"Citi gāja no rāmjiem āra, citiem bija citas izpausmes." Pašmāju ārsts par darbu Covid-19 pandēmijas laikā (2)

Roberts Fūrmanis medicīnā ir jau 18 gadus. Strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) specializētajā brigādē, kas dodas uz īpaši smagiem gadījumiem, ik dienu nākas glābt cilvēku dzīvības un diemžēl arī redzēt, kā cilvēki aiziet.

"Īpaši grūti – grūtāk ir strādāt ar bērniem, pirmkārt, tas ir bērns viņam ārstēšana ir krietni savādā – tāda ļoti līdz mikrogramiem aprēķināma. Viņu vecāku emocijas, dažkārt vecākiem nākas pateikt sliktas ziņas, tas moments īsi pirms ir smags," saka Fūrmanis.

18 gados pieredzēts daudz, bet šis trauksmainais laiks ir kas nebijis. Jaunais koronavīruss pārsteidza. Arī ārstus ar milzu pieredzi.

"Sākumā varbūt bija tāda zināma spriedze, neziņa par to, kas būs, kā izvērtīsies apstākļi, cik daudz slimnieki būs un cik daudz būs jāievēro tie maksimālie piesardzības pasākumi.

Tā bija emocionāla noslodze par to, kā būs un kas būs, kad mēs nonāksim saskarē, jo informācijas dinamika kopumā bija ļoti liela. Neizpratne, neziņa, tas informatīvais burbulis katram bija ļoti dažāds, citi gāja no rāmjiem āra, citiem bija citas izpausmes, citi atkal to visu uztvēra tā, nu tā ļoti mierīgi, bet man gribētos teikt, ka mēs bijām gatavi visādām situācijām un emocionāli nācām uz darbu ar to, ka būs grūti, bet būs jāstrāda, jādara un par to nav nekādu šaubu," saka Fūrmanis,

Jaunie apstākļi, nepieciešamība ievērot īpašu piesardzību, tikai sarežģī jau tā grūto darbu. "Mūsu manipulācijas, ja šis ir Covid-19 pozitīva pacients – tad tas ir ar milzīgu inficēšanās risku," bilst ārsts.

"Katrs izsaukums ir ar brillēm, tas apgrūtina darbu, grūtāk ir. Sākumā nevarēja saprast, kāpēc, ja bez maskas uzskriet uz piekto stāvu ar somām – tas nesagādāja problēmas, tad šodien uzejot uz piekto stāvu, vai tas ir respirators vai tā ir maska – sākumā nevarēja saprast, kāpēc man trūkst elpa…Un tad beigās, protams, ar maska uz sejas. Es domāju, ka mēs agri vai vēlu pie tā pieradīsim un darbs bez respiratora šķitīs jocīgi," stāsta Fūrmanis.

Vaicāts, kādas pašam ir sajūtas cilvēciski, viņš atbild: “Es baidījos inficēties – visi baidās inficēties, negribējās inficēties ne jau tāpēc, ka man būtu jāpavada mājās tās 14 dienas vai ilgāk kāds, ja ir pozitīvs šis tests. Man vairāk bija šī apziņa, ka man gribējās nākt uz darbu, man gribējās būt šajā vidē un strādāt, nedomājot ne par ko citu – vai tur kāds dod piemaksas vai nedod piemaksas, tas viss ir otršķirīgi.”

Viņš turpina: “Kāpēc es vispār daru šo darbu? Nu jau 18 gadus – ir šī te misija, ideoloģija, bākugunis, braukšana uz izsaukumiem un vairāk bija tas, ka negribējās iziet no ierindas, nevajadzīgi iziet no ierindas kaut kādas kļūmes pēc, vai kāds pacients nepasaka kaut ko, un tad nonāk ne savas vainas pēc pašizolācijā vai karantīnā, tas būtu diezgan grūti. Un skatīties, ka citi kolēģi strādā, bet tu tanī brīdī nevari iziet uz darbu…Mums tie, kas strādā NMPD, parasti jau ir – ja ir kādas ārkārtas situācijas, tad visi ir gatavi strādāt, visi ir gatavi nākt uz darbu.”

