"Ja padomju laikā latviešus sūtīja uz Sibīriju, tagad paši mūsējie ir aizsūtījuši uz Īriju un Angliju." Ilze Jurkāne par valsts izzagšanu, superletiņiem un mīlestību (95)

Vēl viens prieks atkal. Tas izraisa jaukas sajūtas. Es gribēju arī pateikt, ka man ir palicis iespaids, ka tu esi omulīgs cilvēks un izraisi pozitīvas emocijas. Visur tu esi klāt, kur esmu gājis, operas un teātru pirmizrādēs. Bet ir arī tā, ka tu esi daudz strādājusi. Tu esi sākusi strādāt 16 gadu vecumā.

Jā, tā ir taisnība.

Man ir vienkāršs, klasisks jautājums, ko ir loģiski uzdot Rietumu latviešiem – kāpēc pārcēlies uz Latviju? Un to tu izdarīji samērā agri.

Es to izdarīju pirms puča. Es te biju barikāžu laikā, un tad es aizlidoju, lai pārdotu savu māju un biznesu. Es vienmēr saku, ka es pārcēlos mīlestības dēļ – gan savas tautas, gan savas zemes, gan sava bijušā vīra dēļ.

Un vispār es domāju, ka mīlestība ir tā, kas valda pār mūsu dzīvēm.

Tāpēc man laikam vienmēr ir bijusi tik laba dzīve, jo es esmu vienmēr mīlējusi cilvēkus, to, ko es daru. Un es vienkārši ļoti ticēju, ka mans karmiskais uzdevums ir būt Latvijā, palīdzēt celt jaunu Latviju. Un tā es arī darīju, un tā bankomātu lieta ir viena no ietekmīgākajām lietām, ko es izdarīju. Otra lieta – es pierunāju pāris bankas, ka mēs neieviesīsim čekus. Mēs iesim taisnā ceļā uz debetiem un norēķinu kontiem.

Un tas ir, kāpēc mēs varējām panākt diezgan lielu lēcienu banku un finanšu pasaulē. Un ja nebūtu bijuši tik daudzi alkatīgu cilvēki, mēs varētu būt īsts finanšu centrs, un mēs uz to jau gājām.

Es neesmu noskaņots uzdot privātus jautājumus, bet tu ieminējies par Jāni, savu bijušo vīru. Nu, es tā iedomājos, salīdzinājumam – es biju vidusskolnieks un sāku sarakstīties ar Amerikas latviešu meiteni, viņa toreiz bija Rita Laima Rumpētere (tagad Bērziņa – red.), viņa šeit atbrauca visdrūmākajos laikos, man liekas, tas bija vēl Brežņeva laiks. Mēs intensīvi sarakstījāmies, mēs bijām tā kā no divām pasaulēm, un viņa man atvēra tādu kā lodziņu uz Ameriku. Un savukārt mazliet izgaismoju, kas Latvijā notiek. Mēs bijām no dažādām pasaulēm, mums nebija intīmu attiecību, mēs bijām draugi, un man tev šai sakarā ir jautājums. – Tu biji laulībā ar cilvēku no Latvijas, jūs arī bijāt it kā no divām pasaulēm. Vai jums abiem tomēr nebija dažādi skatījumi uz, piemēram, dzīves stilu, dažāda domu gaita? Vai bija kaut kāds pieslīpēšanās process?

Tu zini, tas ir interesanti – sākumā mēs bijām ļoti līdzīgi domājoši. Jo Jānis bija angļu filologs un ļoti daudz lasījis, un klausījies Rietumu mūziku. Un tāpēc mums tik viegli klapēja. Pirmo vakaru, ko es ar viņu pavadīju – mēs spēlējām spēli. Tu izliecies, ka tu aicināsi desmit cilvēkus uz vakariņām. Mirušie ir dzīvi. Un tā mēs izvēlējāmies gan Šekspīru, gan [Jēzu] Kristu, gan Mārtiņu Luteru un tā.

Un tas ir labs veids, kā saprast otru cilvēku. Un laikam tas mani paņēma, ka mums bija diezgan līdzīga domāšana. Viņš labi zināja kultūru, literatūru un tā.

Un arī tad, kad mēs apprecējāmies un viņš sāka ar "Saskaņu", es pat līdz šai baltai dienai domāju, ka viņam bija daudz labu ideju – sabiedrības integrācija, automātiska pilsonība nepilsoņu bērniem un tā – to mēs tikai tagad esam izdarījuši, mēs kā valsts daudzkārt kļūdījāmies.

Daudzos jautājumos Jānim toreiz bija taisnība. Pēc tam, es uzskatu, viņš bieži nogāja no ceļa. Un tad mūsu domas bieži vairs nesaskanēja. Bet sākumā – jā. Daudzi cilvēki man saka – kā tu varēji būt ar Jāni? Jo es atbalstīju viņu daudzos jautājumos daudzus gadus, līdz tam, kad es neatbalstīju. Nu, tā.

