Ārkārtas situācijas izziņošanas dienā farmaceits man teica, ka tagad es varētu paņemt uz mājām septiņas "Metadona" devas vienlaikus. Lai arī es stingri ievēroju noteikumus un dzēru tikai vienu devu dienā, to nevarēja teikt par citiem lietotājiem, jo ​​daudzi no viņiem pārsniedza dienas devu vai pārdeva zāles citiem atkarīgajiem.

Izmaiņas manā zāļu kursā sākotnēji bija vienīgās reālās izmaiņas, kā es pārvaldīju savu atkarību. Tomēr apmēram trīs dienas pēc ārkārtas situācijas izziņošanas es zvanīju savam narkotiku piegādātājam, bet viņš man nevarēja izlīdzēt ar heroīnu.

Es izmēģināju pāris citus kontaktus un tiku informēts, ka tagad ir pārāk riskanti doties ārpus mājas un tirgot narkotikas. Sistēma pirms slēgšanas bija tāda, ka tirgotāji nodeva narkotikas skrējējiem, kuri organizēja tikšanos ar lietotājiem norādītajās vietās.

Skrējēji parasti bija narkomāni, kuriem katru dienu samaksāja 50 sterliņu mārciņu heroīna. Ja kādreiz sistēma darbojās un nevienam pat nebija nojautas par šādu narkotiku pārdošanas veidu, tad tagad, kad ielas ir tukšas, šāds tirgošanas veids kļuvis par bīstamu.

"Tas ir neticami!" Es pie sevis nodomāju. "Man ir nauda, bet man nav variantu, man būs jāatmet lietot."

Man bija bail, kā es pārdzīvošu pandēmijas laiku bez narkotikām. Ir pietiekami grūti atmest, kad ir labi laiki, nemaz nerunājot par tik nenoteiktu periodu, kāds ir šobrīd. Es nezināju, vai man izdosies tikt galā.

Tajā naktī man kļuva neiespējami grūti, un man sāka sāpēt kājas, pēc kāda laika kājas sāka pašas no sevis spārdīties uz visām pusēm. To sauc par "braukšanu ar velosipēdu", un tas ir izplatīts heroīna lietošanas pārtraukšanas simptoms. Es arī piedzīvoju ļoti intensīvu satraukumu par to, kāda būs pasaule, kad būs beigusies pandēmija.

Par laimi dažu nākamo dienu laikā narkotiku piegāde sāka atjaunoties, domājams, tāpēc, ka tirgotāji un skrējēji saprata, ka ierobežojumi valstī varētu ieilgt vairākus mēnešus, un viņi nebija gatavi tik ilgi atlikt savus ienākumus.

Tomēr mainījās viņu darbības veids. Tagad skrējēji gaidīja, ka lietotāji zvana, kad viņi atradīsies dažu minūšu attālumā no norunātās tikšanās vietas, tāpēc viņiem nevajadzēja pārāk ilgi gaidīt. Viņi nešķita pārāk uztraukušies par inficēšanos ar Covid-19. Viņu galvenā prioritāte bija izvairīšanās no policistiem.

Es uztraucos par abiem, jo ​​man ir astma, kas man rada lielāku risku tikt hospitalizētam vai pat nomirt, ja saslimšu ar vīrusu.

Skrējēji parasti glabā heroīna paciņu mutē un pirms nodod to pircējam, iespļauj to rokā, kas šķiet ideāls vīrusa izplatīšanas veids.

Es biju nonācis neapskaužamā situācijā - man vajadzēja lietot narkotikas, kas Covid-19 uzliesmojuma laikā tikušas glabātas kāda cita mutē.

Pēc nedēļas ilgušiem ierobežojumiem es sāku justies pārāk izolēts. Es dzīvoju viens pats, tāpēc vienīgās sejas, kuras ikdienā redzēju, bija skrējēji.

Kaut arī iepriekš es ļoti gaidīju narkotiku piegādi, jo vēlāk tās lietošu, es tagad priecājos, ka to pirkšana man liek pamest māju un izdarīt kaut ko citu.

Tomēr tas nebija pietiekami, lai atvieglotu izolācijas laiku, jo skrējēji īsti neiesaistās sarunās - viņi vienkārši nodod mantu un dodas tālāk.

Es arī pamanīju, ka mana atkarība ir tikai pastiprinājusies. Garlaicība, esot iesprostotam dzīvoklī, vainagojās ar heroīna lietošanu katru dienu.

Lai gan es iepriekš gribēju atmest narkotiku lietošanu un piedalījos sanāksmēs, tagad man nebija pieejams atbalsta loks, kas, iespējams, arī kaut nelielus panākumus sekmēja. Sanāksmēs mēs viens otram bijām devuši spēku cīnīties ar mūsu atkarībām. Man viņu tagad ļoti pietrūkst. Ir dažas tiešsaistes grupas, taču tas nav tas pats, kas tieša cilvēku mijiedarbība.

Skaitot dienas, es arvien vairāk uztraucos, kāda būs pasaule, kad beidzot būs beigusies Covid-19 pandēmija. Sākumā es sekoju vīrusa izplatības ziņām, bet pārstāju to darīt, jo tas mani pārāk biedēja.

Es arī pastāvīgi uztraucos par to, ka kaut kas varētu ietekmēt manu finansiālo stāvokli, liedzot man neiegādāties narkotikas. Kamēr daudziem cilvēkiem nācās palikt bez darba, man paveicās, jo es varēju strādāt no mājām, kas nozīmēja, ka man joprojām bija ienākumi.

Mans darbs sastāvēja no tirgus izpētes, es arī pirms pandēmijas daudz strādāju attālināti, sazinoties pa tālruni.

Aprīļa sākumā priekšnieks man paziņoja, ka klientu pieprasījums ir beidzies un viņam vajadzēs mani atlaist. Es iesniedzu universālā kredīta [Latvijā - dīkstāves pabalsts] pieteikumu, kas bija ārkārtīgi nožēlojami.

Līdz tam es biju lepns par sevi, ka saglabāju darbu, neskatoties uz atkarību, tāpēc tas bija milzīgs trieciens manai pašcieņai.

Man nav skaidrs, kā turpmāko mēnešu laikā finansēšu savu atkarību, kas ir, atklāti sakot, drausmīga. Doma par tūlītēju atmešanu vientuļā un izolētā stāvoklī, tik saspringtā periodā liek baidīties un lietot vēl biežāk.

Mani uztrauc arī tas, ka kādā brīdī tiks pārtraukta heroīna piegādes ķēde. Tomēr, kas zina, varbūt pēc visa šī [Covid-19 pandēmijas] narkotiku tirdzniecība būs vienīgā nozare, kas paliks neskarta. Laiks rādīs.

Mans plāns attiecībā uz atlikušo Covid-19 pandēmijas laiku ir atrast citu ienākumu avotu - ja tas ir iespējams.

Mana atveseļošanās un heroīna atmešana ir atlikta līdz pandēmijas beigām, kad vien tas varētu būt.""