Vaicāts, kas palīdzējis saglabāt veselo saprātu arī šajos krīzes apstākļos, ārsts stāsta: “Pirmkārt, es nekad neesmu bijis tāda liela pūļa cienītājs – man nekad nav paticis, ka kāds veikalā elpo pakausī. Es vienmēr esmu centies ieturēt distanci no cilvēkiem, es dezinficēju rokas pirms Covid-19, dezinficēju arī tad, kad ir Covid -19 un turpināšu dezinficēt rokas arī tad, kad beigsies Covid-19. Es jau nesaku, ka tas veselais saprāts visu laiku ir spējis būt – viņš tur tā zāģē uz augšu uz leju, ir jau bijuši brīži, kad bija grūtāk. Es atradu lietas darīt, ko es nedarītu iepriekš. Viens no maniem vaļaspriekiem ir mācīt cilvēkiem atdzīvināšanu. Es to esmu mācījis jau ilgu laiku, un es to mācīšu darīt, un tas ir viens no maniem vaļaspriekiem – patīk cilvēkiem radīt sajūtu, ka viņi var justies droši.”

“Šīs te blakus lietas palīdzēja novērst uzmanību no tā, kas notiek apkārt, protams, tas ir arī fizikās aktivitātes – vienam pašam būšana svaigā gaisā nebija aizliegta. Izbraukt ar riteni, uz stundu izvēdināt galvu – tas bija forši un tas palīdzēja, un es to arī turpinu darīt,” bilst Fūrmanis.

Atskatoties uz pirmskrīzes laiku ar tagad notiekošo – mediķis ar pateicību saka: Covid-19 mainīja sabiedrības paradumus. Cilvēki vairāk domājot. Kāpēc viņiem ir jābrauc pie ārsta? Aizdomājās, vai tiešām ir jāzvana 113? Varbūt iespējams to visu ir atrisināt vienkāršāk, telefoniski. Tomēr – nekas jau vēl neesot beidzies.

“Nevajag atslābt, tas ir viens. Otrkārt, tā distancēšanās – ir jāievēro un drūzmēties pie kases veikalā nevajag. Protams, dezinficēt rokas, iekāpjot mašīnā mazgāt rokas – censties individuālos aizsarglīdzekļus izmantot pareizi un nepaslinkot dažas minūtes. Ir milzum daudz gadījumi un situācijas, kad var redzēt, ka cilvēki nepareizi lieto individuālos aizsardzības līdzekļus un viņam tajā brīdī šķiet, ka viņš sevi pasargā, bet patiesībā, ja tas vīruss ir bijis uz tās virsmas, pie kuras viņš ir pieskāries ar tiem pašiem cimdiem, un pēc tam iekāpjot mašīnā aiztiek stūri, telefonu, piekoriģējot maskas, – maskas ir jālieto, bet viņas ir jālieto pareizi,” uzsver ārsts.

Šo grūto darbu – dzīvību glābšanu – attālināti, no mājām strādāt nevar. Varbūt nedaudz. Taču ar ģimeni nesanāk būt tik ilgi, kā vajadzētu. Turklāt jādomā, kā to pasargāt. “Vecākajam bērnam, es ceru, ka būs iespēja sākt pirmo klasi, bet tas bērnudārza izlaidums, tas pirmais izlaidums, protams, ka viņam iet secen. Redzes, kā būs. Protams, ģimenē ir arī zaudējumu no tā visa. Mana sieva – viņas darbs ir tūrisms, bet viņas darba devējs ir Dānijā, un šim uzņēmumam Latvijā – līgums ar Latviju neparedz šīs prasības un līdz ar to mēs nepretendējam uz tiem te dīkstāves pabalstiem. Redzēs, kā būs un vai mūsu ģimene varēs izdzīvot no ārstu algas, tas ir liels izaicinājums,” stāsta Fūrmanis.

Galvenais šajos krīzes apstākļos ir novērtēt to, kas agrāk licies tik ierasts, tik pašsaprotams, saka ārsts.

“Tas ko mēs arī redzējām, kad Eiropas valstis mīkstināja šos ierobežojumus – ar kādu laimi, kādu prieku cilvēki gāja ārā. Mēs novērtējām to brīvību, kas mums bija pirms tam un līdz tam tas šķita kaut kā pašsaprotami,” uzsver ārsts.