Bēres simts gadus pēc bezvēsts pazušanas. Dejotājas Meimijas Stuartes slepkavības noslēpums un tā atklāšana

Meimija jau iepriekš bija devusi pamatu saviem vecākiem uztraukties - sieviete, kura jau no bērnības bija sapņojusi par slavu, 15 gadu vecumā pameta mājas, lai kļūtu par dejotāju. Neraugoties uz agro vecumu, Meimijai tas izdevās un viņa pat dibināja pati savu deju trupu, kas uzstājās visā Lielbritānijā. Meitene bija ļoti patstāvīga - kad kādas uzstāšanās rīkotājs ir atteicies maksāt viņas trupai, meitene iesūdzējusi viņu tiesā.

1918. gadā 24 gadus vecā sieviete apprecējās ar 39 gadus veco inženieri Džordžu Šottonu. Sieviete pameta savu karjeru un skatuves dzīvi - abi pārcēlās uz Velsu un apmetās kotedžā ar skatu uz jūru.

Savās vēstulēs Meimija sūdzējās, ka abu laulība nav pārlieku laimīga. Viņu nomāca tas, ka apkārtnē neviens nedzīvoja un viņa jutās atstumta no apkārtējās pasaules. Tiesa, vairāk par izolāciju sievieti nomāca izmaiņas vīra uzvedībā - viņš mēdza uz ilgu laiku pazust un pēc atgriešanās dažkārt viņu iekaustīja.

"Ja es beigšu rakstīt, lūdzu, nosūtiet telegrammu Hrinas kundzei un apvaicājieties par mani. Džordžam viss nav kārtībā ar galvu. Visticamāk, drīzumā iešu no viņa prom - nav jēgas šādi dzīvot," vēstīts vienā no pēdējām vecāku saņemtajām vēstulēm.

Izmeklētāji uzmeklēja doto Hrinas kundzi, Meimijas draudzeni un uzzināja, ka sieviete reiz viņai lūgusi apsolīt, ka gadījumā, ja viņa pazudīs, draudzene viņu sameklēs. Inspektors Viljams Drejpers no Skotlendjarda bija pārliecināts - Meimijas Stjuartes pazušanā noteikti bija iesaistīts viņas vīrs.

Dubultā dzīve

Viena pirmajām lietām, ko izmeklētājs uzzināja par aizdomās turamo - Meimija nebija viņa pirmā sieva. Inženiera pirmā laulātā dzīvoja turpat netālu - no viņas mājas līdz kotedžai bija vien 15 minūšu gājiens.

Izrādījās, ka Šottons bija vēlējies baudīt dzīvi divās ģimenēs, turklāt slēpa to no abām sievām. Mērija nezināja, ka kāda komandējuma laikā viņas vīrs ir apprecējis gados jaunu dejotāju, savukārt Meimija, visticamāk, nenojauta, ka viņas vīrs regulāri pazūd pie savas pirmās sievas un viņu bērna.

Nopratināšanā vīrietis negribīgi atklājis, ka pirms Ziemassvētkiem patiešām ir devies uz viesnīcu un atstājis tur savu koferi, taču viss pārējais, pēc viņa vārdiem, bija meli _ Meimija esot bijusi tikai viņa mīļākā, kuru viņš, protams, nav nogalinājis. Šottons esot apgalvojis, ka ir izšķīries no jaunās sievietes decembrī, kad pieķēris dejotāju neuzticības mirklī.

Kā pierādījumu saviem vārdiem Šottons izmantoja kādu vēstuli, kuru Meimija it kā esot grasījusies nosūtīt savam mīļākajam. Izmeklētājam šķita, ka šis apstāklis tikai pastiprina Šottona iespējamo vainu - viņa versija bija, ka vīrieti ir pārņēmusi greizsirdība un viņš dejotāju ir nogalinājis. Trūka tikai galvenā - sievietes ķermeņa un pierādījumu, kas norādītu uz slepkavību.

Lai arī pazudušās portrets tika izsūtīts pa visu valsti, neatradās neviens, kurš viņu būtu redzējis. Kotedžas apkaimē neko aizdomīgu atrast tā arī neizdevās. Neskatoties uz to, 1920. gadā inspektoram Dreiperam tomēr izdevās Šottonu nostādīt tiesas priekšā - viņš nevarēja pierādīt slepkavību, taču varēja pierādīt divsievību.

Lai arī Šottons taisnojās, ka laulību dokumentus ir parakstījis kāds nelabvēlis, kas izlicies par viņu, inženierim piesprieda 18 mēnešus katorgā.

Maiss ar kauliem

Izmeklēšana ilgu laiku nepazuda no laikrakstu pirmajām lapām. To lasītāji redakcijai sūtīja vēstules par to, ka sieviete ir redzēta dažādās eksotiskās valstīs, taču tam, protams, nebija nekādu pierādījumu. Pēc laika sabiedrības uzmanības lokā nonāca jaunas aktualitātes un Meimijas Stuartes pazušana pamazām iegrima aizmirstībā.

