz gan policija ieradusies, taču krimināllieta nav. Likumsargi "aprunājušies" ar vīrieti un viņš Svetlanas dzīvesvietā vairs nav atgriezies. 

Marta beigās vīrietis esot nokļuvis slimnīcā - cik zināms Svetlanai, runa ir par onkoloģisku saslimšanu ar sliktu prognozi.

"Ko es varu teikt - liktenis ir sodījis šo cilvēku. Es nu dzīvoju pati savās mājās un vairs nebaidos," teikusi vardarbību pārdzīvojusī sieviete.

"Problēmas sākās jau grūtniecības laikā"

Ne vienmēr varmāka ir vīrietis. 16. aprīlī Alisa Jefremova (vārds mainīts) sagrāba sava trīsgadīgā dēla roku un, nepaņemot līdzi pat dokumentus, devās prom no mājām. Viņa vairākus gadus bija nodzīvojusi nelabvēlīgos apstākļos - lai arī fiziska vardarbība nebija pārlieku bieža parādība, sievietes un viņas bērna dzīve bijusi verbālu aizskārumu un lidojošu sadzīves priekšmetu pilna. Līdz ar ārkārtas stāvokļa sākumu situācija kļuvusi sliktāka.

Galvenais agresors šajā gadījumā bijusi Alisas māsa - kad viņa pandēmijas dēļ zaudējusi darbu, skandāli kļuvuši aizvien biežāki. To galvenais temats - dzīvoklis.

"Problēmas sākās jau 2016. gadā, kad māsa uzzināja, ka esmu stāvoklī. Mēs dzīvojam neprivatizētā vienistabas dzīvoklī, kas agrāk piederēja mūsu nu jau mirušajiem vecākiem. Māsa gribēja veikt privatizācijas procesu, savukārt es - no valdības saņemt dzīvesvietu citā vietā," stāstījusi sieviete. Neskatoties uz jau tā sarežģīto juridisko procesu, attiecības pasliktinājušās, kad Alisa laidusi pasaulē savu mazuli - nu māsa sākusi viņu arī sist.

"Pirmoreiz viņa man iesita 2017. gadā. Vienā rokā turēju bērnu, otrā - telefonu, ar kuru uzņēmu video.

Dēls aizlidoja stūrī - ja tur nebūtu spilvenu, viņš ar galvu atsistos pret sienu.

Notika tiesa, kur viņai piesprieda samaksāt piecus tūkstošus rubļu, un tas arī viss. Reiz viņa gribēja man iesist ar grīdas lupatu - tiesa, sanāca ar to trāpīt pa bērna seju," ar detaļām dalījusies Jefremova. Viņas māsai ir 16 gadus vecs dēls un Alisa atklāj, ka pēdējā laikā sajūt vardarbības draudus arī no viņa.

Spļāviens sejā

Sieviete vairākas reizes vērsusies policijā, taču rezultāts bijis nenozīmīgs.

"Pagājušā gada jūnijā atkal bija situācija, kurā policijas iecirknī rakstīju iesniegumu. Es atbildēju uz kādu jautājumu un tad māsa vienkārši piecēlās un iespļāva man acīs. Bērns sēdēja man klēpī un to visu vēroja," atklāj Alisa. Ar asarām balsī viņa žurnālistei pastāstījusi, ka bērnudārzā viņas dēlam konstatēts nepietiekams garīgās attīstības līmenis.

"Viņš piedzima vesels, esmu pārliecināta, ka tas nāk no nebeidzamajiem skandāliem mājās. Kā gan to pārciest bērnam? Es pati trīs gadu laikā esmu izmainījusies līdz nepazīšanai. Visu laiku trīcu. Man ir kauns, taču neko nevaru izdarīt," stāsta māte.

Atmosfēra starp māsām kļuvusi pagalam nokaitēta mirklī, kad tika paziņots par pašizolāciju līdz aprīļa beigām. Alisas māsa, kura nav strādājusi oficiāli, ir palikusi pavisam bez iztikas līdzekļiem.