Bet runājot par Laimu, es viņu sen pazīstu, man bija bilde "Facebook" ielikta, kur viņai ir kādi divi trīs gadi un man kādi desmit. Mēs bijām labi ģimenes draugi, mēs dzīvojām vienā pilsētiņā, tur bija netālu rakstnieks Teodors Zeltiņš, tur bija Rita Gāle, Baiba Bičole. Es vēl viņu saucu par Ritu, bet tas tā, un man viņa man ir ļoti mīļa. Bet man bija atkal tāda pirmā draudzība ar Astrīdu Kairišu, kad 1979. gadā atbrauca Nacionālā teātra aktieri, Ģirts Jakovļevs, Uldis Freimanis, Lidija Freimane.

Un [Alfrēds] Jaunušans, ar kuru mani iepazīstināja mans onkulis Pēteris Pētersons. Astrīda un Jaunušans palika pie manis, es dzīvoju Manhetenā, un tad viņa man atvēra to logu uz Latviju. Un atkal, paliekot pie manis, viņa redzēja to...

Man bija tāds baigais moments, atnāca mans tēvs ciemos, kamēr pie manis bija Kairiša un Jaunušans. Mans tēvs bija leģionārs, kura sieva un bērni gāja bojā, krievi sievu un dēliņu nošāva un meitiņu aizsūtīja uz Sibīriju. Un Jaunušans ir bijis citā armijā. Un es domāju, kāda būs šī tikšanās? Un es biju bažīga. Un es atnāku no darba, un tur sēž Jaunušans ar manu tēvu, abi dzer viskiju un ļoti jauki stāsta viens otram kara laika atmiņas un viss kaut ko citu.

Daudzi latvieši, kas piedzimuši ārzemēs, tomēr aizpeld no tās latvietības prom. Es tā domāju – kad ir tas otrais vilnis, kad latvieši brauc ārā, arī viņi daudzi pazudīs no latviešu vides. Tu esi diezgan stingri palikusi pie tās nacionālās līnijas. Tas bija tas klasiskais – svētdienas skola, latviešu baznīca, deju ansamblis?

Jā. Es protams, dejoju un spēlēju teātrī, deklamēju dzeju, jo man vienmēr bija laba latviešu valoda. Un es laikam biju arī tā labā meitiņa, es gribēju paspīdēt, un es vienmēr teicu "Jā" – kā tu to saki. Un latviešu nometnes un latviešu sports, un latviešu viss kaut kas. Nu, mēs bijām tā saucamie superletiņi.

Un vakar "Facebook" parādījās skaista intervija ar Vilni Baumani, kas bija viens no trim "Trīs no Pārdaugavas". Vilnis Baumanis ar mani dzīvoja vienā komunālajā mājā, viņa mamma to vadīja. Tas bija tajā slavenajā East Orange (Īstorindža, pilsēta ASV – red.), kur dzīvoja tik daudzi pazīstami latvieši.

Un, kā tu zini – ir Manhetena, tad ir Hudsonas upe un tad ir Ņūdžersija. Un tāpēc mēs vienmēr teicām, ka tā ir Pārdaugava. Un tāpēc viņiem bija grupa "Trīs no Pārdaugavas". Bija Fēlikss Ērmanis, kas bija kopā ar manu mammu un viņas brāli Pēteri Pētersonu Franču licejā, tad bija Mārtiņš [Baumanis], ar ko es gāju kopā latviešu nometnē, un tad Vilnis [Ērmanis] – kad es nācu mājās no skolas, viņš sēdēja un spēlēja klavieres.

Neesi vīlusies? Tev jau labi gāja Amerikā. Ja tu 16 gados sāki strādāt Volstrītā, tu biji "Bank of America" viceprezidente...

Senior, es biju vēl augstāk.

Un jaunākā šādā postenī šīs bankas vēsturē. Nenožēlo, ka tagad esi Latvijā?

Nē, nē. Nevienu sekundi es nenožēloju. Bet ko es nožēloju... Nu, es sapratu, ka gribu būt daļa no šīs valsts. Notiek Latvijas atgriešanās Eiropā, pasaulē, un es sapratu, ka es varēšu pielikt pirkstu. Esot kopā ar Jāni, es varēju uzņemt ļoti daudz diplomātus un parādīt, ka Latvija nav kaut kāda trešās pasaules valsts. Mēs uzņēmām ļoti daudz ciemiņus, diplomātus, un par mūsu naudu.

Tu tātad ļoti aktīvi piedalījies tais ārlietu būšanās.

Jā, tur es biju ļoti aktīva. Un vienlaicīgi biju "Investīciju bankas" prezidente, un es esmu pateicīga liktenim, ka esmu bijusi uz skatuves pirmā rindā visam, kas ir noticis, atjaunojot Latviju.

Bet, būdama uz skatuves un pirmā rindā, – ja man ir nožēlas, tās ir par to, ka zināmiem cilvēkiem ļāva izzagt Latviju.

Kāpēc cilvēki brauc prom? – Jo tās lietas, kas ir notikušas ekonomikā... Un, kā esmu teikusi – ja padomju laikā latviešus sūtīja uz Sibīriju lopu vagonos, tagad paši mūsējie ir aizsūtījuši uz Īriju un Angliju ar "Ryanair".

Tur tas paradokss – kara nav, neviens tevi nost nešauj...

