:format(webp)/nginx/o/2020/04/19/13061635t1hba25.png)
Violetas Džesopas fenomens neatstāj vienaldzīgu nevienu, pat pētniekus. Šai sievietei pēc visām apstākļu sakritībām vajadzēja iet traģiski bojā un ne reizi vien, bet tas nenotika. Violeta izdzīvoja letālu saslimšanu, badu un vairākas kuģu katastrofas.
Kad Violeta Konstance Džesopa piedzima, ārsti viņai deva vien sešus dzīves mēnešus, jo jaundzimušajam tika konstatēta tuberkuloze. Ārstiem un vecākiem par brīnumu meitene atveseļojās.
Kad meitenītes tēvs nomira, ģimene no Īrijas pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, kur māte sāka strādāt par apkalpes darbinieci uz pasažieru lainera. Kamēr māte strādāja, Violeta mācījās klostera skolā.
Bet drīz viņas māte saslima un nomira, un meitene palika bez jebkādiem ienākumiem. Tad viņa nolēma sekot mātes pēdās un sāka strādāt par stjuarti uz kuģa.
Tomēr bija grūti atrast kuģi, kas vēlētos uzņemt 21 gadu vecu meiteni. 20. gadsimta sākumā par stjuartēm strādāja, galvenokārt, pusmūža sievietes. Tad tika uzskatīts, ka jaunība un pievilcība var radīt problēmas darbā. Un tomēr viņai izdevās atrast darbu kā stjuartei.
Pirmā katastrofa Violetas dzīvē notika 1911. gada jūnijā uz kuģa "Olympic". Meitenei toreiz bija 23 gadi.
Neparedzamo laika apstākļu dēļ Atlantijas okeānā kuģis "Olympic" veica neveiksmīgu manevru un taranēja kreiseri "Vanags".
Laikabiedri šai versijai neticēja un Violeta Džesopa savos memuāros ļoti maz runāja par šo atgadījumu. Visi izdzīvoja tajā dienā: sadursme bijusi nenozīmīga - abi kuģi palikuši virs ūdens.
1912. gada 10. aprīlī meitene kopā ar citiem apkalpes locekļiem uzsēdās uz bēdīgi slavenā Titānika.
Violeta savos memuāros rakstījusi, ka viņa nesaprotamu iemeslu dēļ neesot gribējusi kāpt uz Titānika, bet tomēr "nauda bija laba", tāpēc viņa nodomājusi, ka darbs uz šī kuģa varētu būt noderīgs.
14. aprīlī kuģis sadūrās ar aisbergu, sieviete un viņas kolēģis jau esot gulējuši. Drīz visiem pasažieriem un darbiniekiem tika lūgts doties uz augšstāvu.
Pēc sievietes atmiņām, augšējā klājā viss bijis ļoti mierīgi: sākumā tikai daži cilvēki sapratuši traģēdijas apmērus.
Kā savos memuāros rakstīja pati Violeta, kuģa kapteinis vairākām meitenēm no apkalpojošā personāla lika iekāpt pirmajā laivā ar numuru 16, lai parādītu kuģa pasažierēm, ka glābšanas laivas ir pilnīgi drošas. Violeta bija starp šīm meitenēm. Pēdējā brīdī kāda sieviete viņai pasniedza segā ievīstītu bērnu. Viņa lūdza parūpēties par viņu.
Kad Violeta tika izglābta, šis bērniņš bija sveiks un vesels viņas klēpī. Citas izglābtās sievietes šoka stāvoklī gandrīz "saplēsušas" bērnu, tomēr Violetai viņu izdevās nosargāt.
Daudzus gadus vēlāk kāds uzmeklēja Džesopu un iepazīstināja ar sevi kā bērnu, kuru viņa izglāba, bet sieviete šo tikšanos uzskatījusi par mānīšanu.
Varētu šķist, ka pēc traģēdijas uz Titānika, viņa vairs nestrādāja par stjuarti uz kuģa - nepareizi.
Kādu laiku pēc traģēdijas Violeta atgriezās darbā uz citiem kuģiem. Pirmā pasaules kara laikā sieviete kļuva par medmāsu militārajā "Britannica" kuģī.
Kuģi "Britannica" uzspridzināja vācu mīna, kuģim tika sadragāta priekša un tas daļēji applūda.
Kapteinis pavēlēja evakuēties: tika palaistas pirmās divas glābšanas laivas. Vienā no tām glābās stjuartes un medmāsas, tai skaitā arī Violeta.
Tomēr, kad abas laivas jau atradās uz ūdens, kapteinis atcēla evakuācijas rīkojumu: "Britannica" applūšanas dēļ kuģa priekšgalā izveidojās "virpulis", kas rāva kuģi dzelmē.
Laivas nekavējoties sāka vilkt zem ūdens uz kuģa dzenskrūvēm, kuras joprojām strādāja ar pilnu jaudu. Violeta bija vienīgā, kura izdzīvoja, jo metās ūdenī un peldēja prom.
Pēc dažiem gadiem Džesopu nomāca biežas un nepārvaramas galvassāpes - izrādījās, ka viņa daudzus gadus staigājusi ar plaisu galvaskausā.
Tomēr pat trešā traģēdija nespēja sievieti apturēt. Viņa bija stjuarte līdz pat sirmam vecumam, kāpdama pa karjeras kāpnēm, strādādama uz labākajiem kuģiem un laineriem.
Pēc neapstiprinātas informācijas, Violeta apprecējās ar jūrnieku, kuru satika darbā. Vai viņiem bija bērni, nav zināms. Par oficiālajiem sievietes mantiniekiem nav pieejamas nekādas informācijas.
Violeta vienlaikus tiek dēvēta par "Neievainojamu" vai "Katastrofu". Cilvēki uzskatīja, ka izdzīvot Titānikā bija vai nu dieva svētība, vai lāsts. Zinot, cik bieži Violetu pavadījušas neveiksmes, daudzi viņai piešķīra otru variantu.
Visu mūžu sieviete bija ticīga katoliete, bieži apmeklējusi klosteri, kurā pēc pārcelšanās vairākus gadus mācījās, un dzīvoja ļoti klusi un pieticīgi.
1950. gadā viņa aizgāja pensijā un pārcēlās uz Safolkas apgabalu Anglijā, kur sāka rakstīt memuārus.
Viņas memuāri vairāk atgādina piedzīvojumu romānus, taču tie joprojām tiek pārpublicēti visā pasaulē. Savukārt Titānika pētnieki Violetu uzskata par ļoti noslēpumainu personāžu vēsturē.
Violeta Konstance Džesopa nomira 1971. gadā 83 gadu vecumā no sirds mazspējas.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)