"Skandāli bija katru dienu. Viņa gribēja kauties - te jāpiemin, ka viņa ir lielāka un spēcīgāka par mani. Māsasdēls turēja viņu, neskatoties uz to, ka parasti ir viņas pusē," stāsta Alisa.

Vadzis gan lūzis tieši māsasdēla rīcības dēļ. Reiz viņš stāvējis un lamājies sievietei tieši sejā, tad iespēris pa spaini, kurā bijis netīrais ūdens no grīdu mazgāšanas, kas izšļakstījies uz dīvāna. Alisa ir nolēmusi bēgt - paķērusi bērnu un atstājusi zīmīti, lai viņu nemeklē. Tagad sieviete ar bērnu dzīvo krīzes centrā. Kas notiks tālāk - viņa nezina.

"Viņas nemaz nevar lūgt mūsu palīdzību"

Šie ir tikai divi stāsti - cik tieši ir līdzīgu pieredžu, nezina neviens. Aļona Sadikova, Maskavas pierobežas vardarbības ģimenē krīzes centra "Kitjož" vadītāja, stāsta, ka "aprīļa sākumā bija kritums ar palīdzības meklētāju starpā, taču maijā ir par aptuveni desmit procentiem vairāk sieviešu, kurām ir nepieciešama palīdzība".

Eksperte uzskata, ka šīs problēmas saasinājums ir novērojams divu iemeslu dēļ - upuri gandrīz visu laiku pavada mājās un nevar paglābties nekur citur, kā arī apgrūtināta ir iespēja saņemt palīdzību.

"Pandēmijas dēļ policija atsakās vest agresoru uz iecirkni, attaisnojas ar veselības riskiem. Sievietes baidās iziet no mājām, jo viņām var uzlikt naudas sodu.

Daži sociālie centri ir slēgti, citi nepieņem jaunus cilvēkus veselības risku dēļ, vēl citi lūdz uzrādīt Covid-19 testa rezultātus, kuri ir dārgi, tos jāgaida vairākas nedēļas. Nedrīkst aizmirst arī to, ka līdz patvērumam ir arī fiziski jānokļūst - ir bijušas vairākas situācijas, kurās esam izsaukuši upurim taksometru, taču vadītājs atsakās vest bez caurlaides.

Savu slogu, protams, rada arī bezdarbs, kas traucē sievietēm operatīvi atsākt pašām savu dzīvi," grūtību loku ieskicējusi krīzes centra vadītāja.

Daudzas no sievietēm, kas nu mitinās krīzes centrā, ir ar to sazinājušās arī pirms pandēmijas sākuma.

"Neskaitāmi vīrieši ir zaudējuši ienākumu avotus, trauksme tos noved līdz bailēm, savukārt bailes - līdz agresijai pret savām partnerēm," min Sadikova.

Krīzes centrs aprīlī tika slēgts pandēmijas dēļ, taču viņi joprojām turpinājuši sniegt atbalstu - sievietes izmitinātas īres dzīvokļos un viesnīcās. Nu ir izdomāta jauna sistēma - atbraukušajām vardarbības upurēm tiek veikts Covid-19 tests, tad viņas divas nedēļas pavada viesnīcā un, ja rezultāts ir negatīvs, pēc šī laika var pārcelties uz krīzes centra galveno ēku. Aļona Sadikova uzsver - par lielāko daļu vardarbības gadījumu neviens vienkārši neuzzina, jo sievietēm nav iespējas par to pavēstīt.

Viņai piekrīt arī Natālija Radijevskaja, kura vada fondu, kad palīdz krīzes situācijās nonākušām sievietēm. 

"Es nevarētu teikt, ka ir audzis pieteikumu skaits. Lai arī rodas sajūta, ka pašlaik visi paliek mājās apķērušies un laimīgi, jāatceras, ka vardarbība bieži notiek klusumā. Par traģēdiju uzzina tikai tad, kad upuris tiek nogalināts vai izkropļots," stāstījusi Natālija.

To, kā kompleksi palīdzēt vardarbības upuriem, Krievijā vēl nav izlēmuši. Apbēdina arī pavisam reālistiskā prognoze, ka pandēmijas laikā uzlabojumi šajā jomā ir visai mazticami.