Suns un pašizolācija. Kā uzlabot mīluļa ikdienu, ja nevarat iziet pastaigā? (1)

Pastaiga - vai tiešām tikai tualetes apmeklējums?

Eksperte uzsver - pirmkārt, vajadzētu tomēr mēģināt atrast veidu, kā dzīvniekam nodrošināt pastaigu. Gadījumos, kuros cilvēkam ir obligāti jāatrodas pašizolācijā, iespējams, labākais risinājums ir atrast kādu personu, kurš uz šo laiku ir spējīgs parūpēties par mīluli.

"Jāņem vērā ka suņiem pastaigas ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa - suņveidīgajiem fizioloģiski ir nepieciešams diennaktī noiet aptuveni 30 kilometrus. Ņemot vērā to, ka vairums cilvēku ļoti reti ikdienā var nodrošināt šādu aktivitātes līmeni, varam iztēloties, cik nepatīkami ir mūsu mīluļiem, ja pastaiga netiek nodrošināta nemaz," saka veterinārārste.

Daudzi uzskata, ka suni ir jāizved pastaigā tikai tādēļ, lai viņš varētu nokārtoties. Lai arī mājdzīvniekam, kurš ir iemācīts nokārtoties ārā, dabīgo vajadzību nokārtošana iekštelpās patiešām rada milzu stresu, pastaigas ir arī viens no primārajiem veidiem, kādā suns komunicē ar citiem savas sugas pārstāvjiem un pasauli sev apkārt.

"Mūsu četrkājainie draugi ar ostīšanas palīdzību ne tikai izzina savu apkaimi, bet arī mazina stresu - ieelpojot tiek iedarbināts liels nervs krūškurvī, kas tiek kairināts un šādā veidā dzīvnieks nomierinās. Tas pats, starp citu, notiek arī ar cilvēkiem - ne velti stresa situācijās iesaka dziļi ieelpot! Diemžēl, sunim nevar pateikt, lai viņš ievelk elpu, taču varam nodrošināt viņam kaut ko ostāmu," atklāj Jevgēnija Ostroga.

Visu maņu iesaistīšana

Gadījumos, kad nekā nav iespējams ar mīluli doties laukā, eksperte iesaka spēlēt "meklēšanas spēles" - tas nav sarežģīti un šī aktivitāte interesēs jebkuras šķirnes un vecuma suni, jo šāda veida rotaļas ir jebkura suņa dabā. Rotaļai būs nepieciešami našķi - lai arī parasti iesaka izmantot kaut ko īpašāku, nekā ikdienā izmantojamo barību, ja suns ir ļoti ēdelīgs, šādā veidā ir iespējams sunim nodrošināt parastu ēdienreizi. Rotaļas pamatā ir mīluļa dabiskais instinkts meklēt un pētīt ar savas ožas palīdzību.

"Spēle ir ļoti vienkārša - no sākuma kārumus vai barību paslēpj istabas stūros un tad dod komandu, lai mīlulis tos atrod. Katru reizi, kad suns atrod paslēpto "dārgumu", viņu ir nepieciešams uzslavēt, lai dzīvnieks saprot, kāda veida rīcību vēlamies no viņa sagaidīt. Ar katru nākamo dienu var pāriet aizvien sarežģītākos "līmeņos" - barību slēpt zem pleda, salikt kārumus vecu drēbju kabatās, ierullēt gardumus dažādās lupatiņās vai salikt tos kastītēs... Opcijas ir neierobežotas - ja mājdzīvnieka saimniekam kādā mirklī pietrūkst iztēles, internetā ir atrodams lērums ar dažādām pamācībām un idejām paštaisītām "kārumu slēptuvēm".

Šādu "slēptuvju" radīšana sagādās prieku ne tikai četrkājainajam draugam, bet arī viņu saimniekiem! Rotaļlietas, kurās ir iespējams paslēpt kādu kārumu, ir atrodamas arī dzīvnieku preču veikalos," stāsta eksperte.

Ar šo rotaļu mēs sunim jau nodrošinām gan barību, gan fiziskas aktivitātes, gan arī prāta treniņu - to ir ieteicams darīt vismaz divas reizes dienā, turklāt šāda spēle lieliski der arī seniora vecuma suņiem, kas citkārt nav pārāk naski uz rotaļām un nav spējīgi uz pārlieku aktīvām spēlēm.

"Dzīvniekam, kuram ir ilgstoši jāpaliek mājās, vajadzētu nodrošināt vides bagātināšanu - dažādus stimulus, kas var aktivizēt visas viņa maņas.

Laba prakse būtu uzrakstīt uz lapas visas mīluļa maņas - dzirdi, tausti, redzi, ožu - un izdomāt aktivitātes, kas tās var aktivizēt.

Taktīlās maņas stimulēšanai lieliski noder dažādas stabilas un ne tik stabilas virsmas, teiksim, paklājs un uzpūšamais matracis vai "šūpoles" no dēļa, kas trenē līdzsvaru. Arī ar šīm rotaļām varam motivēt suni ar dažādiem kārumiem, jo mazticams, ka mīlulis uzreiz labprātīgi vēlēsies kāpelēt.

Dzirdes stimulācijai var izmantot dažādus ierakstus - gan automašīnu un ielas trokšņu ierakstus, gan ne tik patīkamas skaņas, teiksim, negaisu. Pie dzirdes stimuliem ir jāpieradina ļoti pakāpeniski - laba doma ir ieviest šīs skaņas kā klusu fona troksni laikā, kad suns ēd un izslēgt to, kad maltīte ir beigusies. Šādā veidā trokšņi sunim asociēsies ar kaut ko patīkamu un viņu neizbiedēs pakāpeniska skaļuma paaugstināšana," stāsta veterinārārste.

