"Zem "sitiena" esam mēs visi." Latviešu medbrālis stāsta par darbu Covid-19 pandēmijas laikā un stereotipiem

Video: "900 sekundes" sižets

Juri Zāģeris ir medbrālis ar 33 gadu stāžu. Savus profesionālos svētkus viņš sagaidīs darbā – Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) reanimācijas nodaļā.

Zāģeris medicīnā ir no 16 gadu vecuma. Uzreiz pēc 8. klases viņš iestājās tolaik Rīgas 2. medicīnas skolā. Toreiz visā kursā viņi bija tikai trīs puiši. Bet Juri tas neuztrauca – dāmu kolektīvā viņš jūtas labi. Mīlestību pret profesiju viņš atskārta tikai 3. kursā, kad sāka strādāt par sanitāru ātrajā palīdzībā.

"Bija tas moments, kad tu atbrauc, reāli redzi, ka cilvēkam ir slikti un kad tu viņam veic tās injekcijas, izdari visu, kas tev ir jāizdara, un viņam kļūst labāk. Un tad ir tāds gandarījums," par savu darbu stāsta medbrālis.

Līdz pat šai dienai Juris atceras arī savi pirmo pacientu, kuru glābt neizdevās. Tas bijis 50 gadus vecs vīrietis. Tomēr, lai strādātu medicīnas jomā, ir jābūt stipriem nerviem, teic Juris. It sevišķi, ja strādā par medmāsu vai medbrāli reanimācijas nodaļā, kur šī profesiju neatbilst joprojām aktuālajam stereotipam – sieviešu profesija.

"Vajadzētu noteikti vairāk vīriešu reanimācijā kā brālīšiem, kā masu palīgiem. Viens aspekts ir tas, ka tas ir fiziski smags darbs. Slimnieki ir jāgroza. Viņi jāved uz izmeklējumiem. Viņi ir jāpārceļ. Tomēr meitenēm tas ir smags darbs. Un otra lieta ir emocionālais fons. Jo sievietes ir ļoti emocionālas. Un tur, kur varbūt vīrietis saraus pieri, sieviete varbūt ņems un paraudās," norāda Juris.

Pēdējos divus mēnešus visā pasaule mediķi strādā īpaši augsta stresa apstākļos. Arī Juris, kurš ir iekļauts tā dēvētajā Covid-19 grupā, kas ir speciāli mācīta strādāt ar pacientiem, kas ir inficēti ar koronavīrusu.

Pats medbrālis gan neuzskata to par ko īpašu: tik vien, ka strādājot ir jāvelk aizsargtērps. "Maiņā ir divas medmāsas un viens māsu palīgs, un mēs esam brigāde, ja gadījumā iestājās Covid-19 pacients, tad viņš nonāk mūsu aprūpē. Patiesībā zem sitiena mēs esam visi. Ja cilvēks ir slims, viņš iet pa ielu, kaut kur viņš nospļaujas, noklepojas un tur var jebkurš cilvēks pēc tam būt kontaktā ar to vietu."

Juris atzīst, – jaunā koronavīrusa pandēmija ir mainījusi arī viņa ikdienu. Viņš sācis pievērst lielāku uzmanību roku mazgāšanai un dezinfekcijai, apstrādājos arī tādas virsmas, kam agrāk nepievērsa uzmanību, piemēram, automašīnas stūri.

"Gribētos, lai ātrāk šis viss beigtos. Jo zināma mērā tas cilvēkiem dzīvi ir paralizējis. Man vairāk uztrauc arī kas ekonomiski būs tālāk. Ir daudz cilvēku, kuriem, iespējams, būs problēmas ar darbu, tātad arī ar ienākumiem," viņš saka.

Tomēr, par spīti šā brīža sarežģītajiem apstākļiem, savu profesijas izvēli Juris nekad nav nožēlojis: "Es varu pateikt: jā, es mīlu savu darbu, nāku ar lielu prieku, un varbūt gribētos, lai man ir lielāks atalgojums vai labāki apstākļi, bet mani viss apmierina. Viss ir labi."