Daudzi ikdienā atrod simts un vienu attaisnojumu, lai nesekotu saviem sapņiem - pārāk ērts darbs, vienmēr trūkst laika, nav talanta. Miks Ritvars Kļaviņš jau kopš bērnības ir vājredzīgs, taču tas viņam nav traucējis sekot savai sirdsbalsij - vīrietis drīzumā pabeigs otro studiju gadu fotogrāfijas nozarē. Sarunā ar portālu "Apollo" Miks atklāj, kā ir nonācis līdz šim punktam dzīvē un kas ir tās lietas, kas viņu iedvesmo.
Mikam pašlaik ir divdesmit gadi un viņš studē fotogrāfiju Liepājas universitātē 2. kursā. Interese par fotografēšanu viņam radusies jau skolas laikā - pamatskolā puisis fotografējis dabu, tad es uz pāris gadiem atstājis šo nodarbi, līdz vidusskolā interese ir atgriezusies ar jaunu jaudu.
"Sākumā man bija ziepju trauciņš, pavisam maziņa kameriņa, tad man bija videokamera. Kad telefoniem parādījās labākas kameras, es pārgāju uz tiem. Manas pirmās izstādes bildes visas bija fotografētas ar telefonu," stāsta Miks, piebilstot, ka nebūtu saņēmies savu darbu eksponēšanai, ja uz to viņu nebūtu mudinājusi Nīcas vidusskolas direktore.
Pamatskolas laikā Mika mīļākais fotogrāfijas temats bija daba - saullēkti, saulrieti, ziedi, debesis. Uz jautājumu par to, kādēļ tieši šie tehniski ne pārāk vienkāršie kadri raisīja fotogrāfa interesi, puisis atbild ļoti vienkārši:
"Es nezinu. Laikam, kad es biju mazāks, man nekas nelikās grūti. Es jau tāpat neko nemācēju, vienkārši nofotografēju to, kas man likās smuki."
Interese par attēlu iemūžināšanu, šķiet, ir Mika "asinīs". Lai arī viņa vecāki ikdienā darbojas pa savu saimniecību, vēlme savu dzīvi saistīt ar fotomākslu varētu būt "mantota" no puiša vectēva, kurš arī bijis fotogrāfs.