Jelgavā pasaulē nācis zirgs, kurš līdzinās saviem tūkstošiem gadu senajiem savvaļas radiniekiem

Zirgu likumi

Lielupes palieņu pļavās – skaistā un vienlaikus savādā dabas teritorijā - savvaļas dzīvnieki dzīvo jau trīspadsmit gadus. Vairākas ķēves vēl ir grūsnas, un tas nozīmē, ka mazuļi tūdaļ nāks pasaulē. Lai gan ķēvēm mēdz būt smagas dzemdības, kopumā zirgi dzimst ātri un viegli. "Zirgs pēc piedzimšanas pusstundas laikā pieceļas un seko pārējiem.

Stundas laikā kumeliņam ir jāpaēd, pretējā gadījumā viņš sāks nīkuļot un nomirs.

Mazajam ir jāspēj pacelt galviņu un zīst pienu, jo ķēve neliksies guļus, lai mazais paēstu," "zirgu likumus" skaidro vides gids un zirgu uzraugs Einārs Nordmanis.

Daba lielos zālēdājus ieprogrammējusi būt stipriem, jo tie nevar atļauties stundām gulēt un vārguļot - baram ir jādodas ceļā. Briesmas var draudēt uz katra soļa. Kumeļš no ķēves neatkāpjas līdz pusotra gada vecumam. Ņemot vērā, ka mazuļi dzimst katru gadu, bet grūtniecība ilgst 11 mēnešus, sevišķi viegla dzīve zirgu mātēm nav. Tieši tāpēc bargās ziemās grūsnās ķēves mēdz aiziet bojā. Pēc pusotra vai diviem gadiem māte paaugušos bērnu patriec. Katru gadu no marta līdz maijam ķēves laiž pasaulē mazuļus - brūnus, pelēkus un kapučīno krāsas dzīvniekus. Jaundzimušais sver ap 25 kilogramiem. 

Dzīvības rašanās laiks

Nordmanis uzsver, ka no 1.aprīļa līdz 30.jūnijam uz salas noteikts stingrā lieguma statuss, kas nozīmē, ka tālāk par skatu torni iet nedrīkst. Uz salas galu nedrīkst iet ne vien cilvēki, bet arī zirgi, jo tur palieņu pļavās ligzdo pļavu putni - griezes, ķikuti, melnās puskuitalas, ķīvītes. Turklāt uz salas sāk plaukt aizsargājami augi, piemēram, savvaļas tulpes, kas zied gracioziem, zeltainiem, smaržīgiem ziediem.

Tas ir sens krāšņumaugs, kas sastopams vecos parkos.

Pirmais savvaļas zirgu bars uz Jelgavu atceļoja 2007. gadā. Neparastie savvaļas zirgi ir 20. gadsimta sākumā mākslīgi radīta suga, pēc iespējas vairāk pielīdzināta tarpaniem, kas mūsu teritorijā dzīvoja pirms tūkstošiem gadu un izzuda pirms dažiem gadu simtiem. "Konik polski" jeb "mazā zirdziņa" gēnos ir daudz kas no arābu zirgiem. Miermīlīgais un draudzīgais savvaļas zirgs ļoti viegli kļūst par pieradinātu mājas zirgu. Pēdējais zināmais īstais Eiropas savvaļas zirgs miris Krievijā 1887. gadā. Par savvaļas zirgiem Latvijā liecina arheoloģiskie atradumi un tautasdziesmas.

Uz 90 ha lielās salas zirgi jūtas labi. Piekrastē tie mielojas ar kalmēm, niedrēm, meldriem. Palieņu pļavās dīgst zāle, upju seklumos ir milzīga ūdensaugu dzinumu izvēle, stāsta vides gids.

Zirgi ir drukni, ar biezu, mīkstu kažoku pelēkā vai kafijas krēma krāsā, biezām krēpēm un tā saukto peļu taku - līniju uz muguras, kas ir sugas pazīme. Zirgiem ir lielas, brūnas, gandrīz cilvēciski gudras acis un garas skropstas. Tiem patīk, ja bužina sānus un glauda purnu. Dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi, tāpēc tuvojas cilvēkiem. Tomēr zirgiem klāt iet nedrīkst. Ieteicamais attālums ir 50 metri. Sargājot mazuļus, zirgi var kļūt tramīgi.

Ērzeļu komunikācija izskatās biedējoši - tie ceļas pakaļkājās, sprauslā, ierēcas.

Zirgi reti savaino viens otru. Dzīvnieki ir lieli un spēcīgi - viena straujāka kustība un ziņkārīgais tiek iemīts dubļos. 

Zirgi sapņo

Zirgi dzīvo harēmos, kas sastāv no ērzeļa un ķēvēm ar kumeļiem. Zirgu baru var veidot arī jauni zirgi. Dzīvnieku sabiedrībā valda stingri likumi – tas, kurš tos pārkāpj, tiek padzīts. Uz salas atstumtais, protams, izdzīvo, bet savvaļā grēkāzim izredžu būtu maz. Nelielie, druknie zirgi dzīvo ap 20 gadu.

Zirgi iemieg līdzīgi kā cilvēki – ar atmestu galvu, uz sāniem izstieptām kājām.

Novērots, ka zirgi sapņo – šņākuļo un izdveš skaņas. Tikai ziemā zirgi guļ, stāvot kājās.