Žurnālists uzsvēra, ka skolas laikā jaunietim ir jāsaprot, ko viņš ar savu dzīvi vēlas iesākt: "Līdz 18 gadu vecumam cilvēkam ir jābūt skaidrībai par to, ko viņš grib darīt, kā viņš tiks galā ar savu nākotni."
"Ja tu esi nolēmis, ka gribi būt profesionāls sportists, ej un piedāvā sevi, bet valsts palīdz līdz 18 gadu vecumam. Valsts izdara visu, lai tas notiktu," strikti noteica Puče.
Kā piemēru žurnālists minēja Somiju, kurā potenciālajiem hokejistiem paralēli treniņiem ir jāapgūst kāds arods, gadījumā, ja tomēr neizdodas nostiprinies sportā. Ņemot vērā, ka Somijā spēlēt gribētāju ir daudz, jo hokejs ir viens no valsts populārākajiem sporta viediem, bet komandu un vietu tajās ir tik, cik ir, nav šaubu, ka daudzi paliek "aiz strīpas".
"Kas būs tavs amats? Kad tu pēc 18 sapratīsi, ka hokejā savas kvalitātes tu daudziem nevari piedāvāt. Somijā šis modelis ar arodu blakus sportam ir precīzs. Jaunietis jau vidusskolā, izvērtējot savas talanta dzirksteles konkrētajā arodā un sportā, var saprast, ka nav ko ākstīties un mocīties ar sportu," teica Puče.
Žurnālists vēlreiz uzsvēra, ka visbūtiskākais ir "trāpīt" ar profesiju: "Skolas laikā bija tā viena skolotāja, kura mums nepatika. Varbūt viņa nebija "trāpījusi" īstajā profesijā. Bieži vien nākas skatīties profesionālo sportu, kaut vai Rīgas "Dinamo" un puika nevar iemest tukšos vārtos. Varbūt viņš vienkārši nav trāpījis profesijā. Viņam ir centība un viss pārējais, bet mirklī, kad vajadzēja izlemt, viņš netrāpīja."
Žurnālists, papildinot savu domu par sponsoru meklēšanu, arī uzsvēra, ka, Latvijas valstij sakārtojot savu tautsaimniecību, būs aizvien vairāk veiksmīgu uzņēmumu, kuri būs gatavi atbalstīt sportistus.