Šīs rotaļas ir iespējams kombinēt, piemēram, izveidojot no tukšām plastmasas pudelēm aukliņās "aizkariņus", suns iegūs gan taustes, gan skaņas kairinājumus. Iespējas ir patiesi bezgalīgas, turklāt dzīvnieka dzīves telpas bagātināšana var kļūt par aizraujošu aktivitāti visai saimei!

Nokārtošanās iekštelpās 

"Runājot par "tualeti" - protams, dzīvniekam var mācīt nokārtoties iekštelpās, taču es nezinu, vai es to darītu, jo tas dzīvniekam sagādās diskomfortu.

Suņi ir ļoti tīrīgi dzīvnieki un, ja mīlulis jau no bērnības ir turēts labvēlīgos apstākļos, viņš ļoti ātri iemācās atšķirt dažādas zonas. Gluži kā cilvēki, suņi izdala atpūtas zonu, ēšanas zonu, spēļu zonu un, protams, vietu, kur mīlulis var nokārtot dabiskās vajadzības. Normālos apstākļos tualetes zona atrodas ārtelpās," stāsta Ostroga.

Bieži vien cilvēki, kuri cenšas pieradināt suni nokārtoties iekštelpās, neievēro pāris pamatlietas - nokārtošanās paladziņš tiek novietots tuvu ēšanas zonai vai mīluļa guļvietai, lai arī tualetei ir jāatrodas maksimālu tālu no šīm vietām. Svarīgi atcerēties to, ka saimniekam vajadzētu atrast paklājiņam vietu, nepārvietojot mīluļa ierasto ēšanas un gulēšanas vietu.

"Vislabāk paklājiņu ir novietot pie ārdurvīm - tad dzīvniekam vēlāk būs vieglāk atkal iemācīt nokārtoties ārpus mājām. Protams, arī šeit jāņem vērā citu zonu izvietojums - ja suņa guļvieta ir gaitenī, tā būs jāpārvieto, jo neviens nevēlas gulēt blakus tualetei," stāsta veterinārārste.

Kā apmācīt suni?

"Tas, cik viegli ir iemācīt sunim nokārtoties iekštelpās, ir atkarīgs ne tikai no viņa vecuma, bet arī no šķirnes un tā, cik daudz mīlulis iepriekš ir mācīts. Pētījumi pierāda, ka mīluļi, kuri biežāk apgūst pilnīgi jebkādas jaunas prasmes, vieglāk iemācās un aprod ar jauniem apstākļiem," atklāj eksperte.

Der atcerēties, ka suņi ir dzīvnieki, kas ir samērā vienkārši apmācāmi - vairāki zinātnieki pagājušajā gadsimtā definējuši, ka suņu uzvedība balstās nosacījuma un beznosacījuma refleksos, un jebkuram saimniekam ir svarīgi atrast līdzsvaru starp šīm reakcijām sava mīluļa apmācībā. Sunim, ar kuru biežāk nodarbojas, ir vienalga, vai viņu māca nokārtoties iekštelpās, vai sēdēt. Saimniekiem ir būtiski saprast suņa trenēšanas pamatprincipus.

"Parasti radināšanu pie "paladziņiem" veic sekojoši - dzīvniekam norobežo kaut kādu teritoriju, piemēram, koridoru. Kad saimnieks jūt, ka dzīvniekam vajadzētu nokārtoties, viņš noklāj visu šīs zonas platību ar paladziņiem. Tiklīdz suns sāk nokārtoties, saimniekam uzreiz ir jāsaka vārds, ar kuru mīlulis parasti tiek uzslavēts un atbalstīts, piemēram, "labs" un pēc tam jāapbalvo mīlulis ar kādu kārumu. Sakot to nokārtošanās laikā, cilvēks marķē vēlamo uzvedību - šim vārdam ir jāizskan katru reizi, kad mīlulis nokārtojas, lai izveidotu nosacījuma stimulu, kas ļaus sunim saprast, ka šī uzvedība ir viņa cilvēka atbalstīta.

Šī secība ir stingri jāievēro - no sākuma vārds un pēc tam našķis!

Kad suns ir sapratis, ka par nokārtošanos viņam pienākas kārums, saimnieks var sākt pamazām samazināt noklātās virsmas laukumu, joprojām apbalvojot suni par cilvēkam vēlamo rīcību. Ja suns nokārtojas ne tur, kur vajadzētu, vārdam un našķim nevajadzētu sekot - šādi suns ātri vien saprot, ka šī rīcība nenovedīs pie viņam vēlamā rezultāta," stāsta veterinārārste.

Viņa uzsver, ka "nekādā gadījumā nevajadzētu sodīt dzīvnieku par nokārtošanos tam neparedzētā vietā - tas ir ne tikai ne pārāk humāni, bet arī ir pierādīts, ka šāda pieeja nenes rezultātus un ilgi nepaliek atmiņā. Tas, ka sodām suni par, teiksim, urinēšanu, neatceļ to, ka viņam ir jānokārtojas - vienīgais, ko iemācām savam mīlulim, ir tas, ka viņam nu ir jānokārtojas slepus, lai nesaņemtu sodu. Šādu uzvedību pēc tam koriģēt būs jau krietni grūtāk"!

Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".