Pavisam nesen no dzīves šķīries viens no ekscentriskākajiem angļu aristokrātiem pēdējo laiku vēsturē - Bātas marķīzs lords Aleksandrs Tīns. Šis vīrietis dzīvoja savvaļas zvēru ieskāvumā, lepojās ar mīļāko harēmu un zināmā mērā iemiesoja aristokrātijas bohēmu, līdz visbeidzot viņa dzīvi aprāva visā pasaulē bēdīgi slavenā Covid-19 slimība.
Bohēma aristokrātu ģimenē
Longlītas muiža, kurā savas dienas vadīja lords Aleksandrs Tīns, viņa ģimenei piederēja jau piecpadsmit paaudzēs. Šī māja ir ar īpašu vēsturisku auru - tajā reiz bija nakšņojusi leģendārā Elizabete I, mājas bibliotēkā glabājās Kārļa I asiņainais kamzolis, kas viņam bija mugurā mirklī, kad augstmanis zaudēja savu galvu bendes priekšā, un, spriežot pēc nostāstiem, pa muižas gaiteņiem klīda pat kāda vikonta sievas rēgs, kurš nespēja mierīgi atdusēties, meklējot vīra nogalinātā mīļākā mirstīgās atliekas.
Aleksandrs nāca pasaulē 1932. gadā, laikā, kad pasaule jau bija sākusi atgūties no viena Pasaules kara un vēl īsti nenojauta, ka drīzumā gaidāms vēl viens. Tiesa, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, muižā vienmēr bija augstmaņiem piemēroti standarti - piemēram, desmitiem kalpotāju. Kara laikā mājoklī ierīkoja pansiju virsnieku meitām, pagalmā atvēlēja vietu hospitālim, bet muižai pieguļojošos mežos tika izveidota pat slepena aviobāze.
Pēc kara Longlītu mantoja Aleksandra tēvs - lords Henrijs Tīns, kurš bija aizrautīgs militārists un mājās pārnāca kā pilnasinīgs armijas varonis. Lords Henrijs, neskatoties uz reiz Teksasā zirga salauzto degunu, bija visai izskatīgs vīrietis un piesaistīja daudzu daiļā dzimuma pārstāvju uzmanību. Tiesa, viņa sieva īpaši neiebilda - arī viņai kara laikā bija savas metodes laulības gultas sildīšanai. Neskatoties uz to, ģimenes sadzīve bija visai laimīga, turklāt muižas sienas bija pieredzējušas vairākas samērā nekonservatīvas ģimenes dzīves piemērus -