1990. gados būvētais ēku komplekss tika celts ar lielu sabiedrības pretestību. Tika ne tikai aizslēgta iela, bet nojauktas vēsturiskās koka ēkas trijos kvartālos. Jūrmalas domes deputātu domas dalījās, taču pēc 120 000 latu lielā baņķiera it kā ziedojuma pilsētas labiekārtošanai, pašvaldība apbūvei deva zaļo gaismu.
Visus šos gadus 3. līnijas ielas posms starp Bulduru un Vidus prospektu slēpās aiz augsta žoga. Krasovicki šo šķērsielu nomāja no Jūrmalas pašvaldības. Jūrmalas aizsardzības biedrība uzskata, ka Gata Trukšņa vadītā dome ielas posmu centās slepus nodot privatizācijai. Par to liecinot tas, ka pirms 4 gadiem teritorijas plāna grozījumu izstrādes gaitā pēkšņi "izdzisa" sarkanās līnijas.
Biedrība vērsās tiesā un pērn spēkā stājās spriedums, kas noteica, ka ielai jābūt caurredzamai. Lai arī ir skaidrs, ka tā nebūs gājējiem lietojama, biedrība iznākumu tik un tā uzskata par principiālu uzvaru.
Nomas līgumu pašvaldība ar Krasovickiem slēdz katrus piecus gadus. Pēc tiesas sprieduma, vienošanās bija jāslēdz no jauna, iekļaujot arī spriedumā prasīto ielas skata atsegšanu.
Tomēr vides un attīstības komitejā ar negaidītu priekšlikumu klajā nāca deputāte Elizabete Krivcova no "Saskaņas". Jūrmalas pašvaldībai esot jāvēršas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, ar lūgumu Villai Marta izvērtēt kultūrvēsturiskā mantojuma statusu.
Opozīcijas deputāts Andris Čuda (NA) uzskata, ka šāda statusa noteikšanai ir tikai viens mērķis. Ja ēku kompleksu iekļautu kultūras pieminekļu sarakstā, nākotnē tas būtu neaizskaram, ja, piemēram, mainoties īpašniekiem atgrieztos pie jautājuma par Krasovicku privatīpašumā esošās ielas atvēršanu publiskai lietošanai.