"Tev taisnība - viņu galvas jānogriež!" Stāsts par Igaunijas sērijveida slepkavu, kurš reiz nošāvis arī Latvijas policistu (3)

Slepkavības plānošana

Sākotnēji aplūkotie krimināllietas materiāli liecināja, ka uzbrukums ticis rūpīgi plānots un šim nolūkam tika izmantoti ieslodzījumā pieejamie rīki.

2017. gada 14. februārī cietuma uzraugs vakarā pārbaudīja Ustimenko veselības stāvokli. Iepriekš starp Ustimenko un uzraugu bija izcēlušies vairāki konflikti.

Ieslodzītais vaicāja, vai ir iespējams iznest savu atkritumu kasti. Tas, kā jau citas reizes, tika atļauts. Ustimenko plāns bija nogalināt cietuma apsargu.

Pieliecies pie atkritumu spaiņa, sērijveida slepkava sagrāba žiletes asmeni, kas bija piestiprināts pie 20 centimetrus gara papīra roktura. Ustimenko ietrieca pašizgatavoto nazi apsargam kaklā, kā viņu bija apmācījis otrs ieslodzītais Nikolajs Ļiličkins. Ātrajam, uz miega artēriju mērķētajam uzbrukumam vajadzēja būt vieglam veidam, kā atbrīvoties no apsarga. Tiesa, upurim paveicās, jo viņš laicīgi bija spēja tikt galā ar durto brūci.

Ustimenko un Ļiličkina saziņas sākums

Slepkavības plānošana sākās Tartu cietumā, kur Ļiličkins un Ustimenko uzsāka komunicēt. Ustimenko pauda neapmierinātību ar varas iestāžu lēmumu viņu neizdot Krievijai un izciest sodu turpat Igaunijā. Tikmēr Ļiličkins bija naidīgi noskaņots pret Igaunijas valsti un tās varas iestādēm. Tā viņi kopā nosodīja Igauniju un tās cietumu sistēmu.

Ļiličkins sāka Ustimenko reklamēt kā ietekmīgu cilvēku ar militāru pagātni un juridisku izglītību. Viņš radīja sērijveida slepkavas tēlu tā, it kā zinātu Krievijas politiķus un sabiedriskā viedokļa līderus, tādējādi mēģinot palīdzēt Ustimenko atrisināt viņa problēmas.

Sākotnēji abi kopīgi plānoja bēgšanu no cietuma, taču pēc tam Ļiličkins mēģināja pierunāt Ustimenko pievērst uzmanību krievu tautības ieslodzīto situācijai Igaunijas cietumos. Viņš Ustimenko stāstīja, ka jāpaveic liela mēroga noziegums, kas varētu nonākt līdz Krievijas medijiem. Ļiličkins aicināja Ustimenko nogalināt Tartu cietuma uzraugu, ar kuru viņam vairākkārt bijuši konflikti.

Abi ieslodzītie jau ilgi atradās cietumā. Visu šo laiku viņi atradās dažādās nodaļās, kamerās, sektoros un stāvos. Viņi nekad nebija ieslodzīti vienā kamerā un iespējas daudz apmainīties ar idejām arī nebija. 

Krimināllietā atklājās, ka Ļiličkins un Ustimenko sazinājušies unikālā veidā. Vispirms bija iespējams pierādīt, ka viņi apmainījušies ar vēstulēm. Tāpat saziņai tika izmantota cietuma kanalizācijas sistēma, pa kuru tika sūtīti dažādi ziņojumi.

Lai būtu iespējams īstenot saziņu caur kanalizācijas sistēmu, bija nepieciešama palīdzība no citiem ieslodzītajiem. Kad Ļiličkins atradās slēgtā kamerā, Ustimenko bija jānonāk kamerā, kurā bija iespējams nodot vēstules vai arī sarunāties ar Ļiličkinu.

Lai pierādītu šo saziņas veidu, izmeklēšanas grupa veica eksperimentu, kura laikā noskaidrojās, ka konkrētās kamerās caur tualetes podiem ir iespējams gan sarunāties, gan nosūtīt vēstules.

Izmeklēšana

Pirmstiesas izmeklēšanā Ustimenko klusēja un sekoja Ļiličkina noteiktajam plānam. Viņš apgalvoja, ka apsargs pats bija pelnījis sodu, bet abu sarakstēs bija rakstīts kaut kas pavisam cits.

"Koļa, tev taisnība - viņu galvas jānogriež!" Šādi Ustimenko bija rakstījis vienā no vēstulēm, kurā abi bija plānojuši nogalināt apsargu.

"Jā, nav nepieciešams sist spēcīgi. Svarīgi ir trāpīt pareizajā vietā. Ar diviem pirkstiem (rādītājpirkstu un vidējo pirkstu) arī var trāpīt. Galvenais ir trieciena trāpījums un precizitāte - tam jābūt ātram, vieglam un plūstošam," rakstījis bija Ustimenko.

Slepkavības mēģinājuma dienā Ustimenko rakstīja: "Dievs, paldies par 14.02.2017., ka tu man šajā dienā palīdzēji un uzdāvināji iespēju nogriezt viņam galvu."

Ustimenko pats stāstīja, ka viņa nodoms bija tikai savainot apsargu, ne nogalināt. Tiesa, cita aina paveras raugoties citā viņa rakstītā vēstulē.