1961. gada novembrī trīs jauni speleologi nolaidās sen pamestā svina šahtā ciematā, kas atrodas netālu no Svonsijas. Tās dibenā ekspertus gaidīja šausminošs atklājums - maiss ar laika nomelninātiem cilvēka kauliem. Tiem blakus bija dažādi sīkumi - perlamutra poga, divi zelta gredzeni, auduma driskas un galvaskauss ar pāris skalpam pielipušiem matiem.

Alu pētnieki atstāja šausminošo atklājumu šahtas apakšā un devās uz policiju. Mirstīgās atliekas tika nogādātas kriminoloģijas laboratorijā Kārdifā, kur tās izpētīja pataloganatomi Viljams Džeimss un Džons Grifits. Viņi atklāja, ka daži kauli ir mehāniski sadalīti divās daļās, it kā ķermenis būtu sazāģēts trīs gabalos.

Nebija šaubu - mirusī bija sieviete. Pēc locītavu stāvokļa eksperti secināja, ka sieviete bijusi ne jaunāka par 24 gadiem un ne vecāka par 28 gadiem, savukārt apģērba driskas ļāva noteikt, ka nelaiķe no dzīves ir šķīrusies 1920. gados.

Policijas pārstāvjiem radās aizdomas, ka kauli varētu būt piederējuši Meimijai Stjuartei - sakrita gan augums, gan vecums, turklāt atrastā galvaskausa forma sakrita ar pazudušās sievietes aprisēm. Vienu no gredzeniem atpazina sena Meimijas draudzene, taču par galveno pavedienu kļuva kāda liecība, kas būtu ļoti noderējusi inspektoram Dreiperam pirms 40 gadiem.

83 gadus vecais pastnieks Bils Saimons pastāstīja, ka 1919. gada beigās viņš ir sastapis Džordžu Šottonu velkot milzīgu maisu. Kad pastnieks viņu ir uzrunājis, vīrietis sastindzis, taču tad atviegloti noteicis, ka jau nobijies, ka ar viņu runā policija. Pēc tam vīrietis ielicis maisu furgonā un aizbraucis uz Brendikouvas ciematu, kur atradās svina ieguves šahta.

Nu policijai zuda šaubas par to, ka sieviete bija noslepkavota. Kādēļ lai kāds sadalītu ķermeni, ja cilvēks dzīvību būtu zaudējis pašnāvībā vai nelaimes gadījumā? Šottonu izsludināja meklēšanā, kurā bija iesaistīts pat Interpols. Lielbritānijas policijai bija pamats aizdomām par to, ka vīrietis ir pārcēlies uz ASV. Meklējumi tika pārtraukti pēc trīs nedēļām, kad tika Anglijas rietumos tika atrasts viņa kaps. Viņš bija miris trīs gadus pirms Meimijas mirstīgo atlieku atrašanas.

Visbeidzot mierā

2019. gadā Meimijas stāsts beidzot nonāca pie noslēguma pateicoties kādai viņas attālai radiniecei - 75 gadus vecajai pedagoģei Sjūzijai Oldnolai no Oksfordšīras pilsētas Anglijā. Pazudusī dejotāja bija viņas vecmāmiņas māsa, tādēļ viņa bija uzaugusi ar Meimijas traģisko dzīvesstāstu.

Tiesa, radinieki viņai nebija pastāstījuši nozīmīgu detaļu - Meimijas Stjuartes mirstīgās atliekas tā arī nebija guldītas zemes klēpī.

Kauli bija palikuši Kadrifas universitātē, kur tos glabāja skapī un ik pa laikam demonstrēja studentiem.

"Es nolēmu - nē, tā to atstāt nedrīkst," sarunā ar BBC atklājusi sieviete. Viņa ir nolēmusi uzzināt par Meimiju vairāk, taču ar pārsteigumu konstatēja, ka visi izmeklēšanas dokumenti ir iznīcināti īru seperātistu rīkotā teroraktā, savukārt "Grisvenor" viesnīca, kur atrada aizdomīgo koferi, ir nodegusi līdz pamatiem.

Visbeidzot Oldnola noorganizēja kaulu saņemšanu no laboratorijas un ar arhīvista palīdzību atrada Meimijas vecāku kapvietas. Meimijas Stjuartes bērēs 2019. gadā piedalījās četri cilvēki. 

"Mēs nolaidām zemē zārku, nolikām ziedus, pateicām pāris vārdus un devāmies mājās, tas arī viss," žurnālistiem atklāja mirušās radiniece. Nu, simts gadus pēc savas nāves, Meimija Stjuarte ir apglabāta.