Bet, ka tev atņem iespējas, izzog. Privatizācijas process bija zagšanas process. Tad gāja un pārdeva mūsu firmas par miljoniem, kas tika dabūtas par sviestmaizi. Un tad, kad tev ir miljoni, tu vari darīt vairāk un vairāk. Ja man būtu kaut kāda vara pasaulē un ja Dievs man teiktu – Ilzīt, tu tagad vari izvēlēties... Es viņus nenošautu, es viņus arestētu un spīdzinātu, kamēr viņi neatdotu savu ārzemju kontu kodus, tur ir tā mūsu nauda. Jo mēs varējam būt bonbongvalsts. Ja mēs skatāmies, kāda bija Latvija pirms Otrā pasaules kara, tad tāda Somija varēja iet gulēt, un tāda Zviedrija arī vien province bija...

Jā, Latvija pirms kara bija kādā astotā vietā Eiropā pēc pārticības līmeņa.

Jā, tā varētu būt. Un ja mēs runājam par sieviešu tiesībām – sievietes bija dakteres, zobārstes, universitāti beigušas... Šī bija viena brīnišķīga valsts. Un atkal tāda varēja būt, ja mūsu resursi būtu likti lietā. Es vienreiz [Ivaram] Godmanim ieteicu – es toreiz biju "Investīciju bankas" prezidente – ka mums vajadzētu drusku pacirst mežus un ar to naudu izveidot kapitālu, ar kuru varētu veidot fabrikas, ražotnes un tā.

Bet nenotika tā kā vajadzēja. Tomēr tas man neliek nožēlot, ka esmu Latvijā.

Man tev jautājums - ko viena jauna sieviete, varētu teikt – meitene, ko viņa varēja 16 gados tai Volstrītā darīt? Vienam latvietim, vispār eiropietim Volstrīta ir kaut kas mitoloģisks, kas kontrolē visas naudas plūsmas pasaulē.

Tā ir, jā. Tā arī ir.

Ar ko tu sāki?

Es biju izdomājusi, ka gribu strādāt vienā bankā, es vēl gāju vidusskolā tajā laikā. Es aizgāju uz to banku, bet viņiem tad nebija brīvas pozīcijas vasarā. Un es aizgāju uz vienu aģentūru, kas meklē darbu cilvēkiem. Un viņi mani tik ilgi intervēja, kamēr teica – vai tu gribētu strādāt pie mums? Es teicu – protams, ka es gribu, jā. Un es kļuvu atbildīga par grāmatvedību, tur es ieviesu grāmatvedības sistēmu, kas nodrošināja, ka esmu neaizvietojama. (Smejas).

Tas atkal ir viens smuks stāsts. Jo no viena posta (amata – red.) mani atlaida un tad pēc piecām dienām zvanīja – nāc atpakaļ. Es biju iztaisījusi tā, ka tie pārējie nevarēja saprast to grāmatvedību.

Nu tā. Es meklēju cilvēkiem darbu, ņēmos ar to grāmatvedību – to es darīju 8 stundas dienā pēc skolas, no 14 līdz 22. Jo man bija tikai 16 gadi, es ģērbos tā, lai es izskatos vecāka, un pīpēju cigaretes, sēdēju savā krēslā un pīpēju cigaretes. Jo es intervēju cilvēkus, kuri bija divreiz, trīsreiz vecāki par mani.

Un tas viņiem bija nedaudz aizvainojoši.

Un tāpēc man bija sevi jānostāda drusku vecākai. Un to es panācu, un tā cigarete arī tev drusku pašpārliecinātību deva. Un tais laikos jau visi pīpēja kabinetos.

Te jau arī.

Nu, tā nākamā laime būtu – Dievs man vienmēr kaut ko piespēlē, es stāvu pie tās aģentūras uz ielas un nāk cilvēks, ko es sākumā tā kā nepazinu. Izrādījās, ka esmu bijusi auklīte viņa bērniem. Viņš man saka – ko tu te dari? Es saku – strādāju darbā iekārtošanas firmai.

Viņš man saka - es strādāju vienā investīciju institūcijā, vai tu negribētu strādāt pie mums? Tā bija viena no lielākajām tajā laikā. Es teicu – es tagad pēc dažām nedēļām braukšu studēt uz Bufalo. Viņš – tu nāc strādāt pie mums katru vasaru, katrreiz citā departamentā. Un kad tu pabeigsi universitāti, tev jau būs labs darbs, tu būsi izgājusi visu firmu un sapratīsi, kur vislabāk iederies. Un tā tas viss notika. Tāpēc būt bērniem auklītei ir ļoti laba lieta. Viss, ko tu dari...

Tas vēlāk saslēdzas negaidīti saslēdzas kopā.

Jā... Un tā sajūta... Tu prasīji par mani jaunu. Es gāju pa tām ielām 16 gadu jauna ... un pēc tam, kad es strādāju tajā investīciju firmā, man bija 18, es tirgoju vērtspapīrus. Citi parakstīja tās manas zīmes, jo man nebija licences, bet es tirgoju tos vērtspapīrus, man vienmēr ir paticis dzīvot drusku "nelegāli", uz tas līnijas. Firma man uzticējās un es viss kaut ko darīju.

Un tad es gāju pa ielu, man bija kāda svarīga tikšanās, un es eju pa to Volstrītu un saku – es esmu daļa no šitā. Un es tā jutos. Un laikam tās ir tās izjūtas, ka tu esi daļa no kaut kā svarīga.