Tā kā Ustimenko pirmstiesas izmeklēšanas laikā neko nozīmīgu atklājis nebija un Ļiličkins apgalvoja, ka viņš tiek apsūdzēts nepatiesi, vajadzēja pierādīt pretējo. Tartu cietuma izmeklēšanas grupa apkopoja informāciju, kuru ieguva no citu cietumnieku liecībām. Līdz tiesas sēdes sākumam Ustimenko saprata, ka Ļiličkins viņu apmānīja, un nolēma visu izstāstīt.

"Tas bija negaidīti pat prokuroram, kurš bija gatavs Ļiličkinam atvieglot sodu, norādot, ka tas bijis netiešs nodarījums," sacīja vietējā apgabala prokurors Aro Sinima.

Sinima apgalvo, ka Ustimenko teikto var objektīvi apliecināt cietuma darbinieki un citi ieslodzītie. Tiesa, Ļiličkina sacītais bijis neuzticams un nepierādāms.

Aizdomas par Ļiličkina saistību ar Ustimenko pastrādāto radīja fakts, ka nākamajā dienā pēc Ustimenko uzbrukuma apsargam Ļiličkins bija izraisījis konfliktu ar citu cietuma darbinieku. Konflikta laikā Ļiličkins bija atzinis, ka no Ustimenko iemācījies, kā nogalināt cilvēkus. Līdz tam brīdim neviens nevarēja zināt, ka kāds no darbiniekiem ir cietis, jo tas tika noklusēts.

Vēlāk tiesa atzina cietuma darbinieku un ieslodzīto liecības par uzticamām. Šajā gadījumā Ļiličkina godkāre ņēma virsroku un viņš pats "iekrita bedrē, kuru gribēja izrakt citam".

Pagājušā gada rudenī Tartu apgabala tiesa Ustimenko piesprieda deviņu gadu cietumsodu, kas tika iekļauts viņam piespriestajā mūža ieslodzījumā. Tikmēr Ļiličkinam tika piespriests cietumsods astoņu gadu, divu mēnešu un 19 dienu apmērā.

Jurija Ustimenko un Nikolaja Ļiļičkina kriminālā pagātne

Ustimenko 2004. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums par piecu cilvēku slepkavību un diviem slepkavības mēģinājumiem. Kopumā Igaunijas prokuratūra Ustimenko apsūdzēja 24 noziegumos, viņa noziegumu aprakstiem sniedzoties 2500 lappusēs, vēstīja ziņu aģentūra LETA.

Ustimenko tika arī apsūdzēts Dmitrija Medvedeva noslepkavošanā un apsarga ievainošanā apšaudē Valkā, sprādziena plānošanā Tallinas kinoteātrī, nelegālā robežas šķērsošanā, kad Ustimenko 2001. gada rudenī iekļuva Igaunijā. Ustimenko tika apsūdzēts arī Latvijas policista noslepkavošanā un apsarga ievainošanā apšaudē Valkā.

Tāpat Ustimenko tika apsūdzēts par to, ka 2017. gada 17. augustā draudēja nogalināt apsargu, kurš pildīja dienesta pienākumus un kuru iepriekš Ustimenko bija mēģinājis nogalināt.

Viņš arī 2017. gada 19. novembrī un 4. decembrī draudēja nogalināt divus citus apsargus. Apsūdzības liecina, ka 2015. gada 21. jūnijā Tartu cietuma dzīvojamās zonas virtuvē Ustimenko uzlēja karstu ūdeni 54 gadus vecam ieslodzītajam, radot pirmās un otrās pakāpes apdegumus.

2017. gada 23. janvārī Ustimenko iespēra un iesita 31 gadu vecam ieslodzītajam.

Tāpat viņš tika apsūdzēts par 2016. gada 25. oktobrī veiktu zvanu no Tartu cietuma uz Igaunijas Policijas un robežsardzes pārvaldes klientu informācijas tālruni, paziņojot, ka Tieslietu ministrijas stāvlaukumā ir novietota bumba. Ēkā tika veikta cilvēku evakuācija, notikuma vietā ieradās bumbu neitralizēšanas vienība, bet sprādzienbīstams priekšmets netika atrasts.

2010. gadā Ustimenko lūdza apžēlošanu Igaunijas prezidentam, taču lūgums tika noraidīts.

Pirmstermiņa atbrīvošanu Ustimenko Igaunijā varēs lūgt 2032.gadā.

Ļiļičkins no 2009. gada augusta izcieš deviņu gadu un septiņu mēnešu cietumsodu par smagiem noziegumiem, tostarp policista sašaušanu.

2012. gada 13. martā Ļiļičkins aizskaroši un rupji runāja ar cietuma apsargu, bet tā paša gada 3. jūnija divas reizes iesita savam kameras biedram pa seju un izgrieza cietušā rokas uz muguras un divas reizes iespēra viņam pa muguru. Pēc tam Ļiļičkins ap kameras biedra kaklu aplika dvieli un sāka viņu žņaugt, bet cietušajam izdevās atbrīvoties. Par šiem noziegumiem viņa sākotnējais deviņu gadu cietumsods tika pagarināts par septiņiem mēnešiem.

Ļiļičkins iepriekš piecas reizes sodīts par spīdzināšanu, nelikumīgu brīvības atņemšanu, draudiem nogalināt un zādzību.