/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2020/05/13/13099987t1h7868.jpg)
Ventspils muzejs nesen publicējis kādu mūsdienu standartiem kuriozu recepti no tālā 1796. gadā - tajā minēts, kā pagatavot kādu patiesi slavenu putnu. Varbūt arī viņus bija nokaitinājuši treļļi pašā rīta agrumā?
Kā ēda muižkungi 18. gadsimta Kurzemē?
Muzejs turpina publicēt senās Kurzemes puses "riktes”. Šoreiz īsti pavasarīga recepte no 1796. gadā Jelgavā izdotās pavārgrāmatas "Latviskā pavāru grāmata muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gardi vārīt un sataisīt” - "Cīruļi ar skābu kāpostu".
:format(webp)/nginx/o/2020/05/11/13095433t1hae1b.jpg)
Sākumā nedaudz par galveno šī ēdiena sastāvdaļu - cīruli: viens no pirmajiem pavasara vēstnešiem ar raksturīgu vīterojošu dziesmu Latvijā ir lauku cīrulis. Pirmie cīruļi no netālajām ziemošanas vietām Eiropas vidienē atgriežas drīz pēc sniega nokušanas. Lauku cīrulis ir nedaudz lielāks un slaidāks par zvirbuli, dzeltenbrūns ar melniem raibumiem, baltu vēderiņu un rūsganu ausu laukumu, ir cekuls. Sastopams atklātās vietās - pļavās, tīrumos, arī augstos purvos.
Ne vienmēr „augstu debesīs cīrul’s dziesmu dzied..”, dažkārt cīrulis nonāk … sautējamā traukā kopā ar visai neparastām piedevām. Ventspils muzejs gan iesaka mājas apstākļos neatkārtot!
Mūsdienu lasītājam nedaudz piekārtota recepte:
Cīruļi ar skābu kāpostu
Nogriezi tiem cīruļiem tās kājas, iztīri tos, izņem to māgu un mazgā tos siltā ūdenī, liec sviestu dēģelī [cepamtraukā], un, kad [tas] brūns ir, liec tos cīruļus iekšā un lai izcepj [izcepas], pa tam vāri skābu kāpostu, un, kad gandrīz gatavs ir, liec tos putnus klāt, beidzot pieliec vēl kaperes [kaperus] un apbārsti bļodā ar cukkeru [cukuru] un saberztu maizes mīkstumu.
:format(webp)/nginx/o/2020/05/11/13095425t1hf120.jpg)