"Uz Luhansku viņš aizbrauca kā žurnālists, kas bija normāli. Viņš gribēja atgriezties profesijā. Bet tā kā žurnālistikā krievu valodā iestājās ļoti sen, pati doma kļūt par kara reportieri nebija slikta.
Turklāt viņš aizbrauca uz līdzjūtības viļņa. Es atceros, ka mēs vācām viņam līdzi medikamentu sūtījumu. 02:45 Tur nebija nekādu karošanas nodomu. Kas bija tālāk, es nezinu. Tikai teikšu, kā reportieris viņš sevi tur nav parādījis, bet tas ir saprotami. Ne tuvu ne visi cilvēki tādā situācijā, žurnālisti var atturēties atbalstīt kādu no pusēm," atklāj Aļohins.
Mums izdevies uziet kādu personu, kas Veselovu Luhanskā satikusi. Viņš īrējis vienu istabu komunālā dzīvoklī, mitis ļoti askētiskos apstākļos. Viesiem ar politiskiem uzskatiem nav uzbāzies. Veselova paziņas viņa pārcelšanās uz Luhansku izbrīnīja, jo, atšķirībā no citiem kaujiniekiem no Latvijas, viņš ne uzskatos, ne rīcībā nekādu ekstrēmismu nav izrādījis.
Saskaņā ar Luhanskas tiesas spriedumu, Veselovs tur atradies kā kara korespondents, bet pēc tam bijis "tautas milicijas" vienības priekšnieka vietnieks. Aizturēšanas brīdī pie viņa atrasts iespaidīgs sprāgstvielu un ieroču krājums.
Spriedumā apgalvots, ka Veselovu savervējis Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Levans Čarkviani, bet vēlāk par kuratoru kļuva Indulis Zālīte. Par pirmo informācija nav pieejama, taču Zālīte ir publiski pazīstama persona.
Viņš ilgus gadus bija galvenais valstī par "čekas maisiem", jo bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs. Šī iestāde bija Satversmes aizsardzības biroja pakļautībā. Zālīte pieļauj, ka viņa vārds bijis pirmais, ko Luhanskas izmeklētājiem izdevies atrast, internetā meklējot Latvijas specdienestu darbiniekus.