Un šis tevi ievilka tajā banku būšanā? Tas ir tas sākums?

Jā. Jā, un tad mani nocopēja darbā iekārtošanas firma, kas man piedāvāja darbu vienā no lielākajām pasaules bankām. Un tur man tā karjera gāja ļoti strauji, jo es arī vienmēr teicu "Jā" jauniem projektiem un jauniem darbiem. Un visu laiku esmu jutusies, ka es daru kaut ko svarīgu.

Un, ja tu ej uz darbu, juzdamies, ka dari kaut ko svarīgu, nauda nav tā galvenā lieta.

Es nesen ieliku "Facebook", ko Bobs Mārlijs ir teicis, tu zini?

Jā, es lasīju. Kā tur bija? – daži ir tik nabagi, ka viņiem ir tikai nauda.

Ja tu ej uz darbu, tad galvenais ir – ka tu ej ar prieku, iedvesmu un apziņu, ka tu dari kaut ko svarīgu. Man bija tik brīnišķīgi tie cilvēki, kas strādāja manā labā, kad mēs ieviesām bankomātus. Es viņiem katru rītu teicu – šodien mēs darīsim šito, un tas būs grandiozs darbs.

Un tas īstenībā ir grandiozi, ko mēs izdarījām. Un neviena no tām Eiropas firmām, piemēram, "Mastercard", neticēja, ka mēs to ieviesīsim deviņu mēnešu laikā, bet mēs to izdarījām. Viņi domāja, ka tas ilgs divus gadus. Bet es teicu – nē, septembrī būs pirmais bankomāts. Un tas būs lidostā. Un tā bija. Un arī mani darbinieki tam ticēja, ir jāiedvesmo savus padotos.

"Citibank", "Bank of America" un tā. Tev pēc šīm Volstrītas milzu apritēm nelikās, ka te tā maziņas monētas pārbīdi pa galdu?

Nē, tu saproti, ka man tas projekts bija brīžam grūtāks nekā tādi, kas bijuši Amerikā.

Sistēmas, darba neloģiskas organizācijas dēļ vai kā?

Nē. Tāpēc ka es mēs ieviesām debetkartes un bankomātus taisni pēc bankas "Baltija" bankrota. Un cilvēki bija ļoti skeptiski. Es teicu – tagad jums būs alga uz kartes. Un, protams, cilvēki baidījās.

Tas bija biedējoši, jā. Ja nu pazūd tā nauda?

Bet pirmās lielās firmas, visi "Statoil" un tamlīdzīgi, protams, saprata, ka tas ir jādara.

Tad es samaksāju saviem darbiniekiem algu uz kartes, un viņi ziņkārīgi skrēja uz bankomātu un sākumā ņēma uzreiz ārā visu naudu, kamēr nav kaut kur pazudusi.

Cilvēki jau arī nevarēja pierast, ka tu vari naudu tīklā pārskaitīt. Jo kādās plašās dzīlēs tā nauda aizpeldēs?

Jā, jā, sēž kaut kāds trollis, hakeris, kas nozags tavu naudiņu.

Tie cipari ar Volstrītu, protams, ir nesalīdzināmi, bet es sapratu, ka tas rezultāts te ir tikpat svarīgs, ja ne svarīgāks.

Jā, šeit jau bija vienubrīd tāds uzstādījums, ka varbūt Latvija var izveidoties par banku zemi, kā Šveice. Tad sagriezās viss pilnīgi otrādi. Bankas gāzās viena pēc otras, cilvēki zaudēja uzkrājumus, un visas tās perturbācijas ar bankām turpinās joprojām. Kur problēma? Kas sagāja šķērsām? Kāpēc bankas Latvijā nevar sakārtoties un nostabilizēties?

Problēma ir alkatībā. Tā ir galveno akcionāru un citu alkatība.

Krimināls?

Jā, krimināls. "Banka Baltija" tā ir viena lieta, bet "Parex" – tas viss ir krimināli. Un mēs par to maksājam nodokļus. Un es kādreiz domāju, ka tie cilvēki, kas glāba "Parex", es tagad nesaukšu uzvārdus, bet mēs zinām, kas tie cilvēki ir, – tos vajadzētu vairāk izskatīt par "Parex" lietu, nevis citām lietā. Nu, tu saproti, ko es saku.

Man ir aizdomas, ka es saprotu.

Bet alkatība, vienkārši alkatība. Un 2007. gadā bija svarīgs moments, kad Putins, apzinoties, ka izplūst nenormāli liels kapitāls no Krievijas caur Latviju un zaudē nodokļus, viņš pasūdzējās Bušam, teica, ka tur ir jāskatās, kas notiek tajā Latvijā.

Diemžēl, bija ko paskatīties. Bija bankas, kas atmazgāja naudu, un tā rezultātā mēs visi zaudējām, un tā iespēja, kas mums bija – kļūt par tādu Ziemeļu banku centru, tā mums pagāja secen.

Bet to varēja dabūt gatavu?

Esmu pārliecināta, ka to varēja dabūt gatavu. Es par to parasti savās lekcijās runāju – par to vienas dienas mušas sindromu. Tas ir tas padomju mantojums, ka cilvēki grib ātri iegūt naudu šodien.

Te jau dažs labs grib uzreiz 100% peļņu.

