Jauno māmiņu pieredze ⟩ Laist pasaulē un audzināt bērnu ir grūti. Covid-19 pandēmijas laikā – tas ir murgs

33 gadus vecā Keitlīna Erba ir trīs mēnešus veca dēliņa mamma. Izejot no mājām, viņa izjūt to pašu milzīgo satraukumu. "Nepamet bailes un uztraukums, ka jebkurā mirklī mēs ar vīru ienesīsim vīrusu mājās, kad mēs tās pametam, lai dotos uz veikalu."

"Mums nav cita atbalsta, jo esam tikai viens otram, tāpēc ikdienā bieži uztraucamies, ka arī mans vīrs vai es varam saslimt.

Vienu dienu man sākās panika, ieejot pārtikas preču veikalā. Es sāku uz vietas raudāt, jo es jutos tā, ka es riskēju ar visas savas ģimenes veselību... Lai gan tikai biju aizgājusi nopirkt pārtiku."

Bailes nodot vīrusu mājās saviem mazuļiem tikai palielina vientulības sajūtu, ko jaunās māmiņas izjūt šajā dziļi neskaidrajā vēstures brīdī.

Pētījumi rāda, ka zems sociālā atbalsta līmenis, zems sociālekonomiskais statuss un traumatiska pieredze grūtniecības vai dzemdību laikā ir visi pēcdzemdību depresijas riska faktori, kas arī ir kļuvuši par mūsu jaunā "normālā" sastāvdaļu, turpinoties šai globālajai pandēmijai.

Gandrīz katrs desmitais strādnieks krīzes dēļ zaudēja darbu jau pirmajās trīs ārkārtas stāvokļa nedēļās. Pati krīze ir traumatiska pieredze, kas ir mainījusi grūtnieču dzīves, radot papildu stresu.

35 gadus vecā Džīna no Konektikutas ir bērnudārza audzinātāja un trīs bērnu māte, kurai pašizolācija šķiet biedējoša. 

"Pēcdzemdību periods pats par sevi var būt nomācošs, bet, kad šīm sajūtām pievieno domas par pandēmiju, tās reizēm paralizē," viņa sacīja.

"Es mīlu savus bērnus un mīlu būt par māti, bet katru dienu es izjūtu lielu stresu un grūtības sadzīvot visu laiku ar saviem bērniem. Dienas laikā man vairs nav pat piecas minūtes vienatnē, pat ne aizejot uz tualeti. Es mīlu būt par mammu, bet es arī mīlu būt es pati."

Cīņa ar depresiju Covid-19 laikā šķiet neuzvarama

"Man nav laika tikties ar terapeitu, man nav daudz draugu un ģimenes locekļu, kas varētu man palīdzēt," atklāja 30 gadus vecā Megana no Oklahomas. Viņa dzemdēja savu pirmdzimto 4. februārī. Kopš tā laika sieviete cīnās ar depresiju un trauksmi - tā ir cīņa, kas Covid-19 rezultātā ir kļuvusi grūtāka.

"Es tagad strādāju pilnu darba laiku no mājām un rūpējos par savu bērniņu. Mans vīrs un es dienas laikā dalām aprūpi pār mazuli, bet man tāpat nav papildu laika, lai meklētu profesionālu palīdzību. Man knapi pietiek laika, lai darītu ko izdzīvošanai nozīmīgu kā ēšana vai personīgā higiēna. Ja varētu noalgot aukli, tas atvieglotu mūsu dzīvi, bet šobrīd mēs vienkārši darām visu, lai izdzīvotu."

Tāpat kā Amanda, arī Megana jūtas aplaupīta savā pēcdzemdību pieredzē, kas viņai būtu bijusi pirms Covid-19 krīzes. Sakarā ar pulcēšanās liegumu jaunie vecāki arī nevar dalīties savā priekā klātienē ar radiniekiem un draugiem.

"Es droši vien to saku sev katru dienu, ka manam dekrētam, nav jābūt tādam, kāds tas ir pašlaik," norādīja Megana. "Šī pandēmija man atņēma skaisto pēcdzemdību periodu, lai pavadītu laiku kopā ar citiem."

"Mēs rēķinājāmies ar to, ka mana mamma mums ļoti palīdzēs ar bērnu, bet tagad tas nav iespējams," sacīja Megana. "Šis ir bijis milzīgs izaicinājums. Mums ne tikai pietrūkst savas ģimenes, bet mums tiešām bija vajadzīgs viņu atbalsts ar jaundzimušo. Esmu satriekta un jūtu neizbēgamas skumjas, kādas agrāk vēl nebiju izjutusi."

"No gultas režīma grūtniecības laikā pēc dzemdībām es atkal esmu mājas režīmā ar savu 10 gadus veco bērnu un jaundzimušo," atklāj Šelbija no Kalifornijas, kura 9. martā laida pasaulē savu otro bērnu. Viņas dzīvesbiedrs strādā citā pilsētā un sievietei nav blakus, dzemdībās viņš piedalījās tiešsaistes video zvanā. "Tas, ka esmu viena, manu nemieru un depresiju tikai pastiprina."

Šelbija katru dienu tērzē ar saviem draugiem tiešsaistē, tas viņai palīdzot. Attiecību uzturēšana ar citiem cilvēkiem, kaut vai tiešsaistē, ir būtiska pēcdzemdību periodā, jo īpaši laikā, kad rūpēties vienam par otru nozīmē netikties un neciemoties vienam pie otra.

"Visi saka, ka jākoncentrējas tikai uz bērniņu un jāvelta viņam viss laiks, kas šķiet negodīgi, jo viņi patiesībā nezina, kā tas ir," sacīja Amanda. "Es vēlos būt pateicīga par šo dārgo laiku ar savu jaundzimušo, bet raizes un bailes vienmēr ir man prātā."