Jā, jā.

Tā ir mentalitāte – viss, ko es varu dabūt šodien, ir labi.

Man ļoti žēl, kas ir noticis. Arī par Ventspili – tā varēja būt tāda osta, kāda bija. Pirms galvenais cilvēks uztaisīja tādus tarifus, un protams, ka Krievija bija spiesta būvēt savas ostas. Ļoti daudz tādas nejauki negudras lietas ir notikušas.

Nu, tad man tāds plašs jautājums – runājām, kāpēc bankām neizdodas nostiprināties. Bet kāpēc Latvijai kopumā neizdodas nostiprināties? Daudz labas lietas, protams, ir izdarītas, bet kas Latvijai neļauj nostiprināties?

Tas ir politiskās gribas jautājums. Ja mēs atceramies – nesen bija liela dzimšanas dienas balle "Hanzas peronā". Tad, ja paskatās, kas bija tie viesi, tad tu saproti, ka visa tā Latvijas mafija... ka visi ir viens otram kaut ko parādā, un politiskā griba nav bijusi –izmēzt to kūti.

Ir finanšu intereses, kurām ir liela ietekme, tas vienmēr ir. Bet man ir prieks... Redz, tajā manā "Rimi" darbā es pēdējos piecus gadus esmu apceļojusi visu Latviju, esmu viesojusies un taisījusi filmas ļoti daudzās Latvijas firmās, kas ir saistītas ar ēdienu. Sākot ar "Dimdiņu" kāpostiem un "Ķelmēnu" maizi, vismaz 40 šādās ražotnē esmu bijusi.

Un tad – man ir milzīgs prieks par šiem uzņēmējiem, kas izdzīvoja krīzi, kas saprata, kā atrast jaunus tirgus, ne tikai iet to taciņu uz Krieviju, kas bija viegli – aizbrauc uz Krieviju, pasēdi pirtī, iedzer šņabi un tev līgums ir.

Tad vajadzēja braukt uz citām valstīm, un tur tik viegli tas nebija, bet tās mūsu firmas patiešām ir izsitušās. Un eksports aug ar katru gadu vairāk un vairāk. Un man par tiem cilvēkiem ir lepnums, un es mēģinu fokusēties uz tiem cilvēkiem un to, ko viņi dara.

Un man ir tas prieks – es strādāju gandrīz ekskluzīvi tikai ar jauniem cilvēkiem. Es 68 gadu vecumā esmu oficiāla pensionāre, bet es darbojos, es daru gan algotu darbu, gan daru lietas par brīvu un arī izbaudu. Es tagad esmu tajā vecumā, kad man ir laiks dot atpakaļ sabiedrībai, esmu ņēmusi no šīs pasaules...

Un devusi jau arī.

Un devusi. Un tagad es izbaudu, kā cilvēkus apmācīt, arī iedvesmot. Manā vecumā es lasu lekcijas Latvijā, kur saku – nekad nav par vēlu sevi radīt no jauna. Un es esmu labs piemērs, es saku – es biju baņķiere, un tagad man ir cits profils, un es daru visādas interesantas lietas – es palīdzu kādai teātra izrādei tapt, esmu operā, operetē, filharmonijā, visur es esmu kā biedrs, es maksāju kādu naudu...

Man šai sakarā ienāca prātā – es kaut kur lasīju, ka tev savā dzīvoklī bija doma tādu kā salonu izveidot? Nu, kur cilvēki atnāk kā Moema romānos glīti ģērbušies, kāds, es nezinu, spēlē klavieres, kāds, atspiedies pret klavierēm, skaisti dzied, tiek dzert labs vīns. Tā ideja vēl ir?

Ne tikai ir. Tā jau ir notikusi. Jā, tas viss notiek.

Tāda sabiedriskošanās formā Rīgā tikpat kā nav sastopama.

Esmu rīkojusi vairākas benefices, lai atbalstītu vienas teātra izrādes tapšanu. Tatjana Suta bija manas mammas klasesbiedrene. Viņas bija ļoti labas draudzenes Franču licejā. Man bija tā priekšrocība, ka es pārcēlos uz Latviju, tad es sadraudzējos ar visiem manas mammas draugiem, sākot ar Amarillis Stērsti un beidzot ar Tatjanu Sutu, vienkārši fantastiski cilvēki.

Mēs varētu tagad pārlēkt pie tavām kultūras rosībām.

Jā, es pastāstīšu par to Tatjanu Sutu, viņas mamma bija Aleksandra Beļcova, un pie manis atnāca Laila Baumane, viņa taisa mazas izrādes par māksliniekiem. Viņai tur ir par Pauļuku, par Irbīti, par Rozentālu. Un šoreiz par Beļcovu.

Un viņa atnāca pie manis, zinot to vēsturi, ka es biju tuvās attiecībās ar Tatjanu Sutu, es biju pēdējoreiz pie viņas, kad viņa mira. Un viņa saka – vai tu varētu palīdzēt? Un tas ko es izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt salonu. Un man nupat draugs bija uzdāvinājis klavieres, un es uztaisīju vairākas benefices, es uzaicināju sievietes, kas ir maksātspējīgas, un viņām bija jādod 100 eiro, lai tiktu iekšā.

Es teicu – jābūt zobos 100 eiro un tad es tevi laidīšu iekšā.

Un tad bija gan režisore, gan spēlēja klavieres, gan Zane Dombrovska, aktrise, kas spēlēja to Aleksandru Beļcovu. Viņa dziedāja un spēlēja un stāstīja. Un Ināra Slucka, Laila Baumane un Inga Tropa bija un tā. Un tā es savācu naudu, visi dzēra visādus vīnus, un es biju uztaisījusi ēdienus, un tā mēs savācām naudu, lai palīdzētu tai izrādei tapt.

Varbūt kādreiz vajag kādu vīrieti paaicināt, varbūt viņš atnāk zobos ar 200 eiro?

Jā, jā. Pareizi. (Smejas.) Nākamos es noteikti taisīšu ar vīriešiem. Tas bija tikai tai vienai izrādei, bet es gribu to turpināt.

Redz, tu esi finansiāli labi skolota un trenēta, bet tev ir arī plašas intereses, plaši kontakti un arī dzimtas tradīcijas, kas saistītas ar kultūru. Ne vienmēr Latvijā finanšu cilvēki interesējas par kultūru – nu jau gan tā lieta iet labumā.

Jā, nu jau tas pat brīžam ir modē. (Smejas.)

Nu, piemēra pēc, tavs vectēvs Jūlijs Pētersons komēdijas ir ļoti daudz sarakstījis, ražīgs dramaturgs.

Viņš bija ražīgs dramaturgs, viņš bija arī farmaceits. Viņa komēdijas bija ļoti labas un rādīja to sabiedrību, un viņam bija ļoti labi īsie stāsti. Tie ir līdzīgi O. Henrija stāstiem. O. Henrijs rakstīja par Ņujorku un Jūlijs Pētersons par Rīgu, bet viņi ir ļoti līdzīgi, visos stāstos ir tās pārsteiguma beigas.

Jā, starp citu, mana krustmāte Mudīte Austriņa, man bija piecas krustmātes, bet Mudīte Austriņa bija tā, kas mani turēja baznīcā pie altāra. Mudīte brauca jau agri uz Latviju, un tā es arī iepazinos ar tavu tēvu. Un tavs tēvs īstenībā ir ļoti atbildīgs manai būšanai te. Jo viņš jau kaut kādos 70. gados ierakstīja vienā dzeju krājumā, kad viņš bija Ņujorkā: "Ilzītei, kuru būtu žēl atstāt amerikāņiem". Tātad viņš jau iekodēja... tātad man jau tas no tavas ģimenes ir... Un pēc tam viņš man arī rakstīja dzejoļus.

Bet interesanti, ka man tā literārā bagāža ir no Pētersoniem. Bet, kas arī ir ļoti interesanti, ko es tikai pirms dažiem gadiem dabūju zināt, ka mana tēva māte – mans meitas vārds ir Auzere – mans vectēvs bija no Saldus, viņš bija Lutriņu pagasta vecākais, un viņš apprecēja vienu Annu, kas bija Jāņa Rozentāla māsīca.

Tātad man nāk no abām pusēm, gan mana mamma, viņa beidza Mākslas akadēmiju, un Biruta Baumane viņai bija arī laba draudzene, gan māksla, gan literatūra man nāk no abām pusēm. Bet arī lauksaimniecība – manam vectēvam bija ļoti liels viss tas pasākums Lutriņos. Viņš tur apprecēja Saldus meiteni, jo Rozentāli bija no Saldus, tāpēc tā slavenā glezna. Un tās kurzemnieku asinis man arī ir diezgan stipras, mans tēvs teica – neaizmirsti, ka tu esi kurzemnieka meita, tu nekad nedrīksti būt skopa, ja nāks ciemiņi, galdam ir jālūzt, nu tā.

Kurzemniekiem no hercoga Jēkaba laikiem nāk tā uzņēmēju domāšana, ģenētiski.

Jā! Un mans vectēvs Fricis Auzers, kas bija pagasta vecākais, viņš bija tās lielās saimniecības īpašnieks, viņu nošāva 1949. gadā. Un Jūlijs Pētersons mira Sibīrijā, jo viņš parakstīja Čakstes memorandu. Un tāpēc es arī saprotu, ka man karmiski bija jābūt Latvijā. Tas bija ielikts priekš viņiem visiem augšā, ka man te ir jābūt. (Asaras acīs.)

Tu visur esi. Zini, kad es kaut kur eju, tu visur esi priekšā. Tev miera nav. Tu droši vien pēti, kas ir labākās izrādes.

Es citādi nevaru, bet, piemēram, ceturtdienās es braucu uz Torņakalna baznīcu klausīties trīs izcilus mācītājus, kad tā trīsvienība taisa lekciju uz stundu. Viņi visi ir ļoti inteliģenti – Indulis Paičs, Kaspars Simanovičs, tad ir Linards Rozentāls.

Tā ir tradicionāli spēcīga draudze.

Jā. Tie visi ir Rubeņa mācekļi. Un katrs ir drusku savā veidā citāds, bet visi kopā viņi ir "bumba". Un tad ir meditācija arī. Un tas ir kaut kas fantastisks, tā ir tā garīgā barība, ko es tur dabūju, un arī būt kristietei man ir ļoti svarīgi.

Es arī savās lekcijās – vienalga vai tā būt kāda banka – visur es kaut ko pasaku par Dievu un tā, jo es uzskatu, ka man Dievs ir tik daudz palīdzējis dzīvē un sargājis.

Un es ar to padalos, jo cilvēkiem ir daudz labāk, ja viņi tic, ka ir kāds, kas viņus pasargā.

Jā, kaut kādu lielāku kopības sajūtu tas veido. Ticība ir ģimenes tradīcija vai tu nonāci pie tā?

Tā ir ģimenes tradīcija. Un es esmu ļoti pateicīga manai mammai, ka viņa... Nu, protams, man lūgšanu iepotēja jau kā mazam bērnam, un tad, protams, latviešu skola to turpināja un latviešu nometnes. Tie ir fundamenti, par kuriem man nekad nav bijis jāšaubās, man mamma pateica, ka Kristus un Dievs mani ļoti mīl, un to es ieliku sevī, un tā es visu dzīvi eju. Kad es biju maziņa, man laikam bija tie kara stāsti un es sapņoju, ka Vāciju bumbo un es skrienu pa tām drupām, bet man bija arī sapnī sajūta, ka Dievs mani pasargās, un tā ir tāda skaista apziņa, ka tu jūties pasargāts.

Jā. Tagad varbūt parunāsim par darbiem, ko tu dari ar azartu un prieku, par tavu darbošanos, kas saistīta ar ēšanu un gatavošanu. Tavi televīzijas raidījumi un grāmata – tā gan nebija tikai par ēšanu, – "Dzīves garša".

Tā bija autobiogrāfiska, tur ir ceļojumi, tad pavārlietas, tai grāmatai ir jau pieci metieni, ļoti populāra. Cilvēki saka – ir visādas pavārgrāmatas un visādas receptes, bet tās tavējās tiešām sanāk un nav grūtas, jo es pati esmu nepacietīga, es negribu daudz piņķerēties, man nav laika.

Tas atkal nāk no ģimenes? Bija kāda sieviete, kas meistarīgi mācēja gatavot?

Mamma. Un arī tēvs...

Tas ir tāds sadzīves kultūras elements, ka tu garšīgi māki gatavot un smalki saklāt galdu.

Tas nāca arī no krustmātes, arī Mudītes Austriņas mamma, tā man iemācīja kaut kādus itāļu ēdienus. Saproti, ja tu uzaudz Ņujorkā, tur ir visas pasaules virtuves, tas viss nāk dabīgi.

Es vienmēr esmu pateicīga, ka varēju uzaugt Ņujorkā, un tur skolojos un strādāju. Un tāpēc es varēju sākt strādāt Volstrītā, ka mani vecāki gribēja būt Ņujorkā, negribēja braukt kaut kur tālāk, kur varbūt bija citi piedāvājumi. Nu, ka tā Ņujorka man ir devusi tik nenormāli daudz, un arī to pašapziņu. Ja tu jūties daļa no Ņujorkas, tad tev ir tāds iekšējs stiprums, pašpārliecība.

Tāpēc ir tajā slavenajā Frenka Sinatras dziesmā "If you can make it here, you can make it anywhere" – "ja tu vari te izsisties, tu vari izsisties vienalga kur". Un tāpēc es nebaidījos te tai 91. gadā pārcelties.

Ir jau tā Ņujorka mūslaiku Bābele.

Tu gatavo arī arī sev, tas tev aizņem laiku? Es nezinu, citi saka, es ravēju dobi un nomierinos. Tā ir kaut kāda harmonizēšanās, nomierināšanās – gatavošana?

Nē, tas ir viss kopā. Pirmkārt – ir jāēd, otrkārt – man patīk gatavot, tad – tu nekad nezini, kad atkal kāds pie tevis atskries. Man vakar pēc filmas bija trīs draudzenes ciemos, jo man tas salons ir arī tāds kā štābs, un tad man ir tas prieks, ka man ir ēdiens, ko dot.

Vai tu atceries, vai tev ir trāpījies padomju laikos būt te restorānā? Tas laikam vienam Rietumniekam varēja likties īpatnēji, ka cilvēki pie restorāniem stāvēja rindās un galvenā persona nebija pavārs, galvenā persona bija tas iekšā laidējs, šveicars, un, ja tu vispār gribēji tikt iekšā, tev viņam piecīti vajadzēja iedot vai desmitnieku. Tu varēji būt priecīgs, ka tu vispār tiec iekšā, un tad kādas vēl pretenzijas – kādu karbonādi un rasolu tev dod, tādu tev jāņem.

Es piedzīvoju. Es arī stāvēju rindā pēc tualetes papīra. Un pirms Jaunā gada stāvēju rindā priekš degvīna un laikam arī pēc "Rīgas šampanieša". Un tad, kad es te sāku dzīvot un man bija jāgatavo, tad es aizskrēju uz veikalu un redzēju, ka tur nekā nav, un tad es skrēju uz tirgu. Bet man bija galvā menu (ēdienkarte – red.) – jo Jānim ciemos nāca diplomāti – un tad es domāju, ja es dabūšu to, tad es tasīšu to, bija jātaisa no tā, ko varēja dabūt.

Kamdēļ tev neatvērt savu restorānu? Nav bijusi tāda doma?

Tu zini, ja tas kļūst par ikdienas darbu, tad tur nav vairs tas prieks. Tad tev ir jāapmāca cilvēki, jamenedžē viss process, un tev jāuzmanās, ka tevi neapzog. Nē, man patīk, kā es to daru – priekš radiem un draugiem.

Kas tev ir iecerēts vispār, kādi ir tavi mērķi? Tā kā viss jau it kā ir kārtībā, bet vienmēr vēl kaut ko gribas. Ko tu gribi vēl sakārtot, panākt, izdarīt?

Man gribētos, kā es saku, skaisti novecot. Tas būtu labi. Es gribētu kaut ko vēl izdarīt, es nezinu vēl, kas tas būtu. Bet esmu iesaistījusies tagad Pasaules Dabas fondā.

Nē, mērķis arī būtu...

Gribas vēl kaut ko tādu labu izdarīt.

Personīgajā dzīvē gribas tomēr būt ar cilvēku, kas ir līdzīgi domājošs, enerģisks un kas negrib sēdēt tikai mājās pie televizora, bet kas būtu ar mieru uz kompromisu, kad es būšu ar mieru vienu vakaru mājās sēdēt, bet tad nākamajā mums ir jāiet uz teātri vai operu.

Tas ir drusku mīts, ka latviešu vīrieši grib mājās sēdēt.

Nu, tas ir – kā kuri.

Nu, tā. Man patīk ceļot. Man gribētos atkal ceļot šobrīd. Varbūt nākamajos mēnešos mēs tik daudz neceļosim, redzēsim.

Vai ir kādas vietas, kur tu neesi bijusi?

Ir, manā sarakstā, kur es vēl ļoti gribētu nokļūt. Es esmu bijusi 68 valstīs, tas ir uz mata, cik es esmu veca. Tagad man ir ātri jāapmeklē kādas valstis, lai būtu vairāk nekā mani gadi.

Nobeigumā man tev jautājums – uz kādām pogām cilvēkiem jāspiež, lai tiktu uz "Jā līnijas", ja kāds ir paguris, rutīnā vai negatīvās sajūtās iestidzis. Kā dzīvot "Jā dzīvi"?

Pirmais, ko es vienmēr iesaku – tu nedrīksti baidīties. Ir tāds slavens teiciens, ka bailes ir velna ierocis. Bailes atņem tev iespējas un atņem prieku. Pirmā lieta ir nebaidīties, sākt kaut ko jaunu, meklēt kaut ko jaunu. Otrs ir – apzināties, ka Latvija ir ļoti skaista un ir daudz ko darīt arī, kas neizmaksā lielu naudu. Cilvēki sūdzas par naudu, var daudz ko izdarīt, neizdodot lielu naudu.

Palīdzēt kādam! Tas lielākais prieks ir, kad tev ir savstarpējas attiecības ar cilvēkiem.

Tagad arī kopš pagājušās nedēļas Labklājības ministrija ir pasludinājusi šo gadu kā labestības gadu, un es esmu viena no vēstniecēm jeb patronesēm arī tam pasākumam. Un mana doma, ko es darīšu – savest jaunus cilvēkus kopā ar vecākiem cilvēkiem, lai jauni cilvēki palīdz vecākiem cilvēkiem kādos darbos, ievākt kaut kādas ražas, un ka vecāki cilvēki iemāca viņiem kaut kādas senas ģimenes receptes, lai būtu tas mantojums.

Tas ir kultūras mantojuma jautājums. Būt ar cilvēkiem un palīdzēt kādam. Un tur būs vesela organizācija, kas palīdzēs cilvēkus savest kopā, kur varēs pieteikties vecāki cilvēki un jaunieši. Jā – palīdzēt. Jo, ja tu sēdi mājās un ieslīgsti kaut kādās bēdīgās domās, ir jāiet cilvēkos un jāpalīdz kādam, vienkārši būt pateicīgam par to, kas tev ir.

Interesanti sakrita, mums te bija arī psihoterapeits, viņš teica līdzīgi – kad tev ir "melnie", negaidi, kad tev palīdzēs, ej ārā un palīdzi kādam.

Jā. Un tu uzreiz jūties vajadzīgs. Mums te visiem ir tā lielā vēlme būt vajadzīgam kādam. Un tur atkal ir tā lielā mīlestība... ir jābūt mīlestībai uz Dieva radību, baudīt arī... Ir tāds pastāstiņš. Tiek cilvēks pie Dieva augšā, un tas cilvēks saka Dievam, – vai paldies, man bija laba dzīve un viss kaut kas man bija labs, un man bija laba karjera, un es nopelnīju naudu, un padies tev. Un Dievs saka – bet vai tu ievēroji tos skaistos kalnus, ko es uztaisīju jums visiem? Un tās upes un tos kokus tu ievēroji? Es to visu darīju jums, lai jūs būtu laimīgi un priecātos. Un tas cilvēks saka – piedod, es tā īsti tik daudz neievēroju.

Nu tad ievērosim! Ievērosim, ka šodien ir saulaina diena un ka ir skaisti.

Paldies par sarunu!

Paldies skatītājiem! Tātad – nebaidīsimies, palīdzēsim, mīlēsim un ievērosim.

Foto: ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". Ilze